Leģionāru atceres diena kopš 1998. gada ir pārvērtusies par skaļu akciju, kam uzmanību pievērš arī starptautiskā sabiedrība. Ar krasu lūzumu sensitīvais datums 16. marts vairāk nekā desmit gadu laikā no sākotnējās ieceres ir attālinājies tik tālu, ka, šķiet, lielākā daļa atbalstītāju un pretinieku vairs nezina tā būtību.
Lai leģionāru lappuse Latvijas vēsturē kļūtu saprotama ne tikai mūsu valstī, ir jāmaina akcenti, kas nebūt nemazinās piemiņu.
Kamēr tas nenotiks, diemžēl vietā būs dziesmas vārdi par to, ka Eiropa mūs nesapratīs. Patīk vai ne, bet tagad ar to ir jāsamierinās un pirmām kārtām pašiem jāizprot, kāpēc Rietumi atsevišķus notikumus Latvijas vēsturē tiešām nesapratīs un diez vai atzīs tādā skaidrojumā, kādu vēlas dzirdēt daļa mūsu valsts sabiedrības, raksta
NRA.lv.
Palīdzēt un apvienot
Latvijas Universitātes (LU) profesore Vita Zelče šonedēļ lekcijā 16. marts. Kāpēc? atgādināja, kāpēc radās nepieciešamība pēc piemiņas dienas latviešu leģiona karavīriem un viņu piederīgajiem. 1952. gadā aprūpes organizācija Daugavas Vanagi (DV), vēloties apvienot pasaulē arvien tālāk izklīstošos trimdiniekus no Latvijas, nolēma pasludināt atceres dienu 16. martā. Jāatgādina, ka DV nodarbojās ar bijušo leģionāru, viņu vecāku un bērnu, kā arī no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju aprūpi. Leģionā karoja 8% pirmskara Latvijas iedzīvotāju skaita, un tas bija daudz. Viņu vidū – arī daudz jauniešu, bez profesijas, kara laikā sakropļoti. Lai palīdzētu šiem cilvēkiem, kā arī kritušo karavīru vecākiem un bērniem, DV aicināja 16. martā ziedot, notika arī piemiņas rituāli.
Latvijā 1993. gada pētījums apliecināja, ka šeit dzīvoja 11 500 bijušo leģionāru. Sākoties Atmodai, atmiņa par leģionāriem iekļāvās tā laika memoriālajā kultūrā un tās galvenais saturs bija padomju represijās cietušo upuru godināšana, stāstīja V. Zelče. Tomēr 16. marts ilgus gadus neizvērtās par ievērības cienīgu notikumu.
Provokatīvais pensionāru pikets
Lūzums attieksmē pret leģionāriem notika 1998. gada 3. martā, kad pie Rīgas domes piketēja pensionāri. Policija sapulcējušos samērā brutāli izdzenāja, un jau 15. martā krieviski runājošie pensionāri pulcējās citā piketā, kur protestēja pret leģionāru piemiņu 16. martā. «Varbūt uzzināsim par šo plānoto akciju tad, kad tiks atslepenoti arhīvi,» norāda V. Zelče, «šī akcija notika ar nepārprotamu mērķi diskreditēt Latviju starptautiski.» Kopš tā laika šim datumam pievērsta pastiprināta uzmanība. Latvijas politiķi 16. martā ir centušies kā kamieļi izspraukties caur adatas aci, piemēram, pēkšņi un vairākumā doties komandējumā. Pēdējos gados valsts savu pozīciju ir formulējusi, un šogad to atkal apliecināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņš uzskata, ka šī diena tiek nevajadzīgi politizēta, un atgādina, ka Latvija gan tos cilvēkus, kas cīnījušies Latvijas bruņotajos spēkos par valsts neatkarību, gan tos, kas bijuši svešās armijās un krituši, piemin 11. novembrī. Tomēr Valsts prezidenta Andra Bērziņa sacītais, ka viņš leģionārus neuzskata par noziedzniekiem un šo vīru priekšā būtu jānoliec galva, atkal ir uzjundījis diskusijas un interpretācijas.
Ko mēs pieminam?
«Eiropas vēsturiskā atmiņa plaši svinētu 16. martu nekad nepieņems, to var iekļaut [Otrā pasaules] kara, staļinisma upuru atmiņā, bet ne citādi,» uzsver V. Zelče.
Arī politologs, LU profesors Juris Rozenvalds uzskata, ka tikai tad, ja runāsim par traģiskajiem zaudējumiem, ko Otrajā pasaules karā latvieši kā nācija ir piedzīvojuši, mūs sāks saprast arī Rietumos. «Es domāju, ka Rietumi lēnām sāk to izprast,» piebilst profesors. J. Rozenvalds izsaka viedokli, ka leģionāri nav saistāmi ar Latvijas valsti, kas kara laikā pastāvēja tikai juridiski, viņi nav uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem, jo tolaik karoja kā citas valsts – Latviju okupējušās Vācijas – militārā formējuma sastāvdaļa. «Ja tiktu interpretēts, ka tā ir bijusi cīņa pret komunismu, to saprastu vairāk,» viņš akcentē. «Sešpadsmitais marts ir piemiņas diena, kas saistīta ar skumjām, nevis varonības slavēšanu. Rietumi tiešām nesapratīs, ja to piedāvāsim kā latviskās varonības dienu.
Rādīt reklāmu
