Tā kā viņiem būtiski ir nepazaudēt savu dzimto valodu, jo pamatā stundas tiek pasniegtas angliski, franciski vai vāciski, kā obligātais mācību priekšmets stundu sarakstā ir arī latviešu valoda un literatūra. Diemžēl Latvijā atgriežas neliels skaits šo skolu absolventu – to atzīst arī šo mācību iestāžu latviešu valodas skolotāji.

Pagājušajā nedēļā četrām skolotājām Izglītības un zinātnes ministrijā tika pasniegti diplomi par aktīvu darbu diasporā. Divas no viņām – Ineta Cara un Dace Vuškāne – strādā Briselē, bet Kristīne Jurgensone un Evija Avotiņa – Luksemburgā. Visas viņas ārvalstu skolās darbojas jau vairākus gadus. Tās visas ir lielas mācību iestādes, piemēram, tajā, kur pasniedz D. Vuškāne, ir 3500 audzēkņu un 370 pedagogu. Arī ritms ir atšķirīgs no Latvijā ierastā, piemēram, stundas notiek bez starpbrīžiem, tas ir paredzēts tikai viens – 20 minūšu garš. Bērni arī agrāk sāk skolas gaitas – no piecu gadu vecuma. Taču, kā uzsvēra skolotājas, sarežģītākais viņu darbā ir tas, ka audzēkņiem ir ļoti atšķirīgs dzimtās valodas līmenis. Daudzi Latvijā nekad nav dzīvojuši un jau no agras bērnības pamatā runājuši citās valodā, nevis latviešu. Turklāt daļai no viņiem viens no vecākiem nav latviski runājošs. Programmas ir gana apjomīgas, jo veidotas tā, lai, atgriežoties Latvijā, izglītojamie spētu iekļauties izglītības sistēmā. Šobrīd gan te atgriežas aptuveni 10%, un arī studēt te izvēlas neliels skaits jauniešu. Skolotājas vērsa uzmanību uz to, ka Latvijas augstskolām vajadzētu aktīvāk sevi reklamēt, tāpēc tagad kā vienu no saviem uzdevumiem esot izvirzījušas sadarbību ar tām.

Arī E. Avotiņa Neatkarīgajai apliecināja, ka kolēģu akcentētā problēma par to, ka jaunieši nevēlas atgriezties Latvijā, esot taisnība. No viņas audzēkņiem tikai divi šogad izvēlējušies studēt Latvijā. «Tendence tomēr ir tāda, ka viņi nevēlas atgriezties. Viņi raugās, kur ir labāka dzīve, kur var labāk nopelnīt un iespējas veidot karjeru – labākas,» atzina E. Avotiņa, norādot, ka tas rodas no tā, ka skolās un ģimenēs tiek vairāk uzsvērts racionālais, biznesa un naudas aspekts, mazāk garīgais. Ja būtu lielāks akcents uz garīgumu, tad bērni varbūt nepaliktu Anglijā vai Vācijā, bet vēlētos atgriezties. Tāpēc viens no skolotāja uzdevumiem ir ne tikai mācīt latviešu valodu, bet arī dvēseliski bagātināt sevi un savus skolēnus.

Vaicāta, kā viņa pati nokļuvusi Luksemburgā, E. Avotiņa, kura pirms tam strādājusi Ventspils ģimnāzijā un kādu laiku arī naftas terminālī par sekretāri, Neatkarīgajai pastāstīja, ka pati pieteikusies uz vakanci vienā no Eiropas skolām. Taču izrādījies, ka tur vieta jau aizņemta. Kad jau vairs necerējusi uz šādu iespēju, pēkšņi nācis piedāvājums no Luksemburgas. Sākotnēji domājusi, ka būs jāmāca viena klase, bet tad izrādījies, ka tie ir visi vidusskolas skolēni. Patlaban viņu ir 32. «Pirmais gads bija gana grūts, jo nācās aptvert, ko no manis grib un ko es varu piedāvāt, ko bērni zina, ko ne. Tas sarežģītākais ir tas, ka šie bērni nedzīvo latviskā vidē. Tāpēc nākas pielāgoties viņiem, katram atrast savu pieeju. Nevaru vienkārši ņemt mācību programmu un mēģināt ieborēt,» paskaidroja skolotāja, piebilstot, ka nākas pacīnīties ne tikai ar bērniem, bet arī ar vecākiem, jo daļai šķiet – ja bērns runā latviski, ar to pietiek. Prieks esot tad, kad beigās izdodas rast kompromisu ar visām pusēm un padarīt mācīšanās procesu radošu un pozitīvu.