22. aprīlis, Pirmdiena
Vārda dienas: Armanda, Armands
Sākuma lapa » Sabiedrība » Dombrovskis: Prognozējamā Latvijas nākotne ir specializācija ārvalstu armiju garnizonu apkalpošanā
Dombrovskis: Prognozējamā Latvijas nākotne ir specializācija ārvalstu armiju garnizonu apkalpošanā
Autors: Juris Paiders / NRA.lv / 3. aprīlis 2019, 11:07
Uz jautājumiem atbild Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis (Saskaņa).



- Latvijas komercbanku izsniegto kredītu apmērs pagājušajā gadā samazinājies par 6,1% jeb gandrīz par miljardu eiro, bet IKP aug. Tie, kas ir mācījušies no Pola Samuelsona grāmatas Macroeconomic, apguvuši dažādas ekonomiskās teorijas, secina, ka Latvijā nekādi ekonomikas likumi nedarbojas. Kreditēšanas sarukšanai vajadzēja izpausties ar multiplicējošu efektu, bet IKP aug. Pagājušogad no Latvijas tika evakuēti pieci miljardi eiro nerezidentu naudas. Izrādās, šie aktīvi neko nav devuši Latvijas ekonomikai, jo piecu miljardu eiro aktīvu evakuācija nav atstājusi nekādu iespaidu uz ekonomisko izaugsmi. Varbūt ir laiks Latvijas finanšu ministram piešķirt Nobela prēmiju ekonomikā?

- Nekādu brīnumu šeit nav. Iekšzemes kopprodukts ir vairāku faktoru kopsumma. Daži no šiem faktoriem šeit un tagad ekonomiku varētu ietekmēt ar plusa zīmi, bet citi - ar mīnusa zīmi. Visu faktoru kopējais efekts parādās kā iekšzemes kopprodukta vai ienākumu pieaugums vai arī samazinājums. Ja kādā nozarē notiek pārmaiņas ar negatīvu ietekmi, bet citās nozarēs būtiskākas pārmaiņas ar pozitīvu ietekmi, tad kopējais rezultāts varētu būt pozitīvs.

- Kuras nozares kompensēja nerezidentu miljardu aizplūšanu?

- Galvenais faktors, kas to kompensē, ir Eiropas Savienības naudas apgūšana. ES fondu apgūšana notiek septiņu gadu plānošanas periodā, taču ES nauda tautsaimniecībā neienāk vienmērīgi. Nav tā, ka katru gadu ienāktu viena septītā daļa no esošajā tā saucamajā programmēšanas periodā ieplānotājiem no ES fondiem. Realitāte ir tāda, ka 2018. gadā Latvijā ienāca ļoti lieli Eiropas Savienības naudas apjomi, galvenokārt - būvniecībā.

Paņemsim Latvijas ekonomikas novērtējumu, kuru katru gadu gatavo Eiropas Komisija. Tajā ir skaidri pateikts, ka patērētāju optimisms un Eiropas fondu pieplūdums bija galvenie faktori, kas izskaidroja Latvijas iekšzemes pieprasījuma pieaugumu un uzturēja iekšzemes kopprodukta pieaugumu pēdējo divu gadu laikā. Īsā atbilde uz jūsu jautājumu. Galvenais, bet ne vienīgais Latvijas izaugsmes faktors ir ES fondi.
Tomēr ir vairākas tautsaimniecības nozares, kuras ir attīstījušās ļoti labi. Tās ir visas bioekonomikas nozares - lauksaimniecība, mežsaimniecība un kokrūpniecība, kā arī informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un aviopārvadājumi.

- Pērn neliela izaugsme bija tranzītam.

- Tas notika tāpēc, ka Krievijas pusē notiek remontdarbi, lai palielinātu tās ostu un pārvadājumu kapacitāti, tāpēc šie panākumi, visticamāk, būs īslaicīgi.

- Vai piekrītat, ka Latvijas ekonomika ir jādefinē kā Eiropas fondu atkarīga?

- Investīciju ziņā - viennozīmīgi, jā - ļoti atkarīga. Arī efekts uz ekonomiku ir ļoti būtisks.

Pati Eiropas Komisija savā ziņojumā skaidri norāda - pēdējo divu gadu laikā augstus izaugsmes tempus galvenokārt uztur patērētāju optimisms un Eiropas Savienības fondu apguve. Turklāt EK ziņojumā ir izteikta prognoze, ka Latvijā nākamo 20 gadu laikā iedzīvotāju skaits turpinās samazināties par 1% katru gadu. Un iedzīvotāju skaits samazināsies nevis emigrācijas, bet galvenokārt demogrāfisko faktoru ietekmē. EK ziņojumā ir arī norādīts, ka Latvijā ir viens no augstākajiem atalgojuma pieauguma tempiem Eiropā, bet tiek atzīmēts, ka jau vairākus gadus pēc kārtas reālais atalgojuma pieaugums pārsniedz produktivitātes pieaugumu. Ekonomistu valodā tas nozīmē, ka Eiropas Komisija neuzskata, ka šāds atalgojuma pieaugums ir ilgtspējīgs.

- Ja mēs esam tik lielā atkarībā no ES fondu apguves, tad tiklīdz ES naudas plūsma samazināsies, kaut vai jaunā plānošanas perioda sākumā, tad sanāk, ka Latvijas izaugsme izbeigsies?

- Kad tas notiks, tad iekšzemes kopprodukts nevis samazināsies, bet mēs vienkārši atgriezīsimies pie iekšzemes kopprodukta pieauguma tempiem, kas būtu divi līdz trīs procenti gadā. Latvijai ir īpaša situācija - relatīvi mazs iedzīvotāju skaits (kurš samazinās) uz platības ziņā diezgan lielu valsti. Šādos apstākļos iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas būtu divi līdz trīs procenti gadā, ir absolūta izgāšanās.

Iedzīvotāji no valsts gaida kvalitatīvus publiskos pakalpojumus teju visā Latvijas teritorijā - skolas, slimnīcas, ceļu tīklu. Taču Latvijas galvenā problēma ir tā, ka Latvija platības ziņā ir divreiz lielāka par Beļģiju, savukārt resursi, ko Latvija var veltīt visas infrastruktūras veidošanai un uzturēšanai, ir apmēram (pārrēķinot pēc iekšzemes kopprodukta) 17 reizes mazāki nekā Beļģijai. Turklāt Latvijas iedzīvotāji var samērā brīvi pārcelties uz Beļģiju vai arī uz citām Rietumeiropas valstīm un baudīt daudz labāk uzturētu infrastruktūru Beļģijā, kā arī saņemt atalgojumu Beļģijas līmenī.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji to jau ir izdarījuši. Mūsu izaicinājums ir izrauties no prognozētās relatīvās (Eiropas mērogā) nabadzības un iedzīvotāju aizplūšanas apburtā loka. To var panākt, ja mēs augsim krietni ātrāk nekā tā pati Beļģija, Vācija, Francija un tā tālāk. Matemātika ir vienkārša un nežēlīgā. Vidēji Eiropas Savienībā pieaugums ir 2% gadā. Ja mums pieaugums būs 2% gadā, tad atpalicība nekad netiks pārvarēta. Ja pieaugums būs 3% gadā, tad, lai sasniegtu Eiropas Savienības vidējo līmeni, mums vajadzēs vismaz 50 gadus. Aritmētika ir nežēlīga. Lai Latvija izkļūtu no atpalicības, mums vajag augt ievērojami straujāk par ES vidējo. Vismaz 5% gadā, turklāt ne tikai balstoties uz ES fondu apgūšanu.

- Vai jūs ticat, ka to var reāli sasniegt? Latvijā ir izveidota sistēma, kas izaugsmi ierobežos. Pie mums elektrības izmaksas OIK dēļ ir par augstu, lai attīstītu efektīvu ražošanu. Izglītības eksportam ir noteikti pilnīgi nesaprotami šķēršļi utt. Kur jūs redzat izaugsmes iespējas?

- Kas būtu jādara? Aplūkosim šo jautājumu no ekonomiskās ģeogrāfijas viedokļa. Tās secinājumi arī ir nežēlīgi. Valstīm, kas atrodas kādas ekonomiskās telpas perifērijā, pretstatā valstīm, kas ir novietotas bloka centrā, ir daudz mazākas attīstības iespējas.

Tas būtu jāsaprot visiem politiķiem, kas tagad apzināti vai neapzināti būvē norobežojošo sienu ar austrumiem, lai Latviju izolētu gan no investoriem, gan aktieriem, gan māksliniekiem, gan tūristiem, gan TV raidījumiem. Ja Latvijas izvēle ir kļūt par frontes līniju, uzturot Rietumu pasaules galējo robežu, tad tas nozīmē, ka ekonomiski mēs esam nolemti būt viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm, un iedzīvotāji turpinās aizplūst uz zemēm, kas ir tuvāk Eiropas ekonomiskajiem centriem.

- Tā siena jau tiek celta arī no otras puses. Lēmumus ierobežot importu no Latvijas, pārcelt Krievijas kravas uz Krievijas ostām utt. pieņēmām nevis mēs, bet to izlēma sienas otrajā pusē.

- Ir lielvaru attiecības, kas veidojas starp Krieviju, Ķīnu, ASV, Eiropu. Nedz Latvijas, nedz Igaunijas, nedz Lietuvas, nedz citu mazo valstu balsis neizšķirs lielvaru savstarpējās attiecības. Arī tad, ja mēs skaļi kliegsim par to, ka ir nepieciešama vēl neiecietīgāka pozīcija attiecībās ar Austrumiem, tas neko lielu neietekmēs.

Manuprāt, Latvijas vēsturiskā misija ir būt par starpniekiem, interpretētājiem starp Austrumiem un Rietumiem. Es esmu pa pusei krievs, pa pusei ukrainis, augstskolu pabeidzu Amerikā. Tas man dod ieskatus gan Austrumos, gan Rietumos. Un tādi cilvēki Latvijā ir ļoti daudzi. Mēs varam palīdzēt vismaz samazināt pārpratumu un abpusējās neizpratnes apjomu starp lielvalstīm. Pašlaik nevar runāt par draudzības vai partnerības atjaunošanu starp lielvalstīm, taču var sākt objektīvi izprast kaut vai Krievijas uzvedību, nevis tikai to demonizēt.

- Manuprāt, viedoklis - daudzi Latvijas vidējās un vecās paaudzes ļaudis prot krievu valodu, tāpēc mēs pratīsim labāk izprast Krievijas nolūkus - ir liela iedomība un jau sen vairs nav taisnība. Palasiet Latvijas «ekspertu» un dažu žurnālistu prognozes, kas tika izteiktas 2014. un 2015. gadā par nākamajiem Vladimira Putina un Krievijas soļiem (es nesaukšu uzvārdus, lai gan būtu skaisti tos tagad izcelt). «Putins nevarēs apstāties» utt. No šodienas viedokļa tolaik tika demonstrēta pilnīga nekompetence.

Ļaudis, kas it kā vēl prot krievu valodu, vairs nesaprot to, kas notiek Krievijā, un nespēj adekvāti prognozēt, kas tur notiks, kad tur kas notiks. Analīze ir palikusi ļoti šaurās ideoloģiskās klišejās, apgalvojot, ka Krievija tikai to vien darīs kā turpinās PSRS ideoloģiju.

- Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas tiešām cenšas objektīvi izvērtēt, kas Krievijā notiek. Taču esošās politiskās varas darba kārtības uzstādījumi ir skaidri. Krievija ir ienaidnieks. Tāpēc jebkurš, kurš mēģinās kaut ko pateikt citādi, tiks morāli iznīcināts. Līdz ar to objektīva analīze par Krieviju un Austrumiem Latvijā publiski nav iespējama, jo tiek izpildīti tikai kaut kādi uzdotie ideoloģiskie uzstādījumi.

- Kā veidot attiecības ar Ķīnu? 22. martā Francijas prezidents Emanuels Makrons aicināja Eiropu atteikties no naivuma attiecībās ar Ķīnu, jo «Ķīna gūst labumu no Eiropas sašķeltības». Taču, tiklīdz 26. martā Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins parakstīja līgumu par 300 Francijā ražotu Airbus iegādi (30 miljardi eiro), Francijas prezidents sāka sludināt, ka Ķīna ir Eiropas labākais stratēģiskais partneris.

Ķīna veidos savu ārpolitikas atbalsta programmu, kurā šobrīd piekritusi iesaistīties Itālija. Kā būtu jārīkojas Latvijai?

- Šai programmai pievienojās arī Grieķija, kura ķīniešiem pārdeva Pirejas ostu, kas tagad kļūs par galveno ostu, apkalpojot Ķīnas tirdzniecības plūsmu.

Tie visi ir ļoti labi jautājumi, tikai pašlaik Latvijas iekšpolitikā pie varas esošie galvenokārt fokusēti uz jautājumu, kurā vietā atrodas patiesā Latvijas galvaspilsēta - Vašingtonā vai Briselē?

Taču atbilstoši pašreizējām ārpolitiskajam kursam mēs pozicionējamies kā cietoksnis pie austrumu robežas. Atbilstoši šai politikai, ar Krieviju jebkuras attiecības ir apriori sliktas un ar Ķīnu būs tāpat. Ja specializācija ir cietoksnis pie austrumu robežas, tad, ņemot vērā mūsu ekonomiku, labklājības līmeni un iedzīvotāju skaitu, specializāciju tranzīta plūsmu apkalpošanā nomainīs specializācija ārvalstu armiju garnizonu apkalpošanā. To sakot, es apzināti pārspīlēju. Bet tāda ir prognozējamā Latvijas nākotne, turpinot esošo politisko kursu.

No tā izriet arī attieksme pret nelatviešiem, tā saucamajiem krievvalodīgajiem, kas šeit dzīvo. Atbilstoši pašreizējai politikai šie Latvijas pilsoņi tiek uzskatīti par potenciālo piekto kolonnu, kas ir jāasimilē. Asimilācija tiek fokusēta uz šīs «piektās kolonnas» bērniem, ļaujot saprast ka esošās krievvalodīgo paaudzes ir Latvijas valstij faktiski norakstītas. Vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju tiek uzskatīti par potenciālo piekto kolonnu ar visām no tām izrietošajām sekām.

- Ko vajadzēja darīt citādi 2019. gada valsts budžetā?

- Manuprāt, diezgan svarīgs darbs jau ir izdarīts iepriekšējās nodokļu reformas laikā, izlemjot neaplikt ar nodokli uzņēmumu reinvestēto peļņu. Tas bija ļoti svarīgs un tālredzīgs lēmums, kas ik gadu uzlabos darbaspēka nodokļu iekasēšanu. Uzlabošanās notiks pakāpeniski, bet uzlabosies tieši šī lēmuma rezultātā.

2019. gada valsts budžetam nav nekāda sakara ar valdošo partiju priekšvēlēšanu solījumiem. 2019. gada valsts budžets ir ļoti divkosīgs, pat pēc šīs koalīcijas standartiem. Aplūkosim divas nozīmīgas sociālās jomas, kas ir veselības aprūpe un izglītība. Attiecībā uz veselības aprūpi, neskatoties uz negatīvo fiskālo telpu, Saeima pieņēma lēmumu par ļoti ievērojamu atalgojuma palielināšanu. Mediķiem atalgojums tiks palielināts vidēji par 20% šogad un vēl par 20% nākamajos divos gados. Savukārt izglītības jomā, neskatoties uz to, ka premjera Krišjāņa Kariņa partijas pārstāvji simt reizes pateica, ka galvenais ir izglītība, lēmumi ir pretēji. Skolotājiem paziņots, ka viņu atalgojumu nepalielinās, kamēr kāds nereformēs skolu tīklu. Taču paša premjera, ministru un deputātu atalgojums palielinās automātiski, jo tas ir piesaistīts pie vidējā atalgojumu privātajā sektorā valstī. Tā ir milzīga divkosība un dubultmorāle.

Ja privātajā sektorā vidējais atalgojums ir palielinājies, tad arī budžeta ieņēmumi ir palielinājušies. Ja ekonomiskās izaugsmes rezultātā palielinās atalgojums privātajā sektorā, tad tas, protams, paaugstinās privātajā sektorā darba pievilcību. Es uzskatu, ka šādos apstākļos ir jābūt kaut kādiem ļoti īpašiem iemesliem, lai nepalielinātu atalgojumu sabiedriskajā sektorā strādājošajiem cilvēkiem.

- Kā jūs vērtējat nodokļu reformu attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli? Vai tas ir veiksmes stāsts?

- Tika īstenota milzīga mēroga nodokļu reforma. No visām pārmaiņām varbūt tikai kāda piektā daļa bija nepareiza. Galvenais, kas tika panākts:

reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli,

progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis,

nodokļu sloga, kaut nedaudz, pārcelšana uz patēriņu.

Tie bija pareizi soļi. Ļoti lielu iedzīvotāju neapmierinātību radīja tā saucamais diferencētais neapliekamais minimums. Ideālā pasaulē, kurā nebūtu aplokšņu algu, šādai normai nevajadzētu būt. Bet mēs pagaidām dzīvojam šajā, nevis ideālajā pasaulē, kurā nav aplokšņu algu. Sabiedrībā, kurā ir izplatītas aplokšņu algas, diferencētais neapliekamais minimums ir vajadzīgs un efektīvs risinājums. Lai arī šī reformas daļa ir politiski nepopulāra, tās iespaidā valsts budžeta ieņēmumi ir par apmēram 250 miljoniem eiro lielāki, salīdzinot ar pieeju, ja neapliekamais minimums visiem būtu vienāds. Ja tikpat lielu summu mēģinātu iekasēt ar progresīvajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm, tad tas neizdotos, jo augstāka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme vairāk veicinātu aplokšņu algu izplatību.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats