Darbs ir, bet nav tiesību uz pensiju - šādā situācijā dzīvo vismaz 574
audžuvecāki Latvijā, kuri uz ilgāku vai īsāku laiku uzņemas rūpes par
tiem bērniem, kuriem nācies tik smagi ciest savās bioloģiskajās ģimenēs,
ka valsts ir spiesta tos atņemt vecākiem, vēsta TV3 raidījums «Nekā
personīga» .
Audžuģimenei atbildība par uzticētajiem bērniem ir vēl lielāka, nekā pret saviem. Tas ir pilnas slodzes darbs. Parasti audžuvecākiem nav iespēju līdztekus strādāt citā darbā, lai sapelnītu pensijai. Problēmas risināšanā sola iesaistīties arī prezidenta kundze Dace Seisuma, kura kļuvusi par «Latvijas Audžuģimeņu biedrības» patronesi. Bet izšķirīgais lēmums būs atkarīgs no politiskās gribas valdībā un Saeimā, kur audžuvecāku pensiju jautājumu solīts apspriest nākamnedēļ.
Audžuģimenes no pārējām atšķiras ar to, ka bērni netiek adoptēti. Tie tiek uzticēti audžuvecākiem uz laiku, piemēram, kamēr lemj par īsto vecāku tiesību atņemšanu vai paturēšanu vai kamēr atrod adoptētājus. Daļa audžuģimenē paliek arī uz daudziem gadiem. Ir arī smagi slimi, ar īpašām diētām, bērni no trūcīgām un vardarbīgām ģimenēm un bērni ar atkarībām. Pēdējā laikā arvien biežāk pie aprūpētājiem nonākot arī tādi, kam vecāki ir tik ļoti aizņemti veiksmīgā biznesā, ka bērni pamesti likteņa varā. Audžuvecākiem tikmēr ir jāspēj smagas emocionālas krīzes pārcietušajiem bērniem atgūt dzīvesprieku.
Latvijā patlaban ir 574 audžuģimenes, kas kopumā aprūpē 1139 bērnus.
Neatkarīgi no tā, cik bērnu ir ģimenē un neatkarīgi vai tie ir slimi vai veseli, valsts audžuģimenei piešķir 80 latus ikmēneša pabalstu. Bet bērna vajadzībām vēl var saņemt speciālos pabalstus, piemēram, invaliditātes gadījumā. Pašvaldība, no kuras bērns nācis, piešķir uzturnaudu atkarībā no rocības. Audžubērna uzturam lielākās summas – 200 latus mēnesī maksā Liepāja un Olaine. Rīga 150 latus, kamēr, piemēram, Daugavpils, Nereta un Līvāni – tikai 70 latus.
Tā kā vienā audžuģimenē bērni nonāk no dažādām Latvijas vietām, kādam brokastīs iznāk, piemēram, divi biezpiena sieriņi, jo viņš ir no bagātākas pašvaldības, citam bezmaz tikai pusīte, jo viņa pašvaldība vairāk nevar atļauties. Ir audžuvecāki, kas regulāri piemaksā no savas naudas.
Daudzi audžuvecāki par savu naudu turpina rūpēties par audžubērniem arī vēl tad, kad tie jau sasnieguši 18 gadus un oficiāli tas vairs nav jādara. Palīdz remontēt jauno dzīvesvietu, sagādāt mēbeles, iekārtoties darbā.
Valsts attieksme pret audžuģimenēm ir vārdos ļoti atbalstoša. Atšķirībā no bērnunama, ko vajadzētu izmantot tikai ārkārtas situācijās, prakse pierāda, ka audžuģimeņu bērni izaug daudz piemērotāki dzīvei. Taču audžuģimeņu pietrūkst. Daudzi baidās uzņemties pienākumus un būt pakļauti dažādu inspekciju kontrolēm, zinot, ka vecumdienās, pēc padarītā darba, nebūs tiesību par to saņemt valsts pensiju.
Sanāk, ka arī pensija audžuvecākiem sev būtu jānopelna kādā citā algotā darbā. Lai gan ir skaidrs, ka tas nav reāli izdarāms.
Labklājības ministrija pašlaik cenšas savākt datus par to, kā audžuģimeņu problēmas atrisinātas citās Eiropas valstīs. Labklājības ministre Ilze Viņķele (V) nav pārliecināta, vai taisnība audžuģimenēm, ka Latvija un Lietuva šobrīd ir gandrīz vai vienīgie izņēmumi, kur audžuvecākiem nav tiesību uz valsts pensiju, tomēr uzskata, ka risinājums ir apspriežams.
Rādīt reklāmu
