3. decembrī ar ekscentrisko finanšu spekulantu Džoržu Sorosu saistītā
organizācija Transparency International pasludināja sensacionālu vēsti –
Latvija pēc korupcijas uztveres indeksa (KUI) iegūtās vietas (49.
vieta) pasaules rangā ir sasniegusi Kostarikas un Ruandas līmeni.
Transparency International publisko korupcijas uztveres indeksu jau kopš 1995. gada. Šogad mērījumi tika veikti 177 valstīs. Transparency International par viskorumpētākajām pasaules valstīm pasludināja Afganistānu, Ziemeļkoreju un Somāliju, bet Dānija un Jaunzēlande ieguva vismazākos korupcijas līmeņa novērtējumu. Laikam pirmoreiz Latvijas vēsturē KNAB neiespiedzās aiz sajūsmas par Transparency International veikumu, bet sniedza visai atturīgu paziņojumu presei: «(..) KNAB uzsver, ka KUI noteikšana ir tikai viens no veidiem, kā salīdzināt korupciju dažādās valstīs, tādēļ tikai pēc valstu vietas KUI nevar vērtēt reālo situāciju korupcijas jomā Latvijā. KUI raksturo tikai attieksmi pret korupciju un tās uztveri, bet nesniedz visaptverošu informāciju par korupcijas reālo situāciju attiecīgajā valstī.»
Vienu domu KNAB īpaši uzsvēra: «Vēršam uzmanību, ka Transparency International indekss atspoguļo korupcijas uztveri, nevis faktisko situāciju, ko ir teju neiespējami precīzi izmērīt, jo korupcija ir latents noziegums.»
Mulsinošie Delnas paziņojumi
Ar finanšu spekulantu Džoržu Sorosu saistīto organizāciju Transparency International Latvijā pārstāv organizācija Delna, kura, informējot par jaunāko korupcijas uztveres indeksu, izplatīja paziņojumu: «Korupcijas uztveres indeksa vērtējuma kāpums ir cieši saistīts ar ekonomisko izaugsmi, par ko liecina Latvijas IKP straujais pieaugums pēdējos divos gados.»
Delnas publiskajā paziņojumā vismulsinošākais ir šāds teikums: «Delnas padomes priekšsēdētāja Inese Voika norāda, ka ekonomiku bremzē korupcija.»
Vismulsinošākais tāpēc, ka Ineses Voikas paziņojums ir pilnīgi meli un ir pretrunā ar tām atziņām, kuras iegūtas ekonomikas procesu zinātniskajā izpētē, raksta
NRA.lv.
Lai saprastu, kāpēc ir sazēlušas organizācijas, kur galvenais ienākuma avots ir korupcijas apkarošanas sludināšana, ir jāatgādina, kā notika globālā pievēršanās korupcijas problēmai.
Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās sāka sabrukt PSRS uzturētā sociālistisko valstu sistēma. No PSRS ietekmes atbrīvojās gan sociālistiskās zemes, gan jaunattīstības valstis, kuras dzīvoja no PSRS palīdzības un solīja savās zemēs uzcelt sociālismu.
Jēdziens «Vašingtonas konsenss»
Tolaik Starptautiskais Valūtas fonds, kurā noteicošā loma gan toreiz, gan tagad ir ASV, formulēja principus, uz kuru pamata SVF varētu piešķirt kredītus brīvi konvertējamās valūtās jaunattīstības un bijušajām sociālisma valstīm. Šie principi ieguva nosaukumu «Vašingtonas konsenss». Jēdzienu «Vašingtonas konsenss» 1989. gadā pirmo reizi lietoja Džons Viljamsons, lai raksturotu kopēju izpratni par makroekonomisko politiku, kas izveidojās starp SVF, Pasaules Bankas un ASV Valsts kases vadību. Tika pieņemts, ka valsts lomai ekonomikā ir jābūt minimālai, viss iespējamais ir jānodod privātā sektora īpašumā un jāpakļauj tirgus «neredzamās rokas» pārziņai.
Vašingtonas konsenss nozīmēja, ka SVF kredīti tiks piešķirti tikai tām valstīm, kas apņemsies radikāli reformēt savu ekonomiku. Lai saņemtu finanšu palīdzību, valdībām vajadzēja apņemties uzturēt fiskālo disciplīnu (minimāls budžeta deficīts); samazināt maksimālās nodokļu likmes; veikt finanšu tirgus liberalizāciju, ieviešot brīvu kapitāla kustību; ieviest nacionālās valūtās brīvu konvertāciju; īstenot ārējās tirdzniecības liberalizāciju, atceļot muitu barjeras; atcelt jebkurus šķēršļus tiešajām ārvalstu investīcijām; ātri īstenot valsts sektora masveida privatizāciju; pastiprināti aizsargāt tiesības uz privātīpašumu un atteikties no ekonomikas regulēšanas. Valsts sektors turpmāk drīkstētu rūpēties tikai par infrastruktūru, veselības jomu un izglītību.
Kas notika, īstenojot SVF prasības?
Valstis, kas piekrita ar šādiem noteikumiem SVF palīdzību saņemt, sāka masveida privatizāciju, tostarp nododot privātās rokās arī tās ekonomikas nozares, kurās konkurence vispār nebija iespējama. Tas ļāva privātajam biznesam neierobežoti paaugstināt cenas, nerūpējoties par kvalitātes palielināšanu un uzturēšanu. Augstu (tāds, lūk, ir tirgus!) aizdevumu procentu likmju uzturēšana un nacionālās valūtas cieta piesaiste ASV dolāram vai kādai citai globālai valūtai nogalināja vietējo rūpniecību, bet nodrošināja kapitāla plūsmu un virspeļņu finanšu spekulantiem un kapitāla turētājiem. Notika darba algu samazināšana un strādājošo tiesību ierobežošana. Tika likvidētas sociālās programmas, lēta vai bezmaksas medicīna, izglītība, mājokļu komunālo maksājumu sistēma un sabiedriskais transports.
Masveidā notika atteikšanās no apkārtējās vides aizsardzības par labu peļņas pieaugumam. Īstenojot SVF uzspiestās nodokļu reformas, tika pārdalīta nodokļu slodze no bagātajiem uz nabagajiem.
Valsts iejaukšanās tika pieļauta vienīgi sprādzienbīstamu sociālo problēmu risināšanā, bet tikai tad, ja privātais sektors nebija spējīgs sniegt adekvātu risinājumu.
Tiklīdz kāda valsts sāka reāli īstenot Vašingtonas konsensa reformas, uzreiz nākamos trīs, četrus, piecus gadus un pat garāku posmu sekoja stabils IKP pieaugums, par spīti tam, ka lielie valsts uzņēmumi pēc to privatizācijas masveidā atlaida strādājošos un norisinājās reālā ekonomikas sektora kolapss.
Vissvarīgākais – sākt masveida kreditēšanu
Kas nodrošināja vidēja termiņa patēriņa jeb IKP pieaugumu valstīs, kas akli sekoja SVF rekomendācijām?
Vissvarīgākais elements Vašingtonas konsensā ir banku sektora privatizācija un brīva kapitāla plūsma. Tiklīdz valstī ar slēgtu ekonomiku sāka ieplūst kredīti no ārzemēm, gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, tikuši pie līdz tam neredzētām kredītu iespējām, īsā laikā palielināja valstu kopējo patēriņu, kas statistikā izpaudās kā skaists IKP pieaugums. Kreditēšanas palaišanas izraisītais patēriņa pieaugums tika interpretēts kā ekonomiskā izaugsme, jo, saņemot SVF palīdzību, arī statistikas metodoloģija bija jāpārkārto atbilstoši jaunajām prasībām. Ja kādas valsts valdība īstenoja masveida privatizāciju bez vienlaicīgas kreditēšanas brīvības, tad sekoja ekonomikas kolapss, jo masveida privatizācija nenodrošina labklājības pieaugumu. Savukārt, īstenojot jebkuru ekonomiski politisku reformu, ja viens reformas elements bija kreditēšanas brīvība, tad tas nākamos trīs līdz piecus gadus valsts makroekonomiskajā statistikā izpaudās kā izaugsme. Neatkarīgi no tā, vai masveida privatizācija tika veikta vai nē, kreditēšanas brīvība nodrošināja vidēja termiņa patēriņa un IKP pieaugumu.
Izrādījās, ka naivu un nekompetentu sabiedrību var pārliecināt, ka vidēja termiņa patēriņa pieaugumu izraisa nevis kredītu (nākotnes ienākumu) patēriņš šodien, bet tās ir masveida privatizācijas sekas.
Izaugsme pēkšņi apstājas
Kad aizritēja vairāki gadi no masveida kreditēšanas sākuma brīža un kredītu masa pārstāja eksponenciāli pieaugt, tad izaugsme pēkšņi apstājās. Šis process spilgti iezīmējās divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu beigās.
Jau tobrīd parādījās domātāji un pētnieki, kas apgalvoja, ka Vašingtonas konsenss ir neokoloniālisma instruments, lai globālais bizness sagrābtu savā kontrolē jaunatīstības valstu ekonomiskos resursus.
Tolaik bija vērojama interesanta tendence. Valstīm, kas precīzi un punktuāli izpildīja visas SVF un Vašingtonas konsensa prasības, izaugsme apstājās un sākās krīze, bet valstis, kas īstenoja no SVF prasībām atšķirīgu politiku, guva daudz lielākus ekonomiskos panākumus.
Dienvidkorejas ekonomists Hadžūns Čangs grāmatā Sliktie samarieši par šo laiku secināja, ka lielākā izaugsme ir valstīm, kas ierobežo kapitāla kustību un ar valsts subsīdijām atbalsta vai atbalstīja rūpniecību (41. lpp.).
Pētnieki kā Hadžūns Čangs arvien vairāk nonāca pie secinājumiem, ka «attīstības valstu industrijas neizdzīvos, ja tās par agru pakļaus starptautiskajai konkurencei (110. lpp.)», bet «ārvalstu investīcijas drīzāk seko attīstībai, nevis to izsauc (155. lpp.)» utt.
Redzot to, ka Ķīna, Indija, Dienvidkoreja gūst lielākus ekonomiskos panākumus, neievērojot Vašingtonas konsensu, starp SVF kredītu saņēmējiem sāka izpausties nemiers un neapmierinātība. 1998. gada Dienvidaustrumāzijas krīzes iespaidā vairākas valstis sāka atteikties no Vašingtonas konsensa principiem, un valstu vadītāji pat atļāvās publiski kritizēt SVF principus. Kā glābt globālā biznesa intereses: sagrābt reālās ekonomikas sektoru?
Viltus teorijas izveidošana
Lai slēptu patiesos krīžu cēloņus, tika radīta un uzturēta viltus teorija. Parādījās «pētījumi», kuros tika secināts, ka korupcijai ir negatīva ietekme uz ekonomikas pieaugumu, ka korupcija negatīvi ietekmē investīciju apjomu, ka korupcijai ir negatīvs iespaids uz IKP pieaugumu. Šie «pētījumi» tika izmantoti, lai noformulētu jaunu doktrīnu, kuru izteica bijušais Pasaules Bankas vadītājs Pols Volfovičs: «Cīņa ar korupciju ir daļa no cīņas ar nabadzību ne tikai tāpēc, ka korupcija ir ļaunums un tā ir slikta, bet arī tāpēc, ka tā palēnina ekonomisko attīstību.»
Aizbāžot mutes Vašingtonas konsensa kritiķiem, tika formulēta jauna doktrīna: Vašingtonas konsenss nedarbojas, ja valstī ir liela korupcija. Apkarojiet korupciju, un tad Vašingtonas konsenss nodrošinās labklājības pieaugumu.
Nobela prēmijas laureāts ekonomika Pols Krūgmens savā grāmatā Depresīvās ekonomikas atgriešanās un 2008. gada krīze, kas iznāca desmit gadus pēc jaunās doktrīnas, to vairs neslēpj. Pols Krūgmens secina, ka krīzes izraisa pārāk cītīga sekošana Vašingtonas konsensam, bet mīts par korupciju bija jārada, lai noslēptu patiesos krīzes cēloņus. Patiesie krīzes cēloņi ir pārāk liela kapitāla un finanšu tirgu atvēršana (113. lpp.).
Apkarojot korupciju, samazinās inflāciju
Latvijas valdības cīnījās par maksimālu iztapību SVF, tāpēc tūkstošgades sakumā Latvijas varas elite pilnībā pieņēma koncepciju, ka korupcijas apkarošana ir visu ekonomisko problēmu brīnumlīdzeklis. Vēl jo vairāk viltus teoriju radoši interpretēja tādi politiķi kā Einars Repše un Sandra Kalniete, kuri 2006. gada septembrī reklāmas avīzītē Jaunie Laiki Latvijā pat publiskoja apgalvojumu, ka cīņa ar korupciju mazina inflāciju.
Tolaik mācījos LU doktorantūrā un, tā kā manas disertācijas tēma bija saistīta ar reģionālo attīstību ietekmējošo faktoru noskaidrošanu, nolēmu veikt zinātnisku izpēti, pārbaudot korupcijas un ekonomiskās izaugsmes savstarpējo sakarību. Diemžēl latviski lasošajiem šie pētījumi nav pieejami, jo zinātniskā pētījuma rezultāti tika publicēti Latvijas zinātnes valodā – angliski (Paiders J. Relationship Between Corruption Level Changes and Economic Growth in the World and Europe/ Research for Rural Development 2008: Annual 14th International Scientific Conference Proceedings Jelgava, Latvia. Jelgava, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2008. 39–46 p.).
Savā darbā zinātniski pārbaudīju hipotēzi, ka korupcijas līmeņa izmaiņām (samazinājumam) ir pozitīva korelācija ar ekonomisko pieaugumu.
Kā datu kopas kvantitatīvai analīzei tika izvēlēts Transparency International veidotais korupcijas uztveres indekss (corruption perception index). Kā ekonomiskās izaugsmes indikators tika izvēlēts SVF apkopotais valstu IKP pēc pirktspējas paritātes principa (gross domestic product per capita annual changes based on purchasingpowerparity valuation), izmantojot International Monetary Fund World Economic and Financial Surveys no World Economic Outlook Database (2007). Lai hipotēzi pārbaudītu, tika pieņemts, ka KUI uzlabošanās šogad varētu izraisīt ekonomikas pieaugumu šogad, varbūt nākamgad, iespējams, aiznākamgad, bet varbūt pat pēc trim vai pieciem gadiem.
Nav nekādas saistības
Veicot statistikas analīzi, bija jākonstatē, ka, vērtējot visu pasaules valstu datu hipotēzi par kopsakarību starp KUI izmaiņām un IKP izmaiņām, ir jānoraida. Šie rādītāji svārstās savstarpēji neatkarīgi. Labākais rezultāts uzrādīja niecīgu determinācijas koeficientu 0,0032.
Tie paši rezultāti tika iegūti, meklējot kopsakarību kontinentu vai arī pasaules daļu un jo īpaši Eiropas ietvaros. Eiropā nevar konstatēt kopsakarību starp KUI izmaiņām un IKP izmaiņām. Šie rādītāji svārstās savstarpēji pilnīgi neatkarīgi.
Taču, analizējot Eiropas valstis, tika atklāta ļoti cieša un statistiski būtiska korelācija starp ilgtermiņa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju un ilgtermiņa vidējo Transparency International veidoto korupcijas uztveres indeksu.
Pētījuma zinātniskie secinājumi nozīmēja, ka ir pilnīgi noraidāmi apgalvojumi, ka korupcijai ir negatīvs (vai pozitīvs) iespaids uz IKP pieaugumu.
Pētījuma zinātniskie secinājumi radīja pamatu šaubām par KUI izmantošanu kā korupcijas līmeņa indikatoru, jo korupcijas vietā Latvijā un Eiropā šīs organizācijas mērīja un joprojām mēra cilvēku apmierinātību ar ekonomiskajiem apstākļiem.
Tāpēc Delnas 3. decembra paziņojums, ka «korupcijas uztveres indeksa vērtējuma kāpums ir cieši saistīts ar ekonomisko izaugsmi, par ko liecina Latvijas IKP straujais pieaugums pēdējos divos gados», ir patiesība. Savukārt Delnas padomes priekšsēdētājas Ineses Voikas paziņojums, ka «ekonomiku bremzē korupcija», ir salti un ciniski meli, kas apliecina, ka Delna un Transparency International desmitiem gadu muļķoja politiķus un iedzīvotājus par korupciju un tās ietekmi uz ekonomiku.
SVF uzspiestā korupcijas fetišizācija ir izkropļojusi Latvijas tiesisko vidi un dezorientējusi gan sabiedrību, gan tiesisko sistēmu. Korupcija ir ierindas noziegums, un attieksmei pret to jābūt samērojamai ar citiem noziegumiem pret valsti, sabiedrību un personu. Varam tikai pilnībā piekrist KNAB aicinājumam: «(..) KNAB aicina ikvienu būt neiecietīgam pret korupciju, neiesaistīties pretlikumīgās darbībās un par sev zināmiem gadījumiem vērsties KNAB Brīvības ielā 104 k2, Rīgā, vai zvanot pa bezmaksas uzticības tālruni 80002070, vai sūtot informāciju elektroniski uz knab@knab.gov.lv.»
Savukārt Vašingtonas konsenss ir ekonomiskās varas pārdalīšanas, nevis attīstības instruments. Kad globālas korporācijas būs sagrābušas savā kontrolē tos ekonomiskos resursus, ko vēlas, tad Vašingtonas konsenss tiks aizmēzts kā nevajadzīgs.
Rādīt reklāmu
