SKDS veiktais pētījums atklājis – sabiedrība nav parliecināta, ka
Latvijas speciālie dienesti kalpo valsts un sabiedrības interesēm.
Eksperti uzskata, ka šāda sabiedrības attieksme skaidrojama ar to, ka
gandrīz nekas nav zināms par šo dienestu darbības rezultātiem.
Socioloģisko pētījumu centrs SKDS pēc
NRA.lv pasūtījuma 2013. gada novembrī veica pētījumu par sabiedrības uzticēšanos dažādām institūcijām, arī Latvijas specdienestiem. Uz jautājumu «Vai, pēc jūsu domām, Latvijas speciālie dienesti (piemēram, Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija un citi) strādā Latvijas valsts un tās sabiedrības interesēs?» mazāk par pusi, tas ir, tikai 48,2% aptaujāto ir atbildējuši apstiprinoši. Savukārt uz jautājumu «Vai, pēc jūsu domām, būtu jāierobežo Latvijas speciālo dienestu darbība attiecībā uz personu noklausīšanos?», 57,9% aptaujāto ir atbildējuši apstiprinoši un tikai 23,7% respondentu ir snieguši atbildi, ka nebūtu jāierobežo specdienestu pilnvaras personu noklausīšanās jomā.
Šā pētījuma rezultātus Neatkarīgā lūdza komentēt vairākiem Latvijas specdienestu vidi pārzinošiem ekspertiem.
Bijušais iekšlietu ministrs, tagad zvērināts advokāts Aloizs Vaznis, kurš pēdējā laikā īpaši iedziļinājies tieši operatīvās darbības likumības juridiskajos aspektos, uzskata: «Lai mēs varētu tā pamatoti pateikt, vai specdienesti strādā vai nestrādā valsts un sabiedrības interesēs, mums vajadzētu zināt paveikto darbu un tā rezultātus. Bet tas viss ir noslepenots, un mums tas nav pieejams. Ja Satversmes aizsardzības birojs ir kaut ko paveicis, tad vajadzētu zināt, ko tas ir darījis un kādi ir panākumi. Bet mēs to nezinām. Es domāju, ka vajadzētu no daudziem jautājumiem noņemt slepenības zīmogu. Daudz kas tiek noslepenots bez pamatojuma un bez vajadzības. Ja kaut ko negrib, lai tauta zina, tad uzliek slepenības plīvuru virsū.»
Saeimas Nacionālās drošības komisijas sekretārs Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) uzsver: «Man šķiet, ka specdienestu darbība nebūtu jāierobežo. Drīzāk tā būtu jāsakārto tā, lai cilvēkiem nebūtu nekādas šaubas, ka tie darbojas atbilstoši valsts nacionālajām interesēm.»
Lai varētu uzlabot situāciju un vairot uzticēšanos, A. Vaznis iesaka «veikt izmaiņas Operatīvās darbības likumā, jo saskaņā ar to, sankciju, lai kādu varētu noklausīties, dod anonīms Augstākās tiesas tiesnesis, kuru mēs nevaram uzzināt. Tāpat arī nevaram uzzināt, uz kāda pamata dota atļauja noklausīties. Šāda situācija nav pieņemama».
Saeimas Operatīvās darbības likuma pilnveidošanas apakškomisijas loceklis Andrejs Elksniņš (Saskaņas centrs) paplašina problēmu loku: «Nākamais jautājums ir par šīs informācijas izmantošanu. Gadījumā, ja netiks pierādīta kādas personas vaina vai līdzdalība, tad personām par noklausīšanos noteikti jādara zināms – tāpat, kā tas notiek Vācijā un citās ES valstīs.» A. Elksniņš pauž bažas par to, ka Operatīvās darbības likums varētu tikt mainīts nevēlamajā virzienā. «Saeimā ir atvērts Operatīvās darbības likums un tā pilnveidošanai izveidota komisija. Bet pašreiz darbs noris tajā virzienā, ka šī komisija tiek izmantota, lai paplašinātu operatīvās darbības iestāžu ietekmes jomas un paplašinātu robežas, kad tie var iejaukties cilvēku pamattiesībās.»
J. Dombrava uzskata – lai gan dažās jomās specdienestu darbība būtu jāierobežo, citās, gluži pretēji – to jauda būtu jāpalielina. «Es domāju, ka vairākums specdienestu strādā nacionālajās interesēs, vienīgi pietrūkst politiska atbalsta šiem specdienestiem darboties kādā noteiktā virzienā, un tā ir problēma. Kaut vai viens piemērs – uzturēšanās atļaujas – kur katru gadu piesakās apmēram 3000 cilvēku. Diemžēl specdienestu kapacitāte nav pietiekama, lai visus interesantus, kas ir apmēram 10 cilvēki dienā, tā padziļināti izvērtētu – no kurienes viņi ir ieguvuši naudu, vai tas ir noticis likumīgā ceļā, kas ir šie cilvēki, vai viņi nevar rīkot provokācijas un radīt draudus mūsu nacionālajai drošībai.»
A. Elksniņam ir cits viedoklis: «Konkrētie specdienesti strādā nevis valsts vai sabiedrības, bet gan to politiķu, kas atrodas pie varas, interesēs. Premjers ir izmantojis Drošības policiju, lai, piemēram, noņemtu no trases Krājbankas administratoru. Cits gadījums ir, ka tagad notiek iejaukšanās žurnālistu darbībā, kas arī ir nepieļaujami. Tā kā tas, ka šīs iestādes nav patstāvīgas ne lēmuma pieņemšanā, ne virzienos, kuros veikt izmeklēšanu, ir pilnīgi un absolūti skaidrs. Tādas lietas kā, piemēram, noklausīšanās lidostā Rīga laiku pa laikam atklāsies, un tad parlamenta deputātiem un citiem sabiedrības locekļiem būs iespējas pieprasīt atbildību un striktāku regulējumu. Šobrīd pēc drošības iestāžu darba regulējuma esam salīdzināmi ar Baltkrieviju.
Rādīt reklāmu
