Latvijas Biznesa konfederācijas Goda prezidents Ēriks Rozencveigs uzskata, ka valsts stāvoklis ir teju vai pilnībā identificējams ar tās ceļu stāvokli. Intervijā Neatkarīgajai viņš vērtē šo sasaisti un tās kvalitāti.
- Cik zinu, jūs, Ērik, pamatīgi pētāt katru tēmu, kurai pieķeraties. Taču ceļi jums vairs nav nekas jauns…
- Tie nav nekas jauns arī mūsu vadošajiem spēkiem, kuri runā par ceļiem visu, kas ienāk prātā. Diemžēl esmu piemirsis tā francūža vārdu, kurš sacīja: parādiet man šīs valsts ceļus, un es pateikšu, ko tā spēj. Runāsim atklāti… Manā uztverē skaistākā un ērtākā Eiropas ziemeļu valsts - Latvija - nez kāpēc ir kļuvusi pati plikākā valsts. Ekonomiku esam, atvainojiet, nivelējuši, lauksaimniecību - tāpat. Tāpēc zaudējam iedzīvotājus. Un galvenais rādītājs tam visam ir - ceļi.
- Tad jau man atliek vien klasiskais jautājums - ko darīt? Bet - tuvāk pie lietas. Pie ceļiem. Raugi, mūsu satiksmes ministrs Uldis Augulis intervijā Neatkarīgajai (20.03.2017.) teic, ka ar degvielas akcīzes ieņēmumiem būtu diezgan, lai būvētu un remontētu Latvijas ceļus, kā arī lai uzturētu to infrastruktūru. Tie ir 550 miljoni eiro gadā. Kur problēma?
- Pirmkārt - Latvijas ceļu veidošanā pamatā tiek izmantota novecojusi tehnoloģija, kuru normālās, attīstītās valstīs lieto ārkārtīgi reti. Izņēmuma gadījumos. Šodien ne tikai Eiropā, bet arī citās pasaules malās izmanto tehnoloģijas, kuras saucas - grunts stabilizācija.
Un ir aplam apgalvot, ka tas Latvijā kāds jaunums. Pirmā pieredze - 2012. gadā Rīgas ostā tika iekārtots laukums, kurš lieliski funkcionē joprojām. Bez bojājumiem. Otrs piemērs - amerikāņu firmai, kura nodarbojas ar kūdras ieguvi Līvbērzē, bija problēma - tikt pāri kūdrājam uz normālu asfalta ceļu. Un, lūk - jau četrus gadus Līvbērzē ir saskaņā ar grunts stabilizācijas tehnoloģiju būvēts ceļa gabals. Starp citu, šo ceļu izbūvēja divdesmit pirmajā maijā dažu stundu laikā. Laika apstākļi bija slikti, gāza lietus… Taču, to nododot, visi kritēriji atbilda prasībām.
Mans paziņa, Latvijas valsts ceļu vadītājs Jānis Lange visai bieži dodas aplūkot šī ceļa stāvokli. Saskaņā ar manu lūgumu Langes kunga komanda pērn veica atkārtotu tā pārbaudi. Izrādījās, ka ceļš kļuvis vēl stiprāks. Nekādu bojājumu.
Tātad, pirmkārt - tehnoloģijas, kuras mēs izmantojam, ir novecojušas; otrkārt - tās ir ļoti darbietilpīgas un prasa daudz laika; treškārt - tās ir vairākas reizes dārgākas par grunts stabilizācijas tehnoloģiju izmaksām.
- Bet kāpēc tad mēs neizvēlamies to tehnoloģiju, kuru jūs te slavējat?
- Es piezvanīju biedrības Latvijas ceļu būvnieks vadītājam Andrim Bērziņam un jautāju: cik maksā viens normāla platuma (septiņi ar pusi metru) ceļa kilometrs, paredzot slodzi - desmit tonnas uz asi? Viņš atbildēja - miljonu eiro. Es teicu: Andri, ja tiktu izmantota grunts stabilizācijas tehnoloģija, tas maksātu 200 tūkstošus. Ir taču starpība? Vai ne?
Kā saprotat, es neesmu viens. Aiz manis ir cilvēki, kuri šīs lietas saprot, atbalsta un savu iespēju robežās rīkojas. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar poļiem. Jo šī tehnoloģija ir lieliski apliecinājusi sevi Polijā. Bet mums, cik atceros, ir līdzīgas gruntis…
Kāpēc mums par to jārunā tagad? Tāpēc, ka mēs pilnīgi skaidri apjēdzam - mūsu ekonomikai šodien klājas ne sevišķi labi. Un mūsu ceļiem - tāpat. Bet - naudas ceļu atjaunošanai, izmantojot veco tehnoloģiju, vajag nesalīdzināmi vairāk, nekā faktiski varētu tikt iztērēts.
Tāpēc vēl pagājušā gada jūnijā es vērsos pie premjera Māra Kučinska ar vēstuli - priekšlikumu. Cita starpā es rakstīju, ka 10 000 no 13 000 pašvaldību ziņā esošo ceļu hroniska līdzekļu trūkuma dēļ pavasaros un rudeņos kļūst nelietojami. Turklāt mēs, piemēram, izteicām gatavību (ja valdība piekristu) jau pērn, izmantojot konfederācijas piesaistīto tehnoloģiju, savest kapitālā kārtībā 100 kilometrus zemes ceļu ar garantiju uz desmit gadiem. Spriežot pēc atbildes (25.08.2016., Eva Upīte), premjers ir atteicies no mūsu ceļu katastrofālās situācijas risinājuma. Pat no tās apjēgšanas.
Tomēr - Jānim Langem ir uzdots veikt Latvijas ceļu inventarizāciju. To vajadzēja izdarīt jau sen, bet atkal - kāpēc inventarizēt visu? Runāt par visiem ceļiem šodien nav nopietni. Ļoti daudzi cilvēki ir aizbraukuši. Virkne apdzīvoto vietu ir bezmaz tukšas. Daļa ceļu vairs nav nepieciešama. Tātad jādomā: pirmkārt - par ekspluatāciju, otrkārt - tieši par vajadzīgo ceļu savešanu kārtībā. Mums jāsaprot, kuri ceļi mums nepieciešami pirmām kārtām, kuri otrkārt, kuri - pēc tam…
Jautājums - bet nauda? Un - kur tad mums tā nauda? Lūk, šim gadam iedalīti 286 miljoni. Bet, ja viens kilometrs tiešām izmaksā miljonu, tad vajag četrus miljardus. Šausmas…
Rādīt reklāmu
