05. aprīlis,
Vārda dienas: Aivija, Vidaga, Vija
Sākuma lapa » Uzņēmējdarbība » Ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš: Situācija ir sarežģīta, bet nav bezcerīga
Ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš: Situācija ir sarežģīta, bet nav bezcerīga
Autors: Bens Latkovskis / NRA.lv / 23. marts 2020, 11:12
Ar ekonomikas ekspertu Pēteri Strautiņu tiekamies Luminor bankas vestibilā. Sasveicināmies, viegli sasitot dūres, un dodamies uz telpām, kur ikdienā norit sarunas ar dažādiem bankas klientiem. «Varam iet iekšā jebkurā telpā, jo visas tukšas. Bizness ir apstājies,» Strautiņš lietišķi paskaidro.

Faktiski jau pirms intervijas viņš ir pateicis visu – saimnieciskā dzīve Latvijā un arī visā pasaulē ir tikpat kā apstājusies. Darbojas tikai tās jomas, kuras nodrošina cilvēku ikdienas neatliekamās vajadzības. Viss pārējais ir atlikts malā. Līdz labākiem laikiem. Par to, kad šie «labākie laiki» iestāsies, cik drīz tas notiks un kas būtu sabiedrībai, valdībai, valstu centrālajām bankām jādara, lai šie laiki iestātos pēc iespējas drīzāk un ekonomiskās lejupslīdes sekas būtu mazākas, saruna ar Luminor bankas ekonomistu Pēteri Strautiņu.

- Pasaules ekonomikas apskatnieki šobrīd ir nosacīti sadalījušies divās grupās. Vieni uzskata, ka šī koronavīrusa pandēmija drīzā nākotnē beigsies un pēc tās samērā strauji ekonomika atgriezīsies pirmskrīzes situācijā, kamēr otri ir pārliecināti, ka pandēmijas ekonomiskās sekas būs ļoti smagas, atgūšanās lēna un atsevišķi sektori cilvēku ieradumu izmaiņu dēļ neatgūsies vēl ļoti ilgi, varbūt pat nekad. Kuram redzējumam dodat priekšroku?

- Tāpat kā neviena lidmašīna nav gaisā palikusi, tā arī visas epidēmijas kādreiz ir beigušās. Lietas rit savu dabisko gaitu. Jā, reizēm tas notiek skarbi, bet arī šī epidēmija reiz beigsies. Ir dažādi scenāriji. Vai nu izdosies vīrusa izplatīšanos nospiest līdz ļoti zemam līmenim kā Ķīnā, vai tiks atrasts medicīnisks risinājums, vai arī, kā tagad arvien atklātāk runā jau divas valstis, šī slimības epidēmija izskries cauri populācijai. Runa ir par Lielbritāniju un Nīderlandi. Viņi par šādu variantu spriež, ka tā varbūt notiks.

- Tātad vairāk sliecaties uz to pusi, ka epidēmija drīz beigsies un salīdzinoši neilgā laikā (tik garā, cik bija epidēmijas radītā krīze) ekonomika atgriezīsies pirmskrīzes līmenī?

- Ceļš atpakaļ nebūs tik ātrs. Īpaši jau finanšu tirgos, kur milzīgs kritums notika, burtiski, dažās dienās. Nedomāju, ka akciju tirgi dažās dienās atgriezīsies februāra līmenī, bet kaut kādā brīdī gan finanšu tirgos, gan ekonomikā kopumā atlabšana būs, un tā būs strauja. Domāju, ka šī epidēmija neietekmēs pasaules ekonomikas potenciālu.

- Arī cilvēku ieradumus tā daudz neietekmēs?

- Ietekmēs uz kādu laiku, bet cilvēki atsāks iet uz restorāniem, atsāks ceļot. Jā, tūrisma nozarei droši vien 2021. gads vēl būs zemākā līmenī nekā 2019. gads, jo dziļi prātos būs tā doma - ja nu es netieku atpakaļ, bet jebkurā gadījumā dzīve turpināsies. Tāpat uzņēmumiem būs pārdomas par piegāžu ķēdēm. Nebūs tā, ka šīs starptautiskās piegāžu ķēdes pavisam izzudīs un visus produktus no sākuma līdz beigām ražos vienā valstī, bet attālumi dažādu komponenšu pirkšanai no dažādām valstīm ieņems noteiktu vietu biznesa plānotāju prātos. Tāpēc kaut kādas ilglaicīgās sekas būs.

- Manuprāt, liels trieciens ir dots tā sauktajai konferenču kultūrai, kas veidoja jau veselu biznesa nozari, kuras ietvaros darbojās viesnīcas, ēdināšanas uzņēmumi, aviokompānijas, pasākumu organizēšanas uzņēmumi, kas apkalpoja šīs konferences, seminārus, dažādas plaša mēroga tikšanās. Tagad pēkšņi atklājas, ka to visu var rīkot videokonferenču formātā vai pat nerīkot nemaz. Nekas daudz no tā nemainās. Tāpat tagad daudzi sāks strādāt attālināti un pēc krīzes nemaz neatgriezīsies ofisā, jo būs pierādījuši, ka tikpat labi var strādāt no mājām. Līdz ar to var samazināties pieprasījums pēc biroju telpām, konferenču zālēm. Varbūt mainīsies visa biznesa kultūra?

- Jā, tas ir iespējams. Droši vien būs arī kaut kāda paradumu maiņa, bet es nesagaidu, ka šī epidēmija radikāli ietekmēs pasaules ekonomikas pieauguma tempus ilgtermiņā. Cilvēkiem arī līdz šim nav bijušas lielas problēmas ar papildu ienākumu iztērēšanu. Cilvēku vēlmes ir neierobežotas. Objektīvās vajadzības, protams, ir ierobežotas, bet cilvēku tiekšanās pēc statusa, vēlme izzināt pasauli ir neierobežota. Tālākā nākotnē, ja daba ierobežos ekonomikas attīstību, tad tas jau būs kaut kas pavisam cits. Es tiešām ceru, ka šīs epidēmijas rezultātā cilvēki pārdomās savu attieksmi pret dabu, jo ir skaidrs, ka civilizācija pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti sekmīga mūsu sargāšanā no dabiskās izlases, bet izrādās, ka šīm spējām ir robežas. Ir dažādi scenāriji par kādām lielām dabas katastrofām - spēcīgu Saules magnētisko vētru un citām. Dabas spēki ir ārkārtīgi vareni, un iespējami dažādi spēcīgi satricinājumi. Jāatceras, ka pasaule ir neprognozējama, mēs to pilnībā nesaprotam, un pret dabu jāizturas ar cieņu.

- Pāriesim no globāliem jautājumiem uz notiekošo tepat Latvijā. Pēc tam, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, premjers Krišjānis Kariņš pēkšņi paziņoja, ka Valsts kasē esot miljards eiro, ko varēšot izlietot krīzes ekonomisko seku mazināšanai. Kaut kā jocīgi sanāk. Vēl pirms dažiem mēnešiem valdība nekādi nevarēja atrast 60 miljonus, lai varētu izpildīt pašu pieņemto likumu par veselības aprūpes darbinieku atalgojumu, bet tagad jau Valsts kasē esot brīvi pieejams miljards. Saprotu, ka neesat valdības vadītājs, bet varbūt jums ir kāds skaidrojums par šiem izteikumiem?

- Šobrīd ir ārkārtas situācija, kas prasa arī ārkārtas pasākumus. Tad, kad ir normāli laiki, tad valsts budžeta izdevumu plānošanā ir jāievēro zināmi principi, deficīta kontrole, un ir stipri jāuzmanās no tā, lai valsts budžeta struktūras bāzē netiktu iebūvēti izdevumi, kuri varētu radīt problēmas nākotnē. Ja runājam konkrēti par tiem 60 miljoniem un budžeta politiku ilgākā laikā, tad es jau vairākkārt esmu publiski uzsvēris, ka mūsu svarīgākā prioritāte ir palielināt nodokļu ieņēmumus procentos no IKP [Latvijā nodokļos tiek iekasēti apmēram 30% no IKP, kas ir viens no zemākajiem radītājiem ES. ES vidēji ap 40% no IKP.]. Esmu paudis skepsi pret atsevišķiem nodokļu samazināšanas pasākumiem, kas varbūt kaut ko ir devuši, bet tiem ir bijusi arī cena. Esmu bijis kritisks pret dažādiem budžeta izņēmumiem un speciālajiem režīmiem, kas ne tikai samazina budžeta ieņēmumus, bet arī bīstamā veidā grauj sabiedrības solidaritāti un nākotnē var atspēlēties. Atgriežoties pie mediķu algām, es labi apzinos, ka šīs algas lielākajai daļai nozarē strādājošo ir neatbilstošas prasītajai kvalifikācijai. Tātad tās nav taisnīgas un ir ekonomiski nesaprātīgas, jo algu līmenis nenodrošina nepieciešamo cilvēkresursu saglabāšanu un kompetenču attīstību. Piekrītu, ka šī mediķu algu nepaaugstināšana bija nepareizs solis, bet tam ir jānodrošina pamats, lai to varētu izdarīt. Es nevaru runāt Kariņa vai finanšu ministra Reira vārdā, bet šobrīd ir radusies ārkārtas situācija, un lai nu kad, bet šogad uztraukties par budžeta deficītu nevajadzētu. Mūsu ambiciozie dienvidu kaimiņi, kas savulaik bija lielākā valsts Eiropā, ar savu vērienīgo domāšanu jau ir pateikuši, ka aizņemsies 5 miljardus eiro.

- Precizēsim, par kuru valsti runājam?

- Par Lietuvu. Tur nauda šķīdīs uz visām pusēm. Arī Latvijai nevajadzētu skopoties. Skaidrs, ka šogad Latvijas ārējais parāds pieaugs, bet par to tiešām nav jāuztraucas. Šobrīd galvenais ir saglabāt uzņēmumus, un tās valstis, kuras labāk pasargās savus uzņēmumus šajā krīzē, gūs lielāku labumu pēc ekonomikas atgūšanās. Ja uzņēmumi būs smagi traumēti, beigti vai nespējīgi ilgu laiku investēt, tad tiešām šai krīzei var būt ilgas sekas. Tāpat ir svarīgi parūpēties par cilvēkiem, jo tas ir valsts pienākums. Tas ir arī svarīgi, lai netiktu nokauts patērētāju optimisms un viņi nepārstātu tērēt. Mēs jau tā desmit gadus esam dzīvojuši pārāk piesardzīgi. Pārāk taupīgi. Ir labi, ka cilvēki ir samazinājuši parādus un palielinājuši uzkrājumus, bet tas ir aizgājis par tālu.

- Šeit rodas papildu jautājums. Šorīt [otrdien, 17.03.2020.] Reirs LTV Rīta panorāmā teica: «Latvijai šajā situācijā nauda nav jāaizņemas. Valsts kasē ir pietiekami daudz līdzekļu.» Kopš Kariņš pagājušo piektdien to miljardu piesauca, ne viņš, ne Reirs ne reizes nav pieminējis divus būtiskus atslēgas vārdus - «aizņemties» un «budžeta deficīts». Līdz ar to ir grūti saprast, kur tas miljards ir radies.

- Es tiešām nevaru atbildēt Kariņa un Reira vietā, bet domāju, ka šajā brīdī aizņemties ir laba doma. Es Finanšu ministrijas un Valsts kases vietā to darītu, izmantojot brīdi, kad ir kaut kāda panika un visi grib noglabāt savus aktīvus kaut kādu drošo valstu vērtspapīros. Šobrīd likmes ir tik zemas, ka mums tiks samaksāts par šīs naudas glabāšanu.

- Tātad jūs pat teorētiski neatzīstat iespēju, ka ECB varētu naudu kaut kādā viltīgā aplinkus ceļā (jo pa tiešo to nevar) izdalīt ES valstu valdībām, krīzes seku minimizēšanai?

- ECB nevar pa tiešo dalīt naudu nedz mājsaimniecībām, nedz uzņēmumiem, nedz valstu valdībām. ECB var pirkt [valdību vērtspapīrus] tikai otrreizējā tirgū, lai gan efekts lielos vilcienos ir tāds pats. Pēckrīzes laikā Eiropā ir bijis liels uzsvars uz monetāro politiku, savukārt fiskālā politika ir izmantota pārāk maz. Šobrīd visi atzīst, ka fiskālās politikas nozīmei ir jāpieaug.

- Atšifrēsim, ko ar to saprotam.

- Fiskālā politika ir valsts budžeta politika, bet monetārā politika ir tā, kas ietekmē procentu likmes. Līdz šim galvenais uzsvars bija uz zemo likmju politiku, kas bija pareizi, bet šī politika nevar izdarīt visu. ECB turēs procentu likmes ļoti zemā līmenī un turpinās pirkt dalībvalstu vērtspapīrus, palīdzot tām saglabāt zemas aizņemšanās izmaksas. Tādā veidā ECB centīsies radīt sava veida aizvēju no šīs vētras, lai šajā aizvējā valdības var drošāk iet finanšu tirgos, aizņemties un tērēt atbilstoši savām prioritātēm. To pasākumu daudzveidība, par ko Eiropā šobrīd runā, ir fantastiska. Darba algu līdzfinansēšana, nodokļu nomaksas atlikšana, elektrības rēķinu apmaksas atlikšana, eksporta kredītu garantijas un daudz kas cits. Arī Latvijā jau ir parādījušies priekšlikumi par to, kādā veidā jāatbalsta uzņēmējdarbības vide, it īpaši stratēģiski svarīgi uzņēmumi. Pavisam droši tiks atbalstīts airBaltic. Normālos laikos šādā situācijā Brisele uzreiz kratītu ar pirkstu. Pamatoti, jo ir labi, ka pastāv valsts atbalsta ierobežojumi. Ja mums būtu jāsacenšas naudas mešanas sacensībās ar Vāciju vai Franciju, tad mēs tajās nekad neuzvarētu. Šobrīd ir īpaši laiki, un būs grūti pasaulē atrast kādu aviosabiedrību, kas spētu izdzīvot bez valsts atbalsta.

- Latvijas sabiedrībā ir ilgstoši kultivēta doma, ka nekā sliktāka par aizņemšanos nevar būt. Vai krīze spēs šo priekšstatu sašķobīt?

- Parādu ilgtspēju nevajadzētu aizmirst. Iekuļoties parādos, kuri nav ilgtspējīgi, rodas lielas problēmas. Grieķija, Argentīna, arī Libāna ir piemēri, kurus negribas atkārtot. Parādu ilgtspēja ir svarīga lieta, bet jebkuru principu var novest līdz absurdam, kas var kaitēt pašai parādu ilgtspējas idejai, to absolutizējot. Ekonomiskajā politikā vienmēr ir jāsabalansē dažādi mērķi, lai nav kā latviešu tautas pasakā - kungam galva maza, viena doma iekšā, visas citas ārā. Domājot par ekonomisko politiku, ir galvā jāpatur vairākas domas. Ja runājam par valsts parādu, tad pagājušā gada beigās tas bija 36% no IKP, kas ir maz. To var atļauties. Līmenis, pie kura sāktos kādas nopietnas bažas par parāda ilgtspēju, ir daudz augstāks. Mums ir 36% no IKP, kas ir ļoti labi, bet ja arī būtu 56%, tad tas uz mūsu aizņemšanās likmēm neatstātu gandrīz nekādu iespaidu. Viss nav atkarīgs tikai no valsts parāda. Jāskatās plašāk. Valdības finansiālo ilgtspēju ietekmē arī tas, kāda ir mājsaimniecību un uzņēmumu finansiālā situācija. Šī situācija šodien ir daudz labāka nekā pirms desmit gadiem. Mājsaimniecības jau ir neto kreditores attiecībā pret bankām [uzkrājumi ir lielāki par parādiem]. Arī uzņēmumi ir kļuvuši finansiāli daudz stiprāki. Tas viss ietekmē tādu rādītāju, par kuru runā mazāk, bet kurš ir ļoti svarīgs - neto ārējo parādu. Latvijas neto ārējais parāds, ko veido ārējo aktīvu un saistību summa, ir noslīdējis zem 20% no IKP. Iepriekšējās lielās finanšu krīzes kulminācijā tas bija ap 60% no IKP. Tas nozīmē, ka desmit gados esam šo neto ārējo parādu ļoti krasi samazinājuši. Citiem vārdiem, ir desmit gadus cītīgi strādāts pie nācijas kopējās bilances sakārtošanas. Tas ir noticis uz tā brīža patēriņa un investīciju rēķina. Desmit gadus pēc kārtas Latvijas ģimenes ir tērējušas mazāk nekā nopelnījušas. Tas pats, varbūt ne tik lielā mērā, ir noticis ar nefinanšu uzņēmumiem. Viņi ir dzīvojuši ļoti piesardzīgi. Būtībā nācijas kopējās bilances sakārtošana ir notikusi uz tā brīža izaugsmes rēķina. No otras puses, tas šobrīd mūsu iespējas paplašina. Ar to visu gribu teikt, ka ar parādu ir jāapietas ļoti uzmanīgi, bet uz to jāskatās pēc iespējas plaši.

- Jūs pieminējāt, ka lietuvieši plāno aizņemties 5 miljardus, bet pie mums runā tikai par vienu miljardu. Vai nevar gadīties, ka šajā krīzes un nenoteiktības situācijā tas, kurš paņems vairāk, beigās izrādīsies ieguvējs, bet tas, kurš būs pieticīgāks, beigās būs tikai sevi apdalījis?

- Lietuvieši pagaidām tikai runā par šiem pieciem miljardiem. Vēl jau nekas nav darīts. Tur gan ir savs racionālais grauds. Ja tagad Lietuva finanšu tirgos aizņemsies lielu summu, tad tā reālā izteiksmē atdos ievērojami mazāk, nekā būs aizņēmusies, jo likmes noteikti būs zem inflācijas līmeņa. Ja viņi šo aizņēmumu izlietos gudri, lai pasargātu savus uzņēmumus, mājsaimniecības, lai tie pēc krīzes varētu strauji attīstīties, tad viņi noteikti būs ieguvēji. Kopumā uz esošo situāciju gribu raudzīties optimistiski. Situācija ir sarežģīta, bet nav bezcerīga.




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats