Krievijas agresīvā rīcība Krimā, Maskavas nevēlēšanās atzīt Ukrainas
jaunās valdības leģitimitāti un kompānijas Gazprom sūdzības, ka Ukraina
atkal uzkrājusi milzīgu parādu par dabasgāzes piegādi, izraisījuši
bažas, ka Maskava var kārtējo reizi izmantot gāzes ventili kā ieroci
cīņā pret Ukrainu.
Tas draud ar problēmām arī Eiropas valstīm, kuras vairāk nekā pusi no dabasgāzes, kas tiek importēta no Krievijas, saņem pa Ukrainas teritoriju šķērsojošiem cauruļvadiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka beidzamo dienu laikā aizvien vairāk Eiropas amatpersonu uzsver nepieciešamību steigšus rīkoties, lai mazinātu atkarību no Krievijas importa, raksta
NRA.lv.
Ekonomisko ziņu aģentūra Bloomberg atgādina, ka pērn Eiropas Savienības valstis un Turcija importējušas 162 miljardus kubikmetru Krievijas dabasgāzes, no kuriem 86 miljardi kubikmetru piegādāti pa gāzes vadiem, kas iet caur Ukrainas teritoriju. Pagājušās nedēļas nogalē Gazprom vadītājs Aleksejs Millers paziņoja, ka Ukrainas parāds par jau piegādāto gāzi sasniedzis 1,89 miljardus dolāru un, ja tas steidzami netiks dzēsts, Krievija var pieņemt lēmumu par piegāžu pārtraukšanu. «Mēs nevaram piegādāt gāzi par velti. Vai nu Ukraina atmaksā parādu un norēķinās arī par jaunajām piegādēm, vai arī ir risks atgriezties situācijā, kas bija 2009. gada sākumā,» intervijā RIA Novosti paziņojis A. Millers. Jāatgādina, ka 2009. gada 1. janvārī Krievija lielā parāda dēļ pārtrauca piegādāt gāzi Ukrainai, kas reāli nozīmēja to, ka tika pārtraukts arī tās tranzīts uz Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīm. Līdz pat 19. janvārim, kad beidzot tika panākta vienošanās, gāzes deficīts bija novērojams Slovākijā, Čehijā, Ungārijā, Austrijā, Bulgārijā, daudzviet šā iemesla dēļ pašā ziemas vidū nācās pārtraukt apkuri.
Par laimi, šogad šādas problēmas Eiropas valstīm nedraud – ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers intervijā vācu žurnālam Wirtschaftswoche uzsvēris, ka Eiropā tuvojas pavasaris un apkures sezonas beigas, turklāt, pateicoties maigajai ziemai, ir uzkrātas pietiekami lielas dabasgāzes rezerves. Viņš arī paudis pārliecību, ka Krievijai finansiālu apsvērumu dēļ nebūtu izdevīgi pārtraukt gāzes eksportu uz Eiropas valstīm, jo tas Krievijas budžetam dod aptuveni 50 miljardus dolāru lielus ienākumus gadā. Tajā pašā laikā neviens nevar garantēt, ka Maskava kādreiz, piemēram, nākamajā ziemā, neliks šo ieroci lietā, – par to, cik neprognozējama ir Kremļa rīcība, liecina kaut vai Krimas faktiskā aneksija, kas pārsteigusi nesagatavotus visus Rietumu pasaules valstsvīrus.
Uz to norādījis Polijas premjerministrs Donalds Tusks, kurš šodien, kad Varšavā viesosies Vācijas kanclere Angela Merkele, vēlas ar viņu apspriest arī to, kā mazināt Eiropas valstu atkarību no Krievijas gāzes. ES informācijas vietne EuroActiv.com norāda, ka Polija šajā ziņā ir privileģētākā situācijā nekā citas Centrāleiropas valstis, jo lielāku daļu nepieciešamās enerģijas, iegūst dedzinot ogles, nevis importētu gāzi. «Taču Vācijas atkarība no Krievijas gāzes jau ir drauds Eiropas suverenitātei,» uzsvēris D. Tusks. Viņš atgādinājis, ka no Krievijas tiek importēts vairāk nekā 25% ES valstīs patērētās gāzes (Financial Times vēsta, ka pat aptuveni 33%), turklāt daudzām valstīm nemaz nav alternatīvu piegāžu ziņā. Reuters raksta, ka tā dēvētās Višegradas grupas valstis (Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija) pagājušās nedēļas nogalē vērsušās pie ASV Kongresa ar lūgumu pasteidzināt nepieciešamo licenču izsniegšanu, lai ASV varētu uzsākt sašķidrinātās slānekļa gāzes piegādes Eiropai. Šo lūgumu atbalstījis Pārstāvju palātas spīkers Džons Bēners, tomēr Baltā nama pārstāvis Džošs Ērnests norādījis, ka pat pozitīva lēmuma pieņemšanas gadījumā amerikāņu gāzes eksports uz Eiropu tehnisku iemeslu dēļ netiks uzsākts agrāk par 2016. gadu.
Tas nozīmē, ka eiropiešiem nepieciešams meklēt citas alternatīvas. To atzinis pat Itālijas enerģētikas koncerna Eni vadītājs Paolo Skaroni, kurš allaž uzsvēris, ka Krievija un Gazprom ir uzticams sadarbības partneris. Laikrakstā La Stampa publicētā intervijā viņš norādījis, ka Krievijas un Ukrainas konfliktam jākļūst par signālu, lai notiktu izmaiņas Eiropas enerģētikas politikā. «Eiropai ir kārtīgi jāpārdomā sava stratēģija šajā jautājumā,» sacījis P. Skaroni. Par to, ka tas jau tiek darīts, liecina G. Etingera šīsnedēļas paziņojums, ka iesaldētas sarunas ar Krieviju par gāzes cauruļvada South Stream būvniecību. Iepriekš šim projektam, kas paredzēja uzbūvēt Melno jūru šķērsojošu gāzes vadu, atbalstu bija paudušas Austrija, Bulgārija, Horvātija, Grieķija, Ungārija un Slovēnija.
Tikmēr Ukrainas jaunā valdība pagaidām cer, ka piegādes no Krievijas netiks pārtrauktas, lai gan tajā pašā laikā apzinās, ka par gāzi tām nāksies maksāt dārgāk. Pagājušā gada novembrī, kad toreizējais prezidents Viktors Janukovičs atteicās no asociācijas līguma parakstīšanas ar ES, viņam cita starpā izdevās no Krievijas izkaulēt jaunas atlaides gāzes cenai. Tagad Gazprom paziņojis, ka šī vienošanās vairs nav spēkā un no 1. aprīļa Ukrainai par gāzi būs jāmaksā nevis 268,5 dolāri par 1000 kubikmetriem, bet gan 368,5 dolāri. Ukrainas enerģētikas ministrs Jurijs Prodans vakar paziņoja, ka Kijeva ir gatava maksāt šādu cenu un jau sākusi norēķināties par parādiem. Tomēr 19. martā, kad ministram Briselē paredzēta tikšanās ar G. Etingeru un Eiropas valstu enerģētikas koncernu vadītājiem, viņš iecerējis apspriest ne tikai iespējamo ES finansiālo palīdzību, lai norēķinātos ar Krieviju (tādu pagājušonedēļ solīja Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu), bet arī ārkārtas plānu, kas paredz, ka Krievijas gāzes piegāžu pārtraukšanas gadījumā Ukraina varētu gāzi pa tiem pašiem cauruļvadiem, kas iedarbināti reversa režīmā, saņemt no Vācijas un Centrāleiropas valstīm, kur ir pietiekami lieli tās uzkrājumi.
Rādīt reklāmu
