20. jūlijs, Sestdiena
Vārda dienas: Ramona, Ritma
Sākuma lapa » Sabiedrība » ES augstāko amatu izvēle: kas uzvarēs – principi vai intereses
ES augstāko amatu izvēle: kas uzvarēs – principi vai intereses
Autors: Anita Daukšte / NRA.LV / 19. jūnijs 2019, 10:19
Eiropas Parlamenta vēlēšanu process ir noslēdzies, vēlēšanu rezultāti ir zināmi, un it kā vasaras karstumā visiem šķiet, ka kaislības rimušas. Bet ir gluži otrādi: šobrīd tieši sākas īsta politiskā spriedze, jo uz politiskā tirgus letes ir pieci amati: Eiropas Komisijas prezidents, Eiropas Padomes prezidents, ES ārlietu ministrs, Eiropas Parlamenta prezidents un Eiropas Centrālās bankas vadītājs. Kāda pieeja un kādi izvēles principi uzvarēs šajā cīņā?

Līdz šim augstāko amatu kandidatūru izvēle, lai kā arī tā netiktu diplomātiski dēvēta, tomēr notika pēc vienkārša principa: «lielie», t.i. - Francija un Vācija, piekrītot Lielbritānijai, vienojās, un amatos nonāca tie, kam nu ietekmīgākās dalībvalstis bija piekritušas.

Sava iepriekšējā Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā politiskās grupas bija izstrādājušas tā dēvēto Spitzenkandidat jeb vadošo kandidātu principu, kas nozīmē, ka katra politiskā grupa (ja vēlas) piedāvā savu kandidātu uz galveno, Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Pēc šiem noteikumiem Eiropas Tautas partija (lielākā EP grupa) izvirzīja savu ETP līderi, vācieti Manfredu Vēberu, sociāldemokrāti - EK viceprezidentu Fransu Timmermansu, savukārt Liberāļu un demokrātu apvienība (ALDE) - EK konkurences komisāri Margrētu Vestageri. Šībrīža lielais politiskais jautājums ir, vai šis «spices kandidātu» modelis tiešām tiks piemērots EK prezidenta izvēlē, jo tam ir arī pretinieki. Šis modelis dod Eiropas Parlamentam visai tiešu ietekmi uz EK izveidi, un ir ES dalībvalstis, kurām tas nebūt nepatīk. Piemēram, Francija, kuras prezidenta Emanuela Makrona pārstāvētā centriskā koalīcija Renew Europe ir iekļāvusies vadošās trijotnes (ETP, Sociāldemokrāti, ALDE) mazākajā - ALDE grupā.

Eiropas Tautas partiju grupa visu amatu virknē pretendē tikai uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Tādi viedokļi izskanēja pagājušajā nedēļā Spānijas pilsētā Sansebastjanā, kur notika ETP grupas sanāksme. Tika norādīts, ka šī nu būtu lieliska iespēja panākt, ka Eiropas pilsoņu vairākuma ievēlēts EP deputāts kļūst par EK prezidentu. Šis jautājums esot vienīgais, kurā no ETP grupas nebūšot nekādu kompromisu, jo par visiem citiem amatiem viņi esot atvērti sarunām. Makronam neesot nekādu morālu tiesību vērsties pret EP izstrādātu demokrātisku procedūru. Taču morāle ir viens, bet reālpolitika gan pavisam kas cits: to vai citu grupu un/vai dalībvalstu ieciršanās gadījumā kompromiss var būt ne tikai vienošanās par citiem kandidātiem, bet arī par pašu amatpersonu iecelšanas kārtību. Galvenais pārmetums, kas tiek izvirzīts Vēberam, ir tas, ka viņam nav valdības darba pieredzes, jo viņš ir ilggadējs parlamentārietis, bet valdību vadījis nav. Pašam Vēberam gan ir cits skatījums: ja šādus kritērijus izvirzītu kandidātiem uz jebkuru amatu, tad Vācijas kanclere Angela Merkele jau arī nekad nebūtu kļuvusi par kancleri - viņai taču iepriekš tādas pieredzes nebija!

Nav lieki šeit pieminēt Merkeles faktoru - līdz šim viņa bija stingri iestājusies par «spices kandidātu» sistēmu un paudusi atbalstu Vēberam kā EK prezidenta amata kandidātam. Pa vidu viņa gan paspēja atkāpties no savas partijas vadības un paziņot par aiziešanu no kancleres amata pārskatāmā nākotnē. Un, skat, nebija ilgi jāgaida - Vācijas presē un viedokļu līderu vidū sāk parādīties balsis, ka Merkelei taču nebūtu jāsēž pie kamīna un jāada zeķes, kad būs devusies «politiskajā pensijā» - viņa taču varētu būt EK prezidente! Vai nu tā ir Vācijas politiskā spēle, lai sabaidītu Makronu, ka, ja pretosies Vēbera kandidatūrai, dabūs pretī Merkeli, kurai neviens īsti papretoties nevarēs, vai arī pašas Merkeles griba palikt Eiropas augstākajos politikas plauktos.

Politiskajai apetītei jau robežu nemēdz būt, un lai gan oficiālajās sarunās uz galda netiek likts Eiropas Centrālās bankas prezidenta amats (līdzšinējā ECB prezidenta Mario Dragi pilnvaras beidzas oktobrī), tomēr faktiski tirgus ir atvērts arī par to. Un ne par velti vēl viens vācietis - Vācijas Centrālās bankas prezidents Jenss Vaidmans - sāk parādīties kā viena no iespējamām kandidatūrām uz šo amatu. Vai divi vācieši tiks pieļauti ES augstāko amatu sadalē - par to ir stingri jāšaubās.

Katrā gadījumā šobrīd arī Latvijai, precīzāk, vienam latvietim, ir tā iespēja piedalīties šo jautājumu lemšanā: premjers Krišjānis Kariņš ir viens no sarunu vedējiem par amatu sadali Eiropā. Ja līdz šim panāktā vienošanās par «spices kandidātu» sistēmu tiešām darbosies, tad Kariņam ir reālas iespējas ietekmēt situāciju. Ja dažādu valstu spiediena dēļ šis līdzsvars zūd, tad ļoti cerīgās Eiropas Parlamenta pēcvēlēšanu runas, ka nu jau līdz jūnija beigām būs vienošanās par visiem kandidātiem un tūlīt rudenī jau jaunais sasaukums ar jauno Eiropas Komisiju varēs sākt darbu, būs izplēnējušas. 20. un 21. jūnijā notiks Eiropadomes sēde, kurā piedalīsies ES dalībvalstu valdību līderi, tā ka skaidrībai (vai neskaidrībai) par amatu sadali jābūt drīz, jo arī jaunais Eiropas Parlamenta prezidents ir jāapstiprina balsojumā pirmajā jaunā sasaukuma sesijā - jūlija sākumā - Strasbūrā.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats