Eksperti uzskata, ka negatīva attieksme pret fotoradariem sabiedrībā
valda ačgārnās morāles un necaurskatāmā procesa dēļ, vēsta laikraksts
«Diena».
Kā zināms, nepatiku pret fotoradariem cilvēki pauduši dažādiem veidiem - bijis uzbrukums gan pārvietojamiem, gan stacionārajiem fotoradariem. Kulminācija sasniegta pēc tam, kad Pierīgas pašvaldībās stacionāro radaru projektus nācies noraidīt, jo tās zemes, uz kuras bijis plānots radarus uzstādīt, īpašnieki atteikušies ļaut to darīt, ziņo Latvijas Televīzija.
Autožurnālists Pauls Timrots nemiera cēloņus saskata tieši radaru ieviešanas procesā: «Valsts attieksme šajā jautājumā ir bijusi sabiedrībai uzspļaujoša, uzstādot radarus dīvainās vietās un līdz galam nepaskaidrojot, kādēļ radaram jābūt tieši tur. Nav brīnums, ka sabiedrība spļauj pretī, piemēram, ja uz man piederošas zemes kāds to radaru gribētu uzstādīt, arī es viņu pasūtītu.»
Arī sociologs Aigars Freimanis norāda uz necaurskatāmo radaru ieviešanas procesu un komunikācijas kļūmēm, kas radījušas iespaidu, ka policija šajā jautājumā aizstāv privātuzņēmuma, nevis plašākas sabiedrības intereses, raksta
Apollo.lv.
Tomēr viņš aicina palūkoties dziļāk, jo pašos pamatos, noslēdzot ar privātfirmu līgumu par radaru ieviešanu, tajā esot iekļauts «ētiski kropls» pieņēmums, kas daudzos radījis dziļa aizvainojuma sajūtu, vēsta laikraksts.
«Situācijā ar fotoradariem skaidri redzamas nebeidzamās svārstības starp cilvēka paša brīvo izvēli un sabiedrības institūciju noteiktajām normām. Šajā gadījumā izskatās, ka liela daļa sabiedrības neatzīst šo autoritāti, kas definējusi jauno kārtību, tāpēc tai drīzāk pretojas ar ikdienas praksēm nekā piekrīt tai klusējot. Tas ir kā sava veida protests pret neatzītu kontroles mehānismu, kas uzspiests no augšas,» spriež sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa.
Rādīt reklāmu
