Lai gan joprojām vairāk bērnu izbrauc no Latvijas, tomēr daļa arī
atgriežas. Arī Engures vidusskolā pirms pusotra gada sāka mācīties četri
brāļi.
Lielākais klupšanas akmens bija tas, ka viņi nerunāja latviski, jo ģimenes sarunu valoda ir angļu. Daudz pūļu nācās veltīt gan zēniem, gan pedagogiem, kam šie robi bija jāaizpilda, jo pieredzes, kā to darīt, nebija.
Vietējā zvaigzne
Vecākais no brāļiem, devītās klases skolnieks Andis Duntavs-Saunders ir smaidīgs, laipns un runātīgs. Kad klasē eju palūgt uz sarunu, klasesbiedri draudzīgi pavelk viņu uz zoba – nu, jā, viņš jau te esot vietējā zvaigzne. Puisis gan ļaunā to nemaz neņem un vēlāk arī apliecina, ka ar citiem saprotas labi, arī par skolotājiem un skolu varot teikt pašu to labāko. Runā puisis lēnām un apdomīgi, ik pa brīdim piemeklējot vajadzīgos vārdus, bet, ja īsti nav uztvēris jautājumu, to precizē. «Pirms tam Latvijā biju pirms gadiem astoņiem – tikai šis tas bija palicis atmiņā, piemēram, Dubultu stacija. Tagad jau esmu bišķiņ pieradis un jūtos kā mājās, bet sākumā nebija viegli, jo ienācu te pilnīgi svešs – nevienu nepazinu. Skaidrs, ka uzreiz jau neviens tevi nepieņem, bet šobrīd problēmu vairs nav – visi ir draudzīgi un laipni,» teic Andis, piebilstot, ka lielākā problēma bijusi latviešu valoda. Tā kā mamma ir amerikāniete un latviski nerunā, bet tētis daudz strādā, lai apgādātu ģimeni (arī šobrīd viņš ir bieži prom no mājām, jo ir tālbraucējs šoferis), ikdienas sazināšanās notiek angliski. Šobrīd gan ar tēvu sarunājoties tikai viņa dzimtajā mēlē un arī ar brāļiem mēģinot biežāk papļāpāt latviski.
Zinības apgūst mājmācībā
Tā kā ģimene dzīvojusi dažādās valstīs (Andis ir dzimis Brazīlijā), bērni lielākoties zinības apguvuši mājmācībā pēc īpašas ASV programmas. Kā liecina rezultāti, pamati ielikti labi, un šobrīd puisim raizes rada vien latviešu valoda un literatūra, kā arī Latvijas vēsture. Par laimi, latviešu valodas tests ir aiz muguras, un tajā saņemtais septītnieks viņam ir augsts vērtējums. Šīs dienas (6. jūnijā) matemātikas eksāmens gan neuztraucot nemaz, jo Ķīnā, kurā ģimene uzturējās pēdējos astoņus gadus, prasības ir ļoti augstas. Ja mūsējie vaimanājot par lielām mājasdarbu kaudzēm, tad tas esot nieks pret ķīniešu skolēniem. Viņi pat ienīstot brīvdienas, jo tad jāmācās vairāk nekā darbdienās. Patīkami, ka arī skolotāji te ir pretimnākošāki un ieklausās bērnos, bet Ķīnā gan galvenais esot labas atzīmes. Vispār jau – esot ļoti priecīgs, ka pamatskola jau ir aiz muguras un priekšā jauni izaicinājumi. Andis gribot iestāties Rīgas Valsts tehnikumā un apgūt programmēšanu.
Trūkst finansējuma
Skolas direktorei Ilzei Kalnozolai laiks pirms pusotra gada palicis prātā kā mēreni auksta duša. Pirmkārt, kad izrādījies, ka bērniem, kurus tēvs pieteicis skolā, nekāda izglītības dokumenta nav, jo mācījušies mājās. Otrkārt, ka viņi latviski nerunā nemaz. «Vajadzēja taču saprast, kurā klasē viņus ieskaitīt, jo ne jau vecums ir tas rādītājs. Tad nu gatavojām diagnosticējošos darbus, rezultāti bija labi – it īpaši matemātikā, taču tieši latviešu valodas dēļ Andis (un arī otrs brālis) sāka mācīties vienu klasi zemāk,» stāsta direktore. Darbs ieguldīts milzīgs, skolotājiem nācies daudz strādāt individuāli, lai gan atbilstoša finansējuma nav bijis, kā tas, piemēram, ir, strādājot ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Ne velti blakus skola, kur sākotnēji tēvs gribējis pieteikt bērnus, atteikusi uzņemšanu, jo gada vidū papildu nauda šim darbam nav bijis ierēķināta. Arī te varējuši latviešu valodas skolotājai labi ja 40 latu mēnesī piemaksāt, lai gan visiem mācību priekšmetu skolotājiem vajadzējis stipri palauzīt galvu, kā bērniem izskaidrot vielu, kā dot papildu uzdevumus.
Vajag mācību materiālus
«Vajadzētu tomēr mācību materiālus dažādiem līmeņiem, jo bērni te atgriežas dažādos vecumos ar ļoti atšķirīgām zināšanām. Šo puišu zināšanas nebija salīdzināmas ar sākumskolas puiku, kurš te atgriezās ar mammu no Vācijas. Viņš labi runāja latviski, un tomēr veselu pusgadu bija jāpiestrādā, lai iedabūtu sliedēs,» uzsver I. Kalnozola, pieļaujot, ka šādos gadījumos būtu nepieciešama arī standartu mainīšana. Arī Anda tēvs raizējies, ka latviešu valodas dēļ dēls nevarēs iestāties tehnikumā. Tomēr kopumā direktorei ir prieks, ka brāļi iedzīvojušies labi, arī mācībās sokas – abiem vecākajiem vidējā atzīme ir virs astotnieka, piektās klases zēnam – tuvu astotniekam. Vienīgi mazākajam puikam bijis psiholoģiski grūtāk iedzīvoties, tāpēc viņam atļauta daļēja mājmācība. Zēni ir daudzpusīgi – iesaistījušies pašdarbībā, dziedājuši un dejojuši. Tas arī palīdzējis sadraudzēties ar vienaudžiem un arī valodas apguvei bijis krietns pluss. Mazliet žēl gan esot, ka puiši kopā ar ģimeni pārceļas uz citu skolu Sēlijas pusē, jo tur vecāki iegādājušies māju.
Rādīt reklāmu
