11. decembris, Trešdiena
Vārda dienas: Valdemārs, Valdis, Voldemārs
Sākuma lapa » Uzņēmējdarbība » Saruna ar rakstnieku Tomu Kreicbergu. Pārvarēt nūģi sevī
Saruna ar rakstnieku Tomu Kreicbergu. Pārvarēt nūģi sevī
Autors: Arno Jundze / NRA.LV / 1. augusts 2019, 10:40
Toma Kreicberga jaunākais romāns Havanas kaķu karalis savu pirmizdevumu piedzīvoja ASV, kur tika izdots angļu valodā un vēlāk arī spāņu valodā. Šopavasar tas Ievas Melgalves tulkojumā iznāca arī latviešu valodā apgādā Zvaigzne ABC, kļūstot par interesantu atradumu daudziem mūsu lasītājiem.

Interesanti ir ne tikai tas, ka Toms Kreicbergs savus darbus raksta angliski un tie gūst ievērību ASV, kur viņš studējis augstskolā un strādājis Volstrītā. Toms Kreicbergs sekmīgi darbojas finanšu jomā, kopā ar kolēģiem izveidojot uzņēmumu Indexo, kas satricinājis līdz tam tik miegaino Latvijas otrā līmeņa pensiju uzkrājumu pasaulīti, kurā gadiem ļoti komfortabli saimniekoja bankas. Par literatūru un uzkrājumiem arī šī saruna ar Neatkarīgo.

- Kāpēc tev bija svarīgi rakstīt grāmatu par Kubu, par Havanu?

- Tur saslēdzas mana personiskā pieredze ar to, kas mums visiem, Latvijā uzaugušiem, ir interesanti. Viens ir tas, ka dzīve tā pagriezās, un diezgan lielu laiku pavadīju Kubā. Iemīlēju Kubas mūziku, Kubas dejas. Mocījos ar visām tās sadzīviskajām šausmām, kas valda komunistiskajā Kubā. Es nerunāju par represijām, bet gan par nabadzību, birokrātiju, valsts atpalicību un visu pārējo, ar ko saskāros, tur dzīvojot.

Otrs ir tas, ka mūsu pašu nesenā pagātnē palicis birokrātisks komunistisks režīms. Tajos daudz līdzīga, tikai Kubā tas notiek uz eksotiska tropu fona. Daudz pazīstamu elementu, kas man personīgi un arī cilvēkiem, ko pazīstu, likās diezgan interesanti.

- Kādas ir atšķirības starp taviem lasītājiem, kas lasa grāmatu Amerikā un šeit, Latvijā?

- Šajā gadījumā specifika ir ļoti liela. Latvijā mums ir šis bijušais komunisma fons, ar kuru var salīdzināt un skatīties uz Kubu. Amerikai savukārt Cūku līča vēsture, kur Kenedijs mēģināja veikt ASV invāziju Kubā un smagi izgāzās. Ir Kubas raķešu krīze, kas bija eksistenciāls drauds pasaulei, bet visvairāk to izjuta tieši Amerika. Ir gadu desmitiem sakairināta retorika, Kubas blokāde. Kuba ir ļoti tuva viņu politiskajai dzīvei. Amerikāņi uz Kubu raugās no tāda leņķa. Viņu uzskatos daudz kas ticis pārspīlēts, varbūt arī propagandas rezultātā veidojies faktuāli nepareizs viedoklis. Jebkurā gadījumā tas ir pavisam cits skatījums nekā latviešu lasītājiem.

- Kad tu pats biji Kubā?

- Es pēdējoreiz atbraucu no Kubas... tas laikam bija 2016. gada jūnijā. Kopā Kubā esmu pavadījis vairāk nekā gadu.

- Vai toreiz arī bija vērojams tas, ko tagad, nākot uz interviju, izlasīju par Kubu - sociāls šausmu stāsts par pusaugu meitenēm, kas guļ ar bagātiem ārzemju onkuļiem, lai uzturētu savas ģimeni?

- Tas nav nekas jauns. Tā bija arī toreiz. Šis fenomens patiesībā pastāv kopš 90. gadiem un PSRS sabrukuma.

- Kāda, tavuprāt, ir paradīzes salas nākotnes perspektīva? Bagāti onkuļi turpinās to izmantot? Kas tur tagad notiek?

- Lielā līmenī tur joprojām ir tāds kleptokrātisks komunistisks režīms. Sīkajās lietās ir nedaudz kapitālisma: taksometri, kafejnīcas, mobilo telefonu labotavas, konditorejas, deju kursi. Tur viņi strādā pamatā uz kapitālistiskiem principiem. Visa lielā ražošana tomēr joprojām atrodas valsts kontrolē. Tā ir ārkārtīgi neefektīva. Tas, kas ir orientēts uz tirgus principiem, tiek birokrātiski ļoti ierobežots. Situācija ļoti bieži mainās, uzņēmējam plānot kaut ko uz priekšu ir faktiski neiespējami. Ja te kāds uzņēmējs sūdzas, ka grūti, lai aizbrauc uz Kubu un paskatās, cik grūti un depresīvi biznesu ir taisīt tur. Rezultātā ekonomika ir ļoti vāja, bet nabadzība - liela. Atšķirībā no tā, kas notiek Venecuēlā, kura aizgāja komunistiski populistiskajā virzienā, bet kleptokrātija kļuva tāda, ka cilvēki mira badā, Kubā viņi kleptokrātiju notur tādā līmenī, ka badā neviens nemirst, pamata veselības aprūpe tiek sniegta pat samērā adekvātā līmenī. Arī vidējais dzīves ilgums Kubā ir diezgan liels, salīdzinot pat ar diezgan daudzām attīstītām valstīm. Ir pamatpunkti: izglītība, medicīna, kuros nabadzīgam cilvēkam ir pat labāk nekā citās valstīs. Tomēr, ja gribi kaut ko vairāk par pieejamo mazumiņu kaut vai tajā pašā medicīnā vai izglītībā, ļoti grūti to dabūt, ļoti grūti izsisties līdz normālam dzīves līmenim.

- Ja atgriežamies pie perspektīvām, kādas tās, tavuprāt, ir? Bija laiks, kad komunistu režīmi krita kā vecas mušmires, bet Kuba stāv kā stāvējusi. Tā pārdzīvoja pat leģendāro Fidelu, kaut daudzi pravietoja, ja Fidels aizies, režīma dienas ir skaitītas.

- Neviens to nezina! Komunistiskā Kuba pastāv kopš 1959. gada. Daudzi jau gadu desmitiem ir derējuši un pareģojuši, ka režīms kritīs. Bet nekrīt. Es uz to nederētu arī tagad. Protams, ka viņiem paliek aizvien grūtāk. Venecuēla arī vairs nespēj Kubu atbalstīt, ekonomiski viņiem viegli neklājas. Tajā pašā laikā izglītības sistēma joprojām skalo smadzenes un māca ticēt. Ļoti spēcīga loma sabiedrībā ir armijai, kura dzīvo daudz labāk par citiem. Spēcīgs represīvais aparāts. Viņi varētu vēl ilgi turpināt pastāvēt un vārīties savā nabadzībā. Bet ja kaut kas mainās... Godīgi sakot, nevar teikt, ka viss obligāti mainīsies uz labo pusi. Ir jau vēsturē bijuši visādi gadījumi. Var notikt tā, ka nāk Rietumu investīcijas, salā atgriežas bijušie kubieši, bet var būt tā, ka valstī sākas haoss, pilsoņu karš, plēšanās. Varianti ir visādi, es neņemtos paredzēt, kas Kubā notiks pēc desmit gadiem.

- Kas bija galvenā vēsts, ko tu gribēji ielikt grāmatā?

- Ir dažādi aspekti. Viens no tiem pilnīgi nepolitisks. Šis ir romāns par jaunieti, kurš, teiksim tā, ir diezgan tizls. Meiteņu vai citu apsvērumu vadīts, viņš gribētu iemācīties dejot salsu. Viņš mācās, mācās, bet joprojām ir tizls, kā īstenībā arī notiktu reālajā dzīvē. Nevis, kā to rāda filmās - ej drusku patrenējies, un pēkšņi esi kļuvis baigi krutais dejotājs. Tā nenotiek! Lai apgūtu salsu, intensīvi mācoties, paiet četri pieci gadi. Intensīvi mācoties! Tas pats jau ir arī jebkurā sportā, ja gribi tikt normālā līmenī. Es gribēju uz šīm lietām paskatīties reāli. Tas ir ziņojums tādiem pašiem tizleņiem, kāds biju es pats tajā vecumā. Tu vari tikt tam pāri, tu vari savākt sevi, sakārtot gan sociāli, gan fiziski! Bet izturies reālistiski pret to, ko tas tev prasīs.

Nevajag radīt ilūziju, ka divos mēnešos tu pēkšņi kļūsi sportists, ja pirms tam visu mūžu esi sēdējis un tikai grāmatas lasījis. Grāmatas lasīt ir forši! Es to vienmēr esmu darījis: lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles. Tomēr, ja gribi būt sportiskāks un iemācīties socializēties, tas nenotiks divos mēnešos, bet to tomēr var izdarīt. Es esmu pazinis daudz jaunu cilvēku, kuri tikai spēlē datorspēles un lasa grāmatas, viņi netic, ka tas vispār iespējams. Uzskata, ja reiz esmu nūģis un man patīk tas, kas man patīk, nu, labi - es tāds esmu. Ejiet ieskrieties, tā es arī dzīvošu! Viņi vai nu netic vispār, ka varētu normāli dzīvot, sportot un socializēties, vai arī saskatās filmas, un tad nāk aplauziens - trijos mēnešos realitātē nekas nenotiek. Gribēju pateikt, ka tas ir ilgtermiņa process, bet pavisam noteikti ir iespējams sevi izmainīt. Es gribēju iepotēt gados jaunākiem lasītājiem šo ticību, ka to var. Bez ilūzijām, ka tas nāks ļoti viegli.

- Kas ir tava romāna auditorija? Kad darbs iznāca latviešu tulkojumā, publiskajā telpā, vismaz no sākuma, to mēģināja pozicionēt kā jauniešu grāmatu. Pats esi teicis, ka tas īsti nav romāns jauniešiem.

- Jā! Es mēģināju romānā dot vairākus pieejas punktus. Esmu par to dabūjis pozitīvas atsauksmes no dažādām vecuma grupām. Protams, gribēju uzrunāt jauniešus, kuriem ir šīs problēmas, par to, kā sevi attīstīt, par romantiku un visu pārējo. Vistīrākā klasika - ko darīt, ja ir mīlestība, bet meitene tevi nemīl. Tas ir viens ieejas punkts romānā. Otrs ir Kuba un Kubas komunisms. Domāju, ka šo es apskatu kontekstā ar Kubas realitāti. Viena no lietām, par ko esmu ļoti gandarīts, ka pat kubieši, kuri ir romānu recenzējuši, lai arī mani ir kritizējuši par visādām lietām, kas viņiem nav patikušas, tomēr par šo aprakstu gan atzīst - kā ir, tā ir. Ja gribas ieskatu Kubas realitātē un ģeopolitiskajā kontekstā, tad te tas atrodams. Vēl viena ieeja romānā ir Latīņamerikas mūzika un dejas. Daudz pozitīvu atsauksmju esmu saņēmis no tiem, kas pavada dzīvi dejojot un aizraujas ar šīm lietām. Man tas bija ļoti svarīgi - šo pasauli reālistiski attēlot, jo es tajā esmu pats dzīvojis.

- Kāpēc tu pats tā aizrāvies ar dejošanu? Kas ar tevi notika?

- Nezinu. Man ir teikuši, ka arī manos agrākajos stāstos parādoties daudz deju elementu. Varbūt es to sen gribēju, lai gan nekad nedejoju, jo biju tam daudz par tizlu. Kubā tas viss notika. Klausījos viņu mūziku, satiku deju pasniedzēju, kura bija apprecējusi vīrieti no Latvijas. Tas bija iemesls, kāpēc mēs sākām pļāpāt, un viņa sāka mācīt mani dejot.

Man personīgi tas bija liels izaicinājums, jo attālums no dejot nespējīga nūģa līdz pusprofesionālam dejotājam ir viens no lielākajiem, ko cilvēks var noiet fiziskās attīstības ziņā. Viena lieta ir iemācīties skriet. Tas ir fiziski grūti, bet tas ir ļoti šauri. Lai varētu dejot, jāvalda pār ķermeni. Gan muskuļi un fiziskais, gan koordinācija un smadzenes. Tas bija milzīgs izaicinājums, un tas mani ļoti uzrunāja. Sākumā biju ļoti tizls, man gāja ārkārtīgi smagi, bet gribēju sev pierādīt, ka varu izlauzties cauri. Toreiz, kad sāku, man nebija ne draudzenes, ne sievas. Tagad varu teikt, tas tiešām ir lielisks veids, kā socializēties. Es satiku savu sievu caur deju pasauli. Tas ir populārs iemesls arī šeit, Latvijā. Sociālo deju pasaule ir ļoti aktīva, un daudzi tāpēc dejo. Labs veids, lai atrastu draugus un arī ko vairāk.

- Tavas divas jaunākās grāmatas ir par komunistu režīmiem - gan Lopu ekspresis, gan Havanas kaķu karalis. Viena ir par Sibīrijas šausmām, otra par eksotisko Kubu, tomēr tēma ir kopēja, kaut sāki gluži citā žanrā. Vai esi tam pievērsies apzināti?

- Nē, tas noteikti nebija apzināti! Varbūt tas sekoja līdzi manas dzīves attīstībai dažādos periodos. Kad sāku rakstīt Lopu ekspresi, biju nesen atgriezies no dzīves ASV. Daudz domāju, kas es esmu, kur es esmu starp Latviju un ASV. Tur nu bez vēstures nekādi. Varbūt tiem, kas dzimuši pirms gadiem piecpadsmit, jau ir savādāk, bet tie, kas dzimuši astoņdesmitajos gados, nemaz nerunājot par tiem, kas pirms tam, nevar domāt par sevi bez vēsturiskajām kopsakarībām. Tas tā organiski izveidojās. Savukārt arī Kuba mani varbūt vairāk uzrunāja tieši tāpēc, ka tur bija šis kopīgais vēsturiskais elements. Bet noteikti tas nav mans plāns, ka nākamā grāmata būs par komunismu. Es nesaku nē, var gadīties, bet drīzāk gan, ka negadīsies.

- Vai turpmākās grāmatas arī rakstīsi angliski un pēc tam dosi tulkot latviski?

- Man nav plānu to mainīt, nejūtos latviešu literārajā valodā tik spēcīgs. Es cenšos, es iepinu daudz elementu no Latvijas. Laikam manos uzstādījumos ir tas, ka domāju globālās kategorijās.

- Tu esi diezgan netipisks latviešu autors ne tikai tāpēc, ka raksti angliski. Savā ikdienā tu nodarbojies ar otro pensiju līmeni un esi uzņēmuma Indexo valdē. Tā ir diezgan liela eksotika Latvijas kultūras cilvēku aprindās, kuri parasti ar šādām lietām nenodarbojas. Pirms kādiem gadiem tu man intervijā teici, ka negribi iesaistīties biznesā, dejosi salsu un baudīsi dzīvi.

- Man pēc pavadītā laika Volstrītā, kas sakrita ar finanšu krīzi un visādām nepatīkamām mahinācijām, gribējās tikt no tā visa prom. Tomēr laiks gāja, tas viss kļuva aizvien tālāks. Tad apprecējos, sākām domāt par bērniem. Vienā brīdī sapratu, ka varu, protams, ļoti labi dzīvot, vadot reizēm kursus un tā joprojām. Bet tas ir labi, kamēr esi viens mazā dzīvoklītī Pārdaugavā. Ja gribi veidot ģimeni, nodrošināt bērniem izglītību un visu pārējo, jāstrādā vairāk. Jautājums bija, kurā virzienā strādāt. Man ir spējas finanšu nozarē, tāpēc sāku skatīties, kas varētu būt tie projekti, par kuriem es varētu teikt, ka lepojos, jo strādāju ar tiem. Viens no šiem projektiem, kas toreiz parādījās, bija šis te - to pat vēl tad nesauca par Indexo. Bankas ņēma milzīgas komisijas par pensijām, aizgāja pat līdz 40 miljoniem gadā un jutās ļoti komfortabli. Daudzi cilvēki vispār pat nemaz nezināja, ka arī ir tāds otrais pensiju līmenis, no kura bankām aizplūda miljoni. Pirms tam par to it kā biju dzirdējis, mani tas nedaudz kaitināja, bet es tam nepievērsu lielu uzmanību. Tad satiku savus partnerus, kuri bija sakaitināti un gribēja kaut ko mainīt. Bija īstais brīdis, lai izveidotu šo biznesu. Viņiem bija vīzija, man bija gribēšana kaut ko darīt, bet nebija vīzijas. Tā mēs sākām.

- Saki, kur ir problēma, ka mēs neliekamies ne zinis par savu otro pensiju līmeni? Ir tieši tā, kā tu saki. Kaut kad laikos, kad cilvēkiem sāka maksāt algu bankas kontā, meitene bankā visdrīzāk klientiem teica - jums tas tāpat būs jāmaksā, dariet to pie mums, un ielika ķeksīti sistēmā. Tas ir viss, vairāk nekādas intereses par savu pensiju. Vai tā arī ir tāda padomju domāšanas palieka?

- Nē, tā nav unikāla Latvijas problēma. Par pensiju cilvēki, ja viņus kā īpaši nepiespiež, nedomā. Tā notiek visur pasaulē. Tāpēc visur ir jautājums, ko no valsts puses var darīt, lai celtu cilvēku interesi, un kas konkrēti jādara, lai uzlabotu esošo situāciju. Valstij pensiju otrais līmenis jāaizsargā. Pozitīvi ir tas, ka pēdējos gados mainījusies likumdošana. Tagad vairs neviena banka pati nevar ievilkt kādu ķeksīti. Lai to izdarītu, indivīdam pašam ir jādomā, jādara un jāizvēlas. Komisiju griesti ir ierobežoti, komisijas kritušās pat trīs reizes līdz vienam no zemākajiem rādītājiem Eiropā. Radusies konkurence. Mēs esam pietiekami neērti, un bumba ir aizripojusi. Bankas ir spiestas reaģēt, izvirzīt jaunas iniciatīvas.

- Tad jau tu vari arī atbildēt uz jautājumu, kas satrauc mani. Es kā godīgs pilsonis, kuram ir otrais pensiju līmenis, laiku pa laikam izlasu medijos apmēram šādu tekstu - bankas otrajā pensiju līmenī šogad strādājušas ar zaudējumiem. Kas man būtu jādara, jāņem cirvis un jāiet cīnīties par taisnību, vai jānoraud stērbelē par to, ka esmu apčakarēts?

- Ir divas problēmas. Pirmkārt, pārāk zems komunikācijas līmenis medijos. Otrkārt, pārāk zems komunikācijas līmenis starp bankām un sabiedrību. Finanšu tirgus rezultātus nekur pasaulē nevar vērtēt īstermiņā. Viena gada pensiju fonda rezultāti nenozīmē pilnīgi neko. Tas ir finanšu analfabētisms, likt virsrakstos, ka pensiju fondam ir zaudējumi viena gada griezumā un ka tā ir problēma. Tā nav problēma. Tas ir normāli. Regulāri laiku pa laikam būs gads ar zaudējumiem, jo tā strādā finanšu tirgi - tie nekāpj vienmērīgi, bet «zigzagā». Galvenais, lai ir peļņa piecu, septiņu, desmit un vairāk gadu griezumā. Te ir jārunā par banku neatbildīgo komunikāciju. Tiklīdz viņiem ir liela peļņa ceturksnī vai gadā, tiek izlaistas slavinošas relīzes. Ja peļņas nav, protams, klusums. Vai arī pretējais variants. Ekonomikas žurnālisti apskatās uz aizvadīto gadu un raksta par zaudējumiem, nedomājot par situāciju ilgtermiņā. Tad, kad rezultāti ir labi, avīzes lielā mērā klusē. Būtu vērts paskatīties, un to var darīt katru gadu, kā bankas ar otro pensiju līmeni strādājušas pēdējo desmit gadu laikā.

Pagājušā gada decembris bija spilgts piemērs, jo tobrīd bija liels kritums. Par to visi rakstīja. Pagāja pāris mēneši, un sākās straujš kāpums, bet par to neviens vairs nerunāja. Par tādām īstermiņa svārstībām nevajadzētu taisīt neadekvātus kliedzošus virsrakstus un baidīt ar tiem cilvēkus.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats