Atskatoties uz Valda Dombrovska valdības darbības periodu, bankas Citadele galvenais ekonomists Zigurds Vaikulis atzīst – Latvija trijos gados ir sakārtojusi savu tēriņu grozu, taču joprojām nespēj tikt galā ar ieņēmumu sadaļu. Tā vietā, lai domātu par nodokļu iekasēšanas efektivitāti, valdība izvēlas visvienkāršāko ceļu un kvalitāti aizstāj ar kvantitāti.
Z. Vaikulis atgādina: lēmumu par starptautiskā aizdevuma nepieciešamību Valdis Dombrovskis saņēma mantojumā no sava priekšgājēja premjera Ivara Godmaņa. «Šī konceptuālā izšķiršanās ielika pamatu budžeta konsolidācijas pasākumiem. Par to, cik veiksmīgi tie realizēti, zinātnieki vēl strīdēsies, taču izdevumu griešana jau pati par sevi ir smags, nepateicīgs un tāpēc augsti novērtējams darbs. Vēl jo vairāk, ja konsolidācijas apjomi bijuši tik vērienīgi – aptuveni 17,5% no IKP. Pēc nesenās krīzes ekonomēt bijušas spiestas ļoti daudzas valstis, taču Latvijas ekonomika ir gājusi cauri visapjomīgākajai budžeta griešanai pasaulē, un šis unikālais precedents noteikti ieies vēsturē,» analizē eksperts. Bieži gan dzirdēti pārmetumi, ka Latvijas valdība bijusi pārāk pasīva sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, bez ierunām piekrītot visiem smagajiem taupīšanas pasākumiem. Z. Vaikulis šim viedoklim oponē. «Kādi gan bija varianti? 2008. gada beigās, 2009. gada sākumā Latvijas valdībai nebija naudas ikdienas tēriņiem. Ir pilnīgi skaidrs, kurš šajā situācijā bija lūdzējs, bet kurš – noteicējs. Tas, kurš aizdos, vienmēr diktēs nosacījumus, un plašas diskusijas vienkārši nav iespējamas.» Turklāt Latvijai nebija nedz pieredzes, nedz pietiekamas intelektuālās kapacitātes, lai tā viena pati spētu vadīt tik sarežģītu situāciju. «Tādēļ starptautisko ekspertu ieteikumi un līdzdalība tomēr būtu jāvērtē kā palīdzība, nevis traucēklis,» argumentēja ekonomists.
Maksājām par pārtēriņiem
Z. Vaikulis akcentē, ka trīs gadus ilgusī konsolidācija nav bijusi pašmērķīga izdevumu griešana, bet gan palīdzējusi efektivizēt valsts pārvaldi. «Galvenais priekšnosacījums smagajiem konsolidācijas pasākumiem bija trekno gadu pieradums pie nesamērīgiem tēriņiem. Valsts pārvaldes sektors bija uzblīdis un ļoti dārgs. Atcerēsimies kaut vai daudzās aģentūras un neskaitāmos ministriju padomniekus, kuri saņēma desmitiem tūkstošus latu mēnesī. Ja valdības tēriņi netiktu samazināti aizdevēju spiediena rezultātā, agri vai vēlu tas tik un tā būtu bijis jādara. Tiesa, šī nebija tikai Latvijas problēma. Visa Rietumu pasaule, Amerikas Savienotās Valstis un Eiropu ieskaitot, ilgstoši dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Gan cilvēki, gan valdības aizrāvās ar pārmērīgiem tēriņiem, uzskatot, ka nākotnē būs tikai labāk,» klāsta ekonomists. Vai šādam optimismam bija objektīvi iemesli? «Tagad, raugoties retrospektīvā, ir skaidri redzams, ka šāda sistēma nebija ilgtspējīga. Straujo izaugsmi, kas pasaulē bija vērojama līdz 2007. gadam, noteica kredītburbuļa uzblīšana, ko pavadīja nekustamā īpašuma bums, augsta inflācija, zems bezdarbs un algu lēcieni. Nauda tika ģenerēta vēl nepieredzētā ātrumā. Par kredītiem tika pirkti nekustamie īpašumi, strauji kāpjošās cenas ļāva tos pārvērtēt dārgāk un paņemt papildu kredītus, no kuriem liela daļa ieplūda patēriņā. Šie procesi atspoguļojās arī valstu budžeta ieņēmumos, un visiem sāka šķist, ka šis karuselis ilgs mūžīgi. Daudzi eksperti arī šeit Latvijā brīdināja, ka tas viss var beigties ar smagu piezemēšanos. Vai valdības to nedzirdēja, nesaprata? Daļēji varbūt arī tā. Taču galvenā problēma bija un ir tajā, ka valdībām ir īstermiņa atbildība. Politiķi, ja reiz tikuši pie dalīšanas, vēlas iztērēt jau šodien un maksimāli daudz, jo šādos apstākļos ir vieglāk kaut ko atlikt arī sev. Tā diemžēl bija, ir un būs globāla prakse,» rezumē Z. Vaikulis.
Jāmeklē, kur iesaistīties
Šobrīd viens no Valda Dombrovska valdības galvenajiem virzieniem ir vēlme 2014. gadā pievienoties eirozonai, raksta
NRA.lv. Vaicāts par to, kā šāda scenārija īstenošanās ietekmēs Latvijas nākotni, eksperts norāda: lielākais ieguvums no eiro ieviešanas ir stabilitātes apsolījums ārvalstu investoriem. Ja nacionālā valūta ir pakļauta devalvācijas vai iekšpolitisko peripetiju riskiem, tad eiro kalpo kā garants tam, ka valsts ir droša ārvalstu investīcijām. Vai šis ir pietiekami spēcīgs arguments, lai brīdī, kad tiek apšaubīta eiro stabilitāte, Latvija pievienotos šai zonai? «Pēdējo gadu laikā minētais faktors ir zaudējis daļu spožuma. Tomēr nav mainījies fakts, ka Latvija ir ļoti neliela valsts. Diez vai spēsim būt tik pašpietiekami kā Singapūra vai Šveice. Mums ir jāmeklē, kam piekļauties un kur iesaistīties. Tomēr, protams, izvērtējot, ko mēs no tā iegūsim un ko tas mums maksās,» atzīst Z. Vaikulis.
Atveseļošanās var sabremzēties
Analizējot trijos gados paveikto, V. Dombrovskis kā vienu no galvenajiem sasniegumiem min Latvijas uzņēmēju eksportspējas palielināšanu un valdības darbu, meklējot jaunus noieta tirgus. Tikmēr eksperti, saasinoties eirozonas problēmām, vairs nespēj prognozēt, kuras valsts tirgus būs pietiekami stabils arī nākotnē. Latvijas uzņēmēji joprojām atceras 1998. gada krīzi Krievijā, kas izputināja ne vienu vien Latvijas uzņēmēju. Vai situācija draud atkārtoties? Z. Vaikulis neslēpj: «Latvijas atkarība no ārējā pieprasījuma ir būtiski palielinājusies. Vērojot ekonomiskās tendences mūsu lielākajos eksporta tirgos, arvien lielāks kļūst risks, ka atveseļošanās tempi sabremzēsies un Latvijai var nākties atsākt konsolidācijas pasākumus. Taču pieaugušo atkarību no eksporta nevar uzskatīt par kļūdu. Kādas gan ir alternatīvas? Mēs nevaram dzīvot pēc viensētas principa. Latvijai ir un būs nepieciešama degviela, gāze, automašīnas, elektronika – preces, ko mēs fiziski nespējam saražot uz vietas un kuru iegādei ir jāatrod līdzekļi. Līdz ar to mums ir nepieciešams eksports un konkurētspējīga ražošana un pakalpojumi.» Šajā kontekstā Z. Vaikulis atgādina: pēdējo triju gadu laikā notikusi ļoti būtiska nodokļu sloga paaugstināšana, kas konkurētspēju neveicina. PVN likmes kāpums, samazināto PVN atcelšana atsevišķiem produktiem, akcīzes nodokļu palielināšana, kapitāla pieauguma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa ieviešana – visus šos soļus spērusi V. Dombrosvka valdība. «Laikā, kad tas tika darīts, bija spiedīga vajadzība pēc papildu ieņēmumiem budžetā. Tagad tālāka nodokļu sloga paaugstināšana vairs nav pieļaujama. Tā vietā valstij būtu jāpievēršas nodokļu iekasēšanas uzlabošanai, tostarp daudz stingrākām represijām attiecībā uz nodokļu nemaksātājiem, ļaunprātīgiem izkrāpējiem un naudas atmazgātājiem. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka nemaksāt nodokļus ir stilīgi, turklāt viņi arī nebaidās tikt pieķerti. Amerikā cilvēki elementāri baidās apkrāpt valsti, kamēr Latvijā nodokļu parādnieks sliktākajā gadījumā būs spiests pārreģistrēt firmu uz kādu bezpajumtnieku. Tas tā nedrīkst būt,» pauž eksperts.
Rādīt reklāmu
