Advokāts Aldis Gobzems savu paziņojumu par biroja slēgšanu un darbinieku
atlaišanu negrib komentēt. «Ļauju interpretēt katram, kā kurš grib
interpretēt,» viņš vakar sacīja telefonsarunā ar
NRA.lv.
A. Gobzems radīja precedentu Latvijas tiesu praksē, pārstāvēdams Zolitūdes traģēdijā trīs cietušos, kuri no galvenajiem atbildētājiem – tirgotāja SIA Maxima Latvija, būvuzņēmuma Re&Re, sagruvušās ēkas īpašnieka SIA Tineo, ēkas attīstītāja SIA Homburg Zolitūde – prasījuši 100 miljonus latu. «Es būtu bijis mērenāks summas noteikšanā, jo cilvēka dzīvība tiesu praksē netiek augstu vērtēta. Bet augstu vērtēju un cienu kolēģa pilsonisko drosmi,» teica A. Gobzema kolēģis Aldis Alliks, kurš nevienu no Zolitūdē cietušajiem nepārstāv.
Jāatgādina, ka 2005. gada martā A. Gobzems, kurš tolaik vadīja Maksātnespējas administrāciju, paziņoja, ka atkāpjas no amata politisku intrigu un pret viņu personīgi vērstu mērķtiecīgu darbību dēļ. Arī tad viņš deva mājienu par «sabiedrībā ļoti labi zināmas personas» piedāvājumu pamest šo amatu pašam, nevis gaidīt kādu citu rīcību. Sarīkotajā preses konferencē A. Gobzems pat skandējis pārfrāzētas Māras Zālītes dzejoļa rindas: «Man nepatīk tas, ka es pakļaujos kādai varai, kas man liek liekties kā puķei, kā smilgas skarai.» Šajās dienās A. Gobzems sociālajā vietnē Facebook ievietoja informāciju par to, ka slēdz savu biroju un ir palicis viens pret sistēmu, kurai ir neierobežoti politiskie, finanšu un sabiedrisko attiecību resursi. Lūgts atbildēt uz pāris konkrētiem jautājumiem, tajā skaitā – vai turpinās pārstāvēt Zolitūdes veikalā Maxima cietušo intereses, viņš pateica īsi: «Es jums saku – negribu komentēt.» Komentējot kolēģa vēstījumu sociālajā vietnē, A. Alliks piebilda, ka biroja slēgšana nenozīmē atteikšanos no profesionālajiem pienākumiem un advokāts var praktizēt arī individuāli. Turklāt, ja advokāts ir uzņēmies lietu, viņš nedrīkst no tās atteikties. «Viņš provokatīvs bijis, tā varbūt ir kārtējā emocionālā injekcija,» pieļāva A. Gobzema kolēģis.
Teksts Facebook ir mājienu pilns, un A. Gobzems to nenoliedz: «Tajā ir vairākas ziņas, kuras uzrakstītas skaidrāk un ne tik skaidri. Ir teksts, ko var analizēt, kā kurš grib.» Lasot viņa rakstīto, var secināt, ka Zolitūdē cietušo aizstāvība advokātam izmaksājusi dārgi tiešā un pārnestā nozīmē. Nojaušams, ka šīs lietas dēļ advokātam gājušas secen citas, kurās varētu nopelnīt, un, aizstāvot Zolitūdes traģēdijā cietušās ģimenes, viņam kā advokātam nācies izvēlēties – paturēt biroju vai zaudēt savu māju, jo «kopš uzņēmos aizstāvēt man nezināmus cilvēkus Zolitūdes lietā, brīvprātīgi ieguldīju visu savu enerģiju, laiku, visus savus personīgos līdzekļus un zināšanas. Tā teikt – gāju uz visu banku». Šajā laikā viņš piedzīvojis vilšanos par to, ka nav izdevies izveidot masveida sabiedrisku kustību, kas varētu novest pie būtiskām valstiskām izmaiņām, tajā skaitā – līdzšinējā tiesu praksē. «No manis novērsās gandrīz visi, kurus pazīstu,» secina advokāts. A. Alliks, ar kuru kopā A. Gobzems darbojās nu jau pārtrauktajā kustībā Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!, noteica: «Man vilšanās pienāca ātrāk nekā kolēģim.» Viņi cerējuši, ka izveidosies domubiedru grupa, kas veiks pamatīgu darbu, sekojot līdzi izmeklēšanai un informējot sabiedrību, turklāt – sabiedriskā kārtā. «Cerējām, ka būs cilvēku kopums, kam konkrētais gadījums liks nospriest – nu gan kaut kas jādara. Bet sabiedrība ir pasīva. Mēs bijām uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi aktīvisti, bet nekas neizveidojās,» Neatkarīgajai teica A. Alliks.
Rādīt reklāmu
