Komisārs uzsvēra, ka emigrācija būtiski ietekmē Latvijas turpmāko attīstību un nākotnes ekonomisko potenciālu, aicinot Latvijas valdību īpašu uzmanību veltīt sociālajai politikai un investīcijām cilvēkos.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka pērn Latvijas iedzīvotāju skaits turpinājis sarukt – tas samazinājies par aptuveni 21 tūkstoti līdz 2,024 miljoniem cilvēku. Galvenais iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls - emigrācija.

Kaut gan līdz šim gan sabiedrības, gan arī valdības un politiķu satraukumu raisījusi gados jauno cilvēku emigrēšana, pēdējā laikā medijos izskanējusi ziņa par jaunu emigrēšanas paveidu – pensionēšanās emigrāciju. To, ka pēdējā laikā aizvien vairāk pirmspensijas vecuma cilvēku sākuši emigrēt uz Lielbritāniju, esot novērojušas darba aģentūras.

Ko saka statistika?

Oficiālu dati, kas apstiprinātu šo informāciju, gan pagaidām nav. CSP pieejamā statistika  liecina, ka intensīvāka emigrācija uz ārvalstīm iedzīvotāju vidū vecuma posmā no 50 līdz 64 gadiem sākusies līdz ar ekonomiskās krīzes iestāšanos un vispārējā emigrācijas viļņa sākumu 2008.gadā, kad gada laikā valsti pameta 2719 iedzīvotāju vecumā no 50 līdz 64 gadiem.

Līdzīga tendence turpinājusies arī turpmākajos gados -  2009.gadā tie bija 3041 iedzīvotājs, 2010.gadā - 3319 iedzīvotāji, 2011.gadā – 3687 iedzīvotāji un 2012.gadā  - 3305 iedzīvotāji. Datu par šo gadu vēl nav, bet, spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, pirmspensijas vecuma cilvēku interese par darba iespējām ārvalstīs varētu būt pastiprinājusies tieši pēdējā gada laikā.

Arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) rīcībā esošie dati neliecina par atsevišķu vecuma grupu īpašu intereses pieaugumu par darba iespējām ārvalstīs. Pagājušā gada pirmajā pusgadā Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkla EURES konsultanti Latvijā snieguši konsultācijas 225 interesentiem vecumā virs 45 gadiem, pagājušā gada otrajā pusgadā – 224 interesentiem, bet šā gada pirmajā pusgadā – 203 interesentiem. NVA pārstāvji norāda, ka visvairāk par nodarbinātības iespējām citās Eiropas valstīs joprojām gan interesējas cilvēki vecumā no 25 līdz 45 gadiem – kopumā  59,93%.

Darba meklētājus visvairāk interesē nodarbinātības iespējas Lielbritānijā (33,08%) un Vācijā (25,34%), kā arī Ziemeļvalstīs – Norvēģijā (14,11%), Somijā (11,11%), Zviedrijā (9,36%) un Dānijā (3,12%), interese bijusi arī par darba iespējām Nīderlandē (4,74%). Latvijas darba meklētāji, kuri apmeklējuši EURES konsultantus, visbiežāk interesējušies par iespējām strādāt lauksaimniecībā (25,97%), apstrādes rūpniecībā (22,60%), izmitināšanas un ēdināšanas nozarē (19,48%), būvniecībā (13,86%), veselības un sociālās aprūpes nozarē (8,86%), kā arī transporta nozarē (8,74%).

Nevēlas «sēdēt uz kakla» bērniem

EURES konsultante Līga Baufale portālam «Apollo» stāsta, ka uz konsultācijām nāk pirmspensijas vecuma cilvēki, kas Latvijā nespēj atrast darbu, nevar tikt galā ar ikdienas maksājumiem, nevēlas «vecumdienās sēdēt uz kakla saviem bērniem» un par iespējām nopelnīt pensiju ārvalstīs dzirdējuši no kaimiņiem vai paziņām.

Baufale gan norāda, ka cilvēkiem bieži vien ir pārāk rožaina vīzija par darbu un dzīvošanu svešumā - daudzi neapzinās, ka arī tur darbu atrast ir grūti, turklāt lielai daļai šīs vecuma grupas cilvēku nav valodu zināšanu, nereti nav arī darba pieredzes un kvalifikācijas.

Baufale atzīmē, ka liela daļa emigrantu, ar kuriem nācies runāt, piemēram, Īrijā, apgalvo, ka pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas plāno atgriezties Latvijā, jo ne visi svešumā nopelnījuši lielas pensijas – daudziem būs tikai valsts garantētā pensija, kas nebūt nav nekāds «ekskluzīvs ieguvums», dzīvojot citā valstī, kur ir krietni lielāka dzīves dārdzība.

Baufale noliedz medijos izskanējušo ziņu, ka pirmspensijas vecuma cilvēku interese par iespējām doties uz ārvalstīm pelnīt pensiju būtu īpaši aktualizējusies pēdējā laikā.

Pensionāri: Mums jau nav izvēles

Latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš sarunā ar «Apollo» atzīst, ka tīri cilvēciski šāda pensionēšanās emigrācija ir atbalstāma, kaut arī kopumā tā nes zaudējumus pensiju sistēmai un valstij kā tādai.

«Mums jau nav izvēles. Ja ir iespēja doties uz ārzemēm un sešu, desmit gadu laikā nopelnīt pensiju, kas ir grūti salīdzināma ar pensiju, ko var par tādu pašu darba periodu nopelnīt Latvijā, tas ir tikai atbalstāmi,» saka Siliņš un piebilst, ka viņam pašam ir zināmi cilvēki, kas, sešus gadus strādājot Austrijā, nopelnījuši pensiju, par kādu Latvijā varēja tikai sapņot.

Labklājības ministrijā (LM) pensionēšanās emigrāciju vērtē izvairīgi. LM Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā referente Liene Ramane vien norāda, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir pamatprincips, kas paredzēts Līguma par ES darbību 45.pantā. ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības meklēt darbu citā ES dalībvalstī, strādāt, bez pienākuma saņemt īpašas darba atļaujas, uzturēties citā ES dalībvalstī ar nolūku tur strādāt, kā arī palikt šajā ES dalībvalstī arī pēc darba attiecību beigām. Turklāt saņemt tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem jautājumos, kas saistīti ar darba pieejamību, darba apstākļiem, sociālajiem pabalstiem un nodokļu atvieglojumiem.

Ramane atgādina, ka personas, pārceļoties uz dzīvi kādā no ES vai Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīm, arī Šveici, nezaudē jau iepriekš iegūtās sociālās apdrošināšanas tiesības. Tātad, iegūtās tiesības, piemēram, uz pabalstiem un pensijām, ja iepriekš ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, uzkrājas. Viņa atgādina, ka visi sociālās apdrošināšanas periodi, neatkarīgi no ES vai EEZ dalībvalsts, kurā tie uzkrāti, tiek summēti, lai brīdī, kad iestājas pensionēšanās vecums, pensija tiktu proporcionāli aprēķināta un piešķirta saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem.

Savukārt demogrāfs Ilmārs Mežs uzskata, ka pirmspensijas vecuma cilvēku emigrācija uz ārvalstīm nav vērtējama viennozīmīgi, taču tai drīzāk ir pozitīva, nekā negatīva zīme.

Aizbrauks, bet atgriezīsies

Mežs uzskata, ka pirmkārt, ir lielāka iespēja, ka šie cilvēki Latvijā tomēr atgriezīsies, jo saites ar dzimteni, kur pavadīta lielākā daļa mūža, ir daudz ciešākas, un viņi ir pieticīgāki savās ikdienas prasībās nekā jaunieši. Otrkārt, šie cilvēki ir izdevīgi Latvijas ekonomikai, jo, valstij viņu prombūtnes laikā nav jāmaksā dažādi pabalsti. Savukārt pēc dažiem gadiem, kad viņi būs nopelnījuši pensiju un atgriezīsies Latvijā, viņi sapelnīto naudu tērēs Latvijā, ar savu «nelielo sērkociņu» sildot Latvijas ekonomiku.

Vienīgais mīnuss pēc Meža domām ir tad, ja vecmāmiņai vai vectēvam pievienojas arī bērni un mazbērni -  šādos gadījumos tiek pilnībā sarautas saites ar Latviju un ģimenes visdrīzāk paliks ārzemēs. Negatīvas sekas šādai vecmāmiņas vai vectēva aizbraukšanai būtu arī tad, ja Latvijā paliek mazbērni, kurus vecvecāki  būtu varējuši pieskatīt, kamēr vecāki strādā un uz vietu bērnudārzā vēl jāgaida rindā.

Vienlaikus Mežs norāda, ka uz vispārējā lielā emigrācijas fona vēl papildus cilvēku aizbraukšana uz valsti kopumā atstāj ļoti negatīvu ietekmi.

Par vecumdienām jādomā visa mūža garumā

Lai nebūtu tā, ka, sasniedzot pirmspensijas vecumu, vietējā darba tirgū vairs neesi vajadzīgs, cilvēkiem būtu jārūpējas par savu izglītību un konkurētspēju darba tirgū visa mūža garumā, jo labi speciālisti vienmēr ir ļoti pieprasīti un nereti darba devēji viņus nemaz nevēlas laist pensijā, atgādina Mežs.

Vienlaikus demogrāfs uzskata, ka valstij tomēr būtu jādomā par situāciju, kad pirmspensijas vecuma cilvēki nevar atrast darbu. Tai būtu jāstimulē darba devēji, lai viņam izdevīgi būtu pieņemt darbā nevis jaunieti vai trīsdesmigadnieku, bet gan pirmspensijas vecuma cilvēku.

Mežs mudina cilvēkus arī vecumdienās būt mobiliem un elastīgiem, kā tas ir daudzviet citur pasaulē.

«Ja cilvēks ilgstoši ir bezdarbnieks un ilgstoši dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, varbūt ir vērts šos divus gadus «pamocīties» - ja veselība atļauj, kārtīgi pastrādāt, un tad šī minimālā vecuma pensija dubultosies, trīskāršosies,» tā Mežs.