Lai arī daudz tiek runāts par iespējamo “Rīdzenes sarunu” ietekmi uz valdības darbu un lēmumiem, Zatlers parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē atzina, ka “Rīdzenē” notikušās sarunas nav uzskatāmas par politiskām sarunām, no kā izriet, ka tās nevarēja ietekmēt politiskos lēmumus parlamentā.

“Politiskās sarunas ar partijām, politiskās sarunas ar prezidentu ir politisks process, kas visiem ir redzams, bet “Rīdzenes sarunas” nebija politiskais process,” sacīja Zatlers, netieši apliecinot, ka šādas “Rīdzenes sarunas” var notikt pilnīgi jebkur un par daudzām no tām sabiedrība nemaz neuzzina. Taču par to, kāpēc noklausītas tieši šīs sarunas, nevis, piemēram, sarunas, kuras tolaik risināja Valdis Dombrovskis, Solvita Āboltiņa vai daudzi citi t.s. neoligarhi, Zatlers atteicās komentēt.

Pievēršoties tam, vai publicētās “Rīdzenes sarunas” ir autentiskas, Zatlers pauda, ka, jā. Pēc viņa sacītā, par to liecinot žurnālā aprakstītā deputātu leksika, arī runātie temati esot bijuši zināmi. Vienlaikus eksprezidents norādīja, ka privāti nav ticies ar šiem deputātiem, tātad, visticamāk, nemaz nebija informēts par viņu privāta rakstura sarunām.

Komisijas sēdes laikā gan Zatlers veiksmīgi izvairījās no atbildēm uz jautājumiem, kas varētu apliecināt, ka viņš “apmeta kažoku”, tiklīdz netika otrreiz pārvēlēts prezidenta amatā.

Tā, piemēram, Inguna Sudraba, atsaucoties uz publikācijām, atgādināja, ka 2011. gada februārī “Rīdzenes sarunās” bijusi frāze, ka Zatlers kādas personas esot “uzmetis”, un vaicāja, vai viņam ir nojausma, par ko un kādām personām ir runa. Zatlers norādīja, ka šīs grupas dalībniekiem ir raksturīga blefošana. Viņaprāt, runa varētu būt par Amnestijas likuma virzīšanu, kuru lobēja Andris Šķēle un Guntis Ulmanis. “Es ar Amnestijas likumu neko nesolīju. Manā dzīvē “uzmest” kādu vai piekrāpt nav pieņemami,” uzsvēra Zatlers.

Runājot par to, kurā brīdī politiķu ietekme uz Valsts prezidentu beidzas, Zatlers skaidroja, ka katra prezidenta kandidāta sameklēšana un virzīšana ir politisks process, un viņam neesot zināms, kā tieši tika vāktas balsis par viņa kandidatūru augstajam amatam. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka politiskā ietekme uz Valsts prezidentu beidzās brīdī, kad nodots prezidenta zvērests, jo “iestājas prezidenta morālā atbildība beigt kalpot politiskam spēkam, bet valstij”.

Bijušais prezidents “oligarhu lietas” parlamentāras izmeklēšanas komisijas sēdē noliedza savus centienus ietekmēt prezidenta balsojuma rezultātus, vienlaikus viņš atzina, ka sarunas ar politiskajiem spēkiem esot bijušas.

Vaicāts par Šlesera apgalvojumiem, ka Zatlers viņam zvanījis un lūdzis atbalstu, eksprezidents uzsver, ka tas ir zem viņa goda kādam lūgties. “Šlesera apgalvojums, ka esmu zvanījis un lūdzies, ir meli. Tas liecina, ka Šlesera kungam melot ir norma,” ass savos izteikumos bija Zatlers. Vienlaikus viņš nepaskaidroja, kāpēc gan Šleseram vajadzētu par to melot, ja reiz Zatlers bija tas, kuram tik ļoti bija vajadzīgas balsis pārvēlēšanai Valsts prezidenta amatā.

Neraugoties uz Zatlera nespēju noformulēt, kāpēc “Rīdzenes sarunas” ir tik liels ļaunums, ja reiz neesot uzskatāmas par politiskām, bijušais prezidents uzsvēra, ka toreiz valdīja divvaldība. Vienlaikus gan jāatgādina, ka žurnālā paustie fakti nav apstiprināti un pamatoti tiek uzskatīts, ka vairums no tiem neatbilst patiesībai, jo t.s. “oligarhu” iecerētie plāni, ja tādi pastāvēja, ne mazākā mērā nav īstenojušies.

Komisijas sēdes laikā Zatlers izteicās, ka ik pa brīdim paši deputāti tīši vai netīši atzīstas par kaut ko no iepriekš sastrādātā. Vai paziņojums, ka “Rīdzenes sarunas” nav saistāmas ar politiku, uzskatāms par bijušā Valsts prezidenta atzīšanos?