Restorāns atklāts ar plašu prominenču klātbūtni, kurā pēc ilgās noslēpumainības paziņots ēdinātavas nosaukums. Vēl atklāšanas dienā, 29. jūlijā, nebija skaidrs, kāds tas būs: Klīver, Klīvers vai Klīveris. Izskanēja gan arī versija par Klīversalu, kas izrādījās galarezultāts. Restorāna pārvaldītājas SIA OZRT valdes loceklis Lauris Streņģe skaidroja, ka uz to pamudinājis sabiedrības kopējais viedoklis un arī pašu darbinieku noskaņas likušas izvēlēties šādu variantu. Lēmumam punktu pielikusi kāda gados vecāku ļaužu emocionāla vēstule, kurā viņi rosinājuši izvēlēties tieši šo nosaukumu, raksta NRA.lv.

LNB direktors Andris Vilks attiecībā uz restorāna nosaukumu atgādināja, ka tā bijusi arī dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa ideja. Starp citu, viņš bija arī ieteicis gadījumā, ja uzņēmuma vadība paliek pie nosaukuma Klīvers, galotni mainīt uz Klīveris, kas ir latviešu valodai tuvāka forma. LNB direktors atgādināja arī par Gaismas pils ģeogrāfisko novietojumu – vietā, kur atrodas bibliotēka, sākotnēji pastāvējušas vairākas salas, tās 17.–18. gadsimtā saplūdušas vienā – Klīversalā. To apjozis grāvis, kas paralēli Daugavai savienojis Āgenskalna līci ar Bieķengrāvi. «Diemžēl nevienā jaunāko laiku kartē nepastāv norāde, ka teritorija starp Uzvaras bulvāri, Valguma un Akmeņu ielām un krastmalu ir Klīversala. Pirms dažiem gadiem akadēmiķis Jānis Stradiņš ierosināja bibliotēkai piešķirt adresi – Klīvera laukums. Izrādījās, ka tikko bija notikusi adreses maiņa no Uzvaras bulvāra 2 uz Mūkusalas ielu 3, un priekšlikums tika noraidīts,» teica A. Vilks, norādot, ka šie apsvērumi bija pamatojums bibliotēkas atbalstam nostiprināt un piedāvāt restorānam izvēlēties vietvārda Klīversala motīvu.

Viņš piebilda, ka publiskas piezīmes par nosaukuma izvēli, atbilstoši nepārzinot vēstures kontekstu (Rīgas pilsētas ģeogrāfiju, vārda izcelsmi un izmantojumu, vietvārdu un nosaukumu piešķiršanas praksi, rakstības veidus), neesot bijušas korektas, pamatotas un pieņemamas. «Uzskatu, ka nav ētiski un cieņpilni noniecināt līdz mūsdienām saglabāto rīdzinieku (dažādas izcelsmes) vārdus, ko sevī glabā vietu, ielu, māju vai telpu nosaukumi pilsētā. Šī epizode liecina, cik vienkāršota un uz inteliģences trūkumu pretendējoša ir izpratne par «savējiem» un «svešajiem», «mūsu» un «citu» mantojumu, etniskām un ētiskām vērtībām. Tā visa ir Latvijas kultūras vēsture, tās mantojums, kas bagātina valsti un tautu.».