Lai gan visi Neatkarīgās aptaujātie apsveica šo soli, taču atzina par grūti īstenojamu.

Paši karavīri nav pret izlīgšanu, tomēr runā par to piesardzīgi. «Nezinu, kā un kāpēc jāizlīgst, – par to vēl būtu jādiskutē. Nav īsti skaidrs, ko Valsts prezidents ar to domāja,» groza galvu Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs leģionārs Edgars Skreija. Viņš uzsver, ka pēc 16. marta būs redzams, ir vai nav kāds progress sasniegts, taču nekāda kara darbība starp abu pušu karotājiem nav bijusi un nebūs. Vienu viņš varot pateikt: leģionāri ir gājuši un ies 16. martā pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā padomju armijas cīnītāji – 9. maijā uz Uzvaras parku, kas gan viņa atmiņās joprojām esot tikai karātavu kalns. Arī no deklarācijas un likumprojekta viņš neko negaida, jo «tas vairāk tādā diskusiju līmenī notiek».

Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības priekšsēdētājs Alberts Miervaldis Pāže apliecina, ka principā atbalsta prezidenta vēlmi samierināt abu pušu karavīrus. Viņam neesot nekas iebilstams pret leģionāriem, jo saprotot, ka tolaik nebija citas izejas. Tai pašā laikā krietni atturīgāk viņš skatoties uz tiem, kas paši brīvprātīgi iesaistījās policijas bataljonos un represīvās darbībās. Bet arī to varot saprast – īpaši tos, kuriem padomju vara 1940. gadā bija nogalinājusi tuviniekus. «Mūsu izpratnē īsta samierināšanās būtu iespējama tikai tad, ja Latvijas valsts pret visiem karavīriem – tai skaitā padomju veterāniem, izturētos vienādi. Kamēr tā nav un cenšas izlāpīties tikai ar apgalvojumiem, ka augstu vērtē mūsu devumu fašisma sagrāvē, – tas viss ir tikai tukša runāšana,» teic A. M. Pāže, piebilstot, ka vēlētos tādu pašu pretimnākšanu kā leģionāriem – gan naudas, gan sociālā atbalsta veidā. Prezidents to esot sapratis un mudinājis parlamentu izstrādāt likumprojektu, kurā šī nevienlīdzība tiktu novērsta. Diemžēl izskatoties, ka dokumentā ir apieti tie, kas tika mobilizēti Krievijā, un tādējādi no saraksta svītroti abās 130. latviešu strēlnieku korpusa divīzijās karojošie. «Ja mūsu valdība būtu politiski gudra, tad, pierādot, ka tiešām esam demokrātiska valsts, atbalstītu arī mūs. No tā valsts neko nezaudētu, jo – cik tad tādu kā es ir palicis: no abām divīzijām labi ja 100 cilvēki.»

Sarkanās armijas veterāns Jānis Kasparsons ir pārliecināts, ka neviena puse nav jāuzskata par ienaidniekiem. Lai arī kā tiekot vērtēta padomju armija, tomēr būtiskākais bijis tas, ka tā panākusi kara beigšanos. «Miers, lai arī kāds, ir labāks par karu,» pauž J. Kasparsons. Viņam neesot iebildumi arī pret 16. marta atzīmēšanu, taču – lai tas nenotiktu pie Brīvības pieminekļa, kas taču veidots ne jau Otrā pasaules kara karotājiem par godu.

***

Vai prezidenta rosinātajai samierināšanas politikai ir rezultāti?

Ingmārs LĪDAKA, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas pārstāvis:

– Uzskatu, ka prezidenta iniciatīva ir ļoti pozitīvi vērtējama. Solis uz priekšu bija arī viņa tikšanās ar abām pusēm un konferences sarīkošana Saeimā, kad bijušie karavīri sasēdās ap vienu galdu. Es tiešām starp viņiem lielu nesaprašanos nejutu. Faktiski lietas, lai arī lēnām, bet virzās uz priekšu, tāpēc gluži lieks man šķita komisijas vadītāja Ilmāra Latkovska emociju uzplūdā pieņemtais lēmums atteikties no priekšsēdētāja amata. Runājot par dienām, kad kurš svin, neredzu neko iebilstamu. Arī es 16. martā no rīta nolikšu pie Brīvības pieminekļa ziedus, bet pēc tam aizbraukšu ciemos pie tēva, kurš bija leģionārs.

Inesis FELDMANIS, Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas vadītājs:

– Var jau vēlēties, lai tā būtu, bet, ja katra puses stāv ar savu pozīciju un negrib piekāpties, tad grūti runāt par samierināšanu. Un runa jau nav par pašiem karavīriem, kas jau ir veci vīri, bet par tiem, kas aiz viņiem stāv. Īpaši, ja aiz otras puses stāv cita valsts, ar citiem ideāliem un vērtībām. Nu nevar būt samierināšanās, ja uz to gatava tikai viena puse. Kāpēc gan vieni var svinēt 9. maijā ar lielu troksni un pompu, bet citi 16. martā nedrīkst pat pie Brīvības pieminekļa iet?

Kārlis ŠADURSKIS, eiroparlamentārietis:

– Iniciatīva ir apsveicama, bet rezultāta nebūs. Tas jau nav pirmais mēģinājums, kas beidzies ne ar ko. Latvijā tomēr ir pārāk daudz ideoloģizētas vēstures, un, kamēr blakus veidojas jauna impērija, kas cenšas savu ideoloģiju uzspiest citiem un iejaucas citas valsts politikā, tas viss paliek tikai vēlējuma formā. Nevar viena puse salīgt, ja otra puse negrib. Jebkura iejaukšanās rada pretreakciju, tas arī ir saprotams.

Antonijs ZUNDA, vēsturnieks:

– Nekādu redzamu progresu nejūtu. Varbūt brūces ir tik dziļas un atšķirības tik pamatīgas, ka vienīgais, ko var izdarīt – nedzīt ķīli vēl dziļāk starp abām pusēm. Varbūt šī problēma nav jāpārspīlē, un, karotājiem aizejot mūžībā, mazināsies pretišķības. Ja tas nebūs vairs priekšplānā, sabiedrība, iespējams, jutīsies vienotāka. Katrā ziņā ne ar deklarācijām, ne likumprojektiem tas nav izdarāms.