25. maijs, Pirmdiena
Vārda dienas: Anšlavs, Junora
Sākuma lapa » Sabiedrība » Nepatīkamu un negaidītu pārsteigumu piedzīvo piecu bērnu ģimene
Nepatīkamu un negaidītu pārsteigumu piedzīvo piecu bērnu ģimene
Autors: Apollo.lv / 4. maijs 2014, 21:56
Lai mudinātu prom aizbraukušos tautiešus pārcelties atpakaļ uz Latviju, speciāls plāns tika izstrādāts vēl iepriekšējās valdības laikā. Taču tagad, realizējot šo plānu dzīvē, parādās tādi šķēršļi, par kuriem, šķiet, iepriekš neviens nebija iedomājies, bet, kurus tagad uz savas ādas ir spiesti izjust tie, kuri ir atbraukuši, vēstī TV3 raidījums «Nekā personīga».


Mārtiņš ir dzimis Čehijā, bet Andis Brazīlijā. Artūrs piedzima Latvijā, bet pēc tam vairākus gadus bija prom, tāpat arī Tedis. Daniels ir dzimis Japānā. Viņi visi ir brāļi. Tēvs, kādreizējais rīdzinieks Māris, ar ģimeni atgriezies dzimtenē un pagaidām dzīvo savas mammas mājā Engures novadā un jokojas, ka kopā viņi spēj būt gan futbolkomanda, gan orķestris, raksta Apollo.lv.

Uz Latviju viņi nav atgriezušies tāpēc, ka būtu sadzirdējuši politiķu aicinājumus braukt šurp. Strādājuši par angļu valodas skolotājiem pēdējos gados Ķīnā un paši nonākuši līdz domai, ka Latvijā būtu vislabāk.

Māris Duntavs norāda: «Tas bija tāds momenta lēmums. Es teicu – es braukšu uz Ekvadoru – brauksiet? Saka – nē, nebrauksim. Brauksim uz Latviju! Nu, ko lai dara? Vairākums uzvarēja!»

Vairākums bija bērni, bet it īpaši Māra sieva, kura, būdama Floridā dzimusi amerikāniete, ģimenē esot vislielākā Latvijas patriote.

Lisa Duntava skaidrojusi: «Jo es gribu, lai mani dēli sajūt nacionālu lepnumu par to, ka ir latvieši. Es gribu, lai viņi jūt, ka Latvija ir viņu zeme. Un tas ir sarežģīti, ja jūs ceļojat pa dažādām valstīm. Paliekot Amerikā - tur viņiem nebūtu pieredzes, viņi nezinātu, kas ir Latvija. Un man gribas viņiem iemācīt iegūt mājas, iegūt pamatus, lai sajustu – mēs esam latvieši. Un viņi iemācījās latviski ļoti ātri. Viņi te katru dienu iet uz skolu un viņiem ir ļoti labas atzīmes skolā. Esmu tik laimīga, ka esam atbraukuši! Es gribētu šo interviju sniegt latviski. Man ir kauns, ka nerunāju latviski. Bet es mācos...lēnām, lēnām...Katru dienu vēl maziņš.»

Sākums gan bijis visai negaidīts, jo tūlīt pēc ierašanās robežsardze no Rīgas atsūtījusi divas jaunas darbinieces pārbaudīt, vai gadījumā Māra un Lisas laulība nav fiktīva un pat pieprasīts rakstiski paskaidrot, kāpēc pārcēlušies uz Latviju.

Māris norāda: «Man tas ir prātam neaptverami, kā vispār tādu jautājumu var uzdot un kaut ko tādu var paprasīt pilsonim, kas ir atgriezies dzimtenē – kāpēc tu esi atgriezies Latvijā? Un tas kaitina...Tas ērcina, un niknums par to rodas. Un niknums pret ko? Pret valsti! Jo viņi pārstāv valsti. Un, ja viņiem šāda attieksme, tad...Ko tad jūs runājiet, ka...Labāk būtu atbraukuši, atsūtījuši tās meitenes ar puķēm apsveikt manu sievu, un pateikuši paldies, ka esat atgriezušies, ka esat izlēmuši šeit ierasties. Būtu prieks! Un ja arī kādas grūtības rodas, tūlīt atceries to patīkamo momentu, tās patīkamās emocijas – jā, bet valsts tomēr domā par mums! Nevajag jau daudz! Tā pati nodokļu maksātāju nauda, kas tika iztērēta par to benzīnu, lai atbrauktu pie mums, varēja radīt pozitīvas emocijas, nevis negatīvas.»

Nu viņi Latvijā pavadījuši jau pusotru gadu. Dažas lietas gan joprojām neesot izprotamas – kāpēc sievai, kura pirmos piecus gadus nevar saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tikmēr tiek atteikta arī reģistrācija pie ģimenes ārsta, lai kaut vai par ārzemniekiem paredzēto maksu varētu veikt medicīniskās pārbaudes? Vai kāpēc daudzbērnu ģimenei ar visu atlaidi automašīnas nodoklis tik un tā ir lielāks nekā tiem, kam bērnu nav? No valsts viņi nav prasījuši nekādu speciālu atbalstu. Māris naudu sapelna pats, kaut sākums bijis ļoti smags. Viņu apkrāpa pirmais darba devējs - firma Aizkrauklē.

«Kaspars Ēvelis un Oskars Ēvelis, kuri nesamaksāja par veselu mēnesi, vēl vairāk mazliet tur bija. Pat Ķīnā tā nebija, lai gan Ķīnā ir ļoti populāri apmānīt, piekrāpt kādu, bet tādas attieksmes nebija kā Latvijā. Tas arī pievieno tam negatīvajam...Visi saka, ka vajag, lai tautieši atgriežas, bet te nu redz, ka paši savējie vāra ziepes savējiem. Un no tā arī tās negatīvās emocijas rodas un pēc kāda laika visi paliek vienaldzīgi...Bet nu pagaidām vēl ķepurojamies. Pašreiz jau viss iet pamazām uz augšu. Pašreiz viss uzlabojas,» sacījis Māris.

Māris dabūja labu darbu pie Zviedrijas darba dēvēja, ir iekrāta nauda un nupat ģimene ir nopirkusi zemi Sēlijā, kur jau tūlīt sāks īstenot senu sapni – izveidot pašiem savu lopkopības fermu.

Dēls Tedis par dzīvi Latvijā sacījis: «Beidzot esam svaigā gaisā! Mēs bijām Ķīnā 6 gadus un tur vispār nav, ko elpot!»

Savukārt Mārtiņš paudis: «Kad Ķīnā biju, nebija nekur, kur nav mājas! Nekur nebija meža, nebija tā kā šitā – jūra! Nebija tik skaisti, kā šeit!»

«Man patīk Latvijas kultūra. Ir labi just lepnumu, esot piederīgam Latvijai, lai kāda nacionalitāte jums būtu. Un cilvēkiem Latvijā redzēt, cik lieliska valsts viņiem ir. Protams, dzīvojot šeit uz vietas, uzaugot šeit, ir viegli pamanīt problēmas. Bet tad jūs neieraugāt labās lietas, kas jums ir. Te nav viss pieblīvēts, nav pārapdzīvotības, nav daudz piesārņojuma – tas ir lieliski! Brīnišķīga daba un viss. Es novēlētu, lai cilvēki Latvijā to vairāk izprastu. Lai mani dēli izaugot būtu laimīgi. Tas ir ļoti svarīgi. Es nezinu, kas ir vissvarīgākais, bet tas ir pamatā. Man šķiet, dzīvot un ļaut dzīvot. Izbaudīt dzīvi un ļaut citiem izbaudīt dzīvi. Tas ir svarīgi,» sacījusi Lisa.

Vienīgais uztraukums patlaban ir - kā Andis, kam šogad jābeidz 9.klase, noliks latviešu valodas eksāmenu, kas būs jākārto arī stājoties tālāk datortehnikas skolā. Pusotrs gads esot par maz, lai pietiekami sagatavotos. Kaut arī Engures skolotāji ļoti palīdzējuši.

Māris rakstījis Saeimas deputātiem un Izglītības ministrijai, lūgdams, vai reemigrantu bērni nevarētu eksāmenu likt pēc tā standarta, kāds paredzēts latviešu valodas eksāmenā mazākumtautību bērniem.    

Māris teicis: «Piemēram, Ina Druviete atbildēja man, ka tas būtu netaisnīgi pret mazākumtautību bērniem, ja kaut kādi izņēmumi tiktu darīti tiem bērniem, kas reemigrējas Latvijā. Bet tai pašā laikā krievu valodā runājošie bērni var kārtot eksāmenus krieviski, savā dzimtajā valodā, bet senie etniskie latvieši, kas uzauguši jauktās ģimenēs, un nepārvalda latviešu valodu, viņiem šāda iespēja tiek liegta. Gribētu, lai tie, kas ir tajos posteņos, kur viņiem ir iespēja kaut ko mainīt – lai viņi pamostas – lai viņi sāk kaut ko darīt, kaut ko reāli darīt, jo ir atsevišķi entuziasti, piemēram, Ilma Čepāne bija vienīgā, kas vispār atsaucās uz to, lai kaut ko darītu šajā jautājumā, ka mainīt kaut ko repatriācijas projekta ietvaros. Bet pārsvarā attieksme ir ļoti sausa, birokrātiska un neieinteresēta.»

Bet katrā ziņā par laiku, kas kopš atgriešanās pavadīts Latvijā, kopsavilkums tik un tā esot pozitīvs. Ģimenē nevienam pieņemto lēmumu vēl neesot nācies nožēlot.

«Es novēlu cilvēkiem izbaudīt savu dzīvi, izbaudīt to, ka esat Latvijā. Ir labi ceļot, bet tad jūs atgriežaties mājās un domājat – ohh! Latvija ir laba, puiši,» sacīja Lisa.

Viņiem ir pārliecība, ka tiks visiem sarežģījumiem pāri un jau tagad pavasarī sāks veidot savu lopkopības fermu. Ja viss labi veiksies Ziemassvētkus varēs jau svinēt pašu jaunajā īpašumā.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Čehija, ģimene, Latvija, Nekā personīga

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats