Atbildot uz prokuroru jautājumiem par naudas apriti Ventspils uzņēmumos
tā dēvētajā Lemberga prāvā, akciju sabiedrības Ventbunkers valdes
loceklis Edgars Ciniņš apgalvoja, ka no tranzītbiznesa
starpniekkompānijas Trans Oil System iegūtās naudas par naftas un naftas
produktu pārkraušanu Ventspils ostā maksāti kukuļi Krievijas
amatpersonām par naftas produktu novirzīšanu uz Ventspili.
Kā vienu no piemēriem E. Ciniņš izcēla kukuļu (viņš to nosauca par «otkatu») došanu Krievijas naftas un naftas produktu cauruļvadu operatora, valsts uzņēmuma Transņeftjeprodukt jeb Transņeftj amatpersonām.
Tā vietā, lai uzdotu papildu jautājumus un no liecinieka noskaidrotu, kuri Latvijas uzņēmēji maksājuši kukuļus kurām Krievijas amatpersonām, cik lieli un cik regulāri kukuļi maksāti, par kādu kravu apjoma novirzīšanu, prokurori no šīs tēmas pilnībā distancējās un atgriezās pie jautājumiem par advokātiem Rudolfu Meroni un Jāni Zelmeni un, kā ierasts, pie jautājumiem par Aivara Lemberga ietekmi.
Savukārt A. Lembergs viņam atvēlētajā īsajā pratināšanas laikā uzsāka detalizēti klaušināt E. Ciniņu par kukuļdošanas apstākļiem. Taču arī viņam neizdevās gūt skaidrību par kukuļdošanu, jo šoreiz tiesa nevēlējās skandalozajiem E. Ciniņa izpaudumiem piešķirt plašāku skanējumu, un A. Lemberga neatlaidīgos jautājumus tiesa noņēma no dienaskārtības.
Taisot «otkatus»
Prokurors Jānis Ilsteris vaicāja E. Ciniņam, kādā saistībā viņš pazīst «fizisku personu Jāni Zelmeni». Liecinieks atbildēja, ka ar J. Zelmeni iepazinies «saistībā ar kompāniju Trans Oil System, kas bija tāds kantoris radīts, lai varētu savākt peļņu no naftas un naftas produktu pārkraušanas Ventspils ostā caur Ventspils uzņēmumiem». Liecinieks stāstīja, ka nauda nogūlusies banku kontos Šveicē un «lielākā daļa no šīs naudas tika izmantota, lai maksātu tā sauktos – es lietoju šeit krievu vārdu, jo īsti latviski neesmu radis – tā sauktos otkatus krievu biznesmeņiem, kas nodrošināja naftas un naftas produktu plūsmu caur Ventspils ostu».
Nevienam no četriem prokuroriem tā arī neienāca prātā līdz galam nopratināt liecinieku par, iespējams, ļoti apjomīgās kukuļošanas apstākļiem. Viņi, apejot šo skandalozo tēmu, aizgūtnēm sāka E. Ciniņam vaicāt par R. Meroni, J. Zelmeņa un A. Lemberga savstarpējām attiecībām un A. Lemberga ietekmi.
Savāc peļņu
Atbildot uz A. Lemberga jautājumu, kādu uzņēmumu peļņa caur Trans Oil System tiek savākta, E. Ciniņš apgalvoja, ka tā esot akciju sabiedrību Ventspils nafta un Ventbunkers peļņa. Vaicāts, kādā veidā no šiem uzņēmumiem iespējams savākt peļņu, E. Ciniņš paskaidroja: «Mums ir klients, ar kuru mēs noslēdzam, teiksim, līgumu par kaut kādu noteiktu cenu, teiksim, par desmit vienībām, piemēram. Bet, lai savāktu peļņu, mēs noslēdzam ar ārzonu kompāniju par piecām vienībām. Bet ar to mūsu klientu, ar kuru mēs tagad slēdzam pa tiešo, tā ārzonu kompānija noslēdz par desmit. Tās piecas vienības aiziet tai ārzonu kompānijai.»
Vaino Putina draugus
Vaicāts, kādā veidā šie «otkati» tiek maksāti, E. Ciniņš sāka stāstīt: «Nu, sēž, piemēram, pilsonis tādā Krievijas uzņēmumā Transņeftjeprodukt, kurš tur izlemj un izdomā, sēž kaut kādā valdē vai padomē. Un viņš izlemj, uz kuru pusi ies noteikts daudzums produktu. Un tad viņš izdomā – labi, ka ies uz Ventspili, bet tikai tad, ja tie Ventspils kungi par to mums kaut ko samaksās.»
E. Ciniņš apstiprināja, ka domājis par naudas samaksu Krievijas valsts uzņēmuma amatpersonām. Kad A. Lembergs vēl detalizētāk mēģināja izprast E. Ciniņa stāstīto, tiesas sastāva priekšsēdētājs Boris Geimans kukuļošanas tematikai nolēma pielikt punktu: «Tā, tiesa noņem šo jautājumu! Lūdzu nākamais jautājums.»
Aptvēris, ka ar runāšanu par Transņeftjeprodukt amatpersonu kukuļošanu tiesas zālē ir pārlieku pārcenties, E. Ciniņš sāka taisnoties, ka Transņeftjeprodukt pieminējis tikai piemēra pēc. A. Lembergs izteica pieļāvumu, ka nosūtīs vēstuli Transņeftj valdei ar informāciju par E. Ciniņa tiesas zālē teikto.
Vova nedzer
Publiskajos Krievijas preses arhīvos pētot, ko nozīmē E. Ciniņa pieminētā kompānija Transņeftjeprodukt, noskaidrojās, ka tā kopš 2007. gada ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojumu ir apvienota ar galveno Krievijas naftas un naftas produktu cauruļvadu operatoru Transņeftj. Līdz 2007. gadam Transņeftjeprodukt bija Transņeftj meitasuzņēmums, – 100% akciju piederēja Transņeft. 2007. gadā Transņeftj nomainījās prezidenti – Semjona Vainštoka vietā tika iecelts Nikolajs Tokarevs – tuvs V. Putina līdzgaitnieks, kolēģis no VDK.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū V. Putinu kā jauno izlūku nosūtīja uz PSRS VDK 1. pārvaldes rezidentūru Drēzdenē. Šajā padomju rezidentūrā jau strādāja Augstākās VDK skolas astotās fakultātes absolvents N. Tokarevs. Kāds rezidentūras izlūkdienesta virsnieks, kurš vēlējies palikt neminēts, Krievijas avīzei Vedomosti stāstījis, ka par šefu V. Putinam rezidentūrā Drēzdenē nozīmēts N. Tokarevs. Kalsno jaunekli V. Putinu visi saukājuši par Vovu. «Gandrīz visa Drēzdenes rezidentūra mitinājās vienā daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā. Durvis dzīvokļiem ciet neslēdzām, jo regulāri gājām cits pie cita ciemos. Reiz sēžam mēs ar Tokarevu kompānijā. Te pēkšņi durvis atveras un ienāk tāds bāls, kluss un kautrīgs puisis. «Tas ir Vova,» izsaucās Tokarevs. Kāds no kompānijas Vovam saka: «Vova, sēdies, iedzersim...» «Nē,» viņa vietā atbild Tokarevs, «Vova mums nedzer»,» šādi par V. Putina un N. Tokareva attiecībām un viņu ciešajām saitēm kopš astoņdesmitajiem gadiem atminējās padomju izlūks. Kā ironizē laikraksts Vedomosti, mainoties laikiem, mainās lomas – «priekšnieki kļūst par padotajiem, bet padotie par priekšniekiem».
Rādīt reklāmu
