14. decembris, Ceturtdiena
Vārda dienas: Auseklis, Gaisma
Sākuma lapa » Makroekonomika » Ivars Godmanis: Par to, ko Kučinskis izdarījis ar nodokļiem - cepuri nost
Ivars Godmanis: Par to, ko Kučinskis izdarījis ar nodokļiem - cepuri nost
Autors: Viktors Avotiņš / NRA.lv / 1. decembris 2017, 10:52
Ar pirmo Latvijas valdības vadītāju pēc neatkarības atjaunošanas, augstskolas pasniedzēju, finansistu un politiķi Ivaru GODMANI Neatkarīgā sarunājas par to, kāpēc Latvijas mūsdienu politiķi, izpildvara nespēj saņemt savai rīcībai, savām reformām sabiedrības akceptu, sabiedrības mandātu. Bet, jautāts par sava vārda saistīšanu ar «čekas maisiem», Godmaņa kungs atbildēja pavisam īsi: «Nekad neesmu bijis nekāds čekas ziņotājs. Lai taisa tos maisus vaļā un skatās. Problēma nav man, problēma ir tiem, kam nekādi neizdodas pieņemt lēmumu par maisu atvēršanu.»


- Domājot par Latvijas simtgadi… kāds ir jūsu stratēģiskais redzējums? Kāda šobrīd ir valsts pozicionēšanās, kādi, cik pietiekami ir tās tautsaimnieciskie, politiskie, sociālie resursi?

- Pirms pāris dienām es biju sabiedrībā, kur bija vairāki bijušie premjeri un arī viens no valsts prezidentiem. Mēs sarunā skārām šo jautājumu. Bija vairākas domas. Pirmā doma bija - iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un iestājoties NATO, apsīka prasība pēc individualizētas, patstāvīgas un oriģinālas Latvijas politikas. Tādas, kas izvirza jaunus, unikālus, savus mērķus.

Pēc 1993. gada mēs sākām runāt par dalību ES. Pēc vienpadsmit gadiem mēs tur tikām. Mēs pieskaņojāmies kopējai ES politikai, ārpolitikai. Bet - šis pieskaņošanās laiks sāk sevi izsmelt. Arī objektīvu apstākļu dēļ ES dalībvalstis mēģina virzīt savu politiku. Ungārija, Polija, galu galā - arī Francija, arī Vācija. Arī Amerika. Nemaz nerunājot par Angliju…

- Es ceru, ka gudriem, tālredzīgiem partneriem patība, sava politika nenozīmēs šķiršanos.

- Tomēr - tās kategorijas, kuras bija it kā neapstrīdamas, vairs nav neapstrīdamas. Tas nozīmē, ka tad, ja esi mazs, līdzšinējā piesliešanās, pieskaņošanās, kaut kāda tāda pieslīpēšanās vairs nevarēs būt tava drošā osta. Bet - vai tas nozīmē, ka uzreiz ir jāskrien pa ielu, jābļauj un jālec plikam ūdenī, jādara kaut kādas ekstrēmas lietas… Racionāli domājot - nē!

Lai arī tagad rodas problēma - kā formulēt šos jautājumus stipri patstāvīgāk? Varbūt nezaudēt to lielo ES rāmi kā kontekstu, bet - stipri patstāvīgāk! Un faktiski - pilnā spektrā. Sākot ar ārpolitiku, beidzot ar sociālo politiku. Jo es ne sevišķi ticu tam, ka, okey, šis posms ir beidzies, un mēs, tie paši, kas veidojām politiku līdz šim, nu sāksim pilnīgi citu - patstāvīgāku… Tam es neticu! Diemžēl te ir augsne arī visādai demagoģijai, populismam, visdažādākajiem radikālismiem… Jo - ja tev pašam nav galvenā virziena, uz ko tu tiecies, tad parādās viss kas. Tas ir viens.

Otrs - runājot par prioritātēm … Protams, protams, mums var pajautāt - bet kādas tad prioritātes ir Vācijai, Francijai? Vāciešiem ilgu laiku bija prioritāte - nedzīvosim sliktāk kā agrāk. Nevaram pieļaut, lai nākamā paaudze dzīvotu sliktāk par iepriekšējo. Francūžiem bija ideja - atjaunot lielo nāciju. Utt.

Bet, ja runāt par iedzīvotāju skaita ziņā mazām tautām, tad igauņiem savas identitātes vai rakstura dēļ (es domāju - abu šo faktoru dēļ) un vēl - arī mazākas sašķeltības dēļ tomēr ir izdevies laikus formulēt virzienus, kurp doties. Pirmais virziens, es teiktu, bija no nodokļu viedokļa ultraliberāls. Viņu investīciju piesaistes un attīstības ceļš pilnībā likvidēja lauksaimniecības importa nodokļus, tas ir - muitu. Pēc tam viņi to pašu izdarīja ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Ja viņi to būtu darījuši vēlāk, Brisele būtu stipri iebildusi. Pēc iestāšanās ES neviens viņiem neļautu to darīt.

Tagad viņu mērķis, virziens ir - digitalizācija. Var jau vīpsnāt, kas tas par mērķi, vai tam ir kāds morāli ētiskais saturs…

- Bet mēs taču arī savā ziņā to izvirzām kā mērķi.

- Te problēma ir jūsu vārdos «savā ziņā». Igauņiem šo divu vārdu nav.

Kas ir mums? Mums ir stratēģija ES 2020 Latvijai… Tur ir piecas izmērāmas lietas. Bet… mēs gan izvirzām mērķus, taču nekad neskatāmies, vai tie sasniegti un izpildīti. Piemēram, Eiropas struktūrfondu dabūšana tiek varen aprunāta priekšā un pakaļā, bet, līdzko tu paprasi, kas tad izdarīts, cik tas ir devis, tad to tu nekur neatradīsi.

Kas mums ir? Mums ir 2020. Mums ir skatījums 2030. Ķīlis un citi tur piedalījās. Tas ir radikālāks skatījums nekā 2020. Tad ir Nacionālās attīstības plāns, kurš pasaka trīs skaistas lietas: Līdzsvarota reģionu attīstība. Izglītots cilvēks. Augstas pievienotās vērtības tehnoloģijas Latvijā. Bet - tie nav mērķi. Es teiktu, ka tie ir uzdevumi.

- Vārdi vien… Kas tad ir mērķis?

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats