Iekšēju nesaskaņu plosītajā Vienotībā emocijas apogeju sasniedza brīdī, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis premjerministra amatam izvirzīja nevis Vienotības kandidātu, bet Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošo Māri Kučinski. Šis daudziem negaidītais notikumu pavērsiens vairākiem Vienotības pārstāvjiem lika aizmirst elementāru solidaritāti starp vienas politiskās organizācijas biedriem, un emocijas guva atspoguļojumu publiskajā telpā.

Gan Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, gan Rīgas domes Vienotības frakcijas vadītāja Sarmīte Ēlerte, gan partijas iekšējās opozīcijas līdere Ilze Viņķele publiski pauda viedokli, ka partijas reanimēšanai nepieciešams jauns līderis un tas jāatrod vēl pirms kārtējā kongresa, kas paredzēts gada beigās.

To, ka Vienotībai nepieciešams jauns līderis, nenoliedz arī tās priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kas jau aizvadītā gada rudenī Neatkarīgajai apliecināja, ka tiek meklēts viņas pēctecis. Toreiz bija tikai vēlme tādu atrast, jo neviens no tiem, kurus partijas līderi uzskatītu par šī amata cienīgu, nevēlējās uzņemties šo godu. Tagad ir izdevies pārliecināt A. Piebalgu, kas apņēmies kandidēt partijas vēlēšanās un, ja tajās gūs vairākuma atbalstu, nākamajās Saeimas vēlēšanās izcīnīt arī premjerministra amatu.

«Piebalgs Vienotībā ir viens no retajiem, kas procesus vērtē ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Savienības kontekstā. Turklāt viņa diplomāta pieredze palīdzētu atkal apvienot Vienotību,» uzskata S. Āboltiņa.

Līdzīgi A. Piebalga kandidatūru vērtē arī politologs Filips Rajevskis, kas prognozē, ka bijušā komisāra kļūšana par Vienotības priekšsēdētāju varētu saliedēt šo organizāciju. Vienlaikus viņš atturējās prognozēt, kā šāda līderu maiņa varētu ietekmēt partijas reitingus sabiedrībā, atgādinot A. Piebalga vājo pieredzi iekšpolitikas procesos.

Uzmanīgāks vērtējumā ir politologs Ivars Ījabs. Viņš partijas vadīšanu Latvijā salīdzina ar psihoterapeita darbu, kuram jāspēj saliedēt vienam otru ienīstošus cilvēkus.

«Sākumā viņam būs lielāka vilkme, partija vairāk klausīsies viņa teiktajā, mazāk viņam runās pretim. Vai viņš mūsdienās ir spējīgs vadīt partiju – neesmu drošs. Bet mēs to nekad neuzzināsim, ja nedosim viņam tādu iespēju,» NRA.lv saka politologs, kurš uzskata, ka pagaidām nesabojātais, ar «Briseles auru apveltītā guru» tēls A. Piebalgam vismaz sākumā palīdzēs Vienotību stūrēt vienā virzienā.

Tomēr, neraugoties uz partijā lielu ietekmi baudošās S. Āboltiņas atbalstu, A. Piebalga izredzes tapt par Vienotības priekšsēdētāju nav simtprocentīgas.

Pirmkārt, viņš partijā ir jaunpienācējs, kas nav piedalījies ne Vienotības veidošanā, apvienojot trīs dažādus politiskos spēkus, ne gājis cauri vēlēšanu ugunskristībām. Turklāt partijā salīdzinoši liels atbalsts ir arī citiem tās biedriem, piemēram, Andrejam Judinam un Artim Pabrikam.

Tā Eiropas Parlamenta deputāte S. Kalniete, kuras biroju A. Piebalgs vadīja laikā, kad viņa bija pirmā Eiropas komisāre no Latvijas, atgādina – lai kandidāts nonāktu līdz vēlēšanām, nepieciešamas vairākas birokrātiskas procedūras, kuru iznākumu eiroparlamentāriete neņemas prognozēt. Taču potenciālu Vienotības problēmu atrisināšanā viņa A. Piebalgā redz.

«Viņam ir daudz labu īpašību. Viņš ir labs priekšsēdētāja tips – tāds, kas ar pļauku nenobīdīs malā citu, kam ir atšķirīgs viedoklis vai kas met ēnu uz tavu spožo personību. Viņš spētu atšķetināt to kamolu, kas radies, Vienotībai šķeļoties,» saka S. Kalniete, kas pērnā gada nogalē izstājās no partijas valdes.

Arī Vienotības iekšējo opozīciju pārstāvošā Lolita Čigāne uzslavēja A. Piebalga pieredzi un drosmi atklāti pieteikt savas ambīcijas, taču izvairījās paust atbalstu viņa kandidatūrai.

Savukārt Andrejs Judins, kas 2014. gadā, iegūstot aptuveni trešdaļu balsu, par Vienotības priekšsēdētāja amatu neveiksmīgi konkurēja ar S. Āboltiņu, publiskajā telpā apspriest A. Piebalga kandidatūru atteicās.