Zinātniskās institūcijas nepiekrīt starptautiskajā vērtējumā saņemtajām
zemajām atzīmēm. Valsts augļkopības institūts Dobelē un SIA Pūres
Dārzkopības pētījumu centrs, kuri ilgus gadus bijuši nozares līderi,
pavasari sagaida ar ierastu rosību, tomēr darbaprieku šogad gandē
rūgtums un neizpratne.
Iemesls tam – zinātnisko institūciju starptautiskajā vērtējumā saņemtās zemās atzīmes un pat iespējamie slēgšanas draudi, kas gan, par laimi, gājuši secen. JAUNUMI NOZARĒ. Lauku dienās Dobelē sabrauc zemnieki un interesenti, lai uzzinātu jaunumus augļkopībā.
Valsts augļkopības institūts Dobelē un SIA Pūres Dārzkopības pētījumu centrs, kuri ilgus gadus bijuši nozares līderi, pavasari sagaida ar ierastu rosību, tomēr darbaprieku šogad gandē rūgtums un neizpratne. Iemesls tam – zinātnisko institūciju starptautiskajā vērtējumā saņemtās zemās atzīmes un pat iespējamie slēgšanas draudi, kas gan, par laimi, gājuši secen.
Pūre ir pētniecības iestāde ar dziļām vēsturiskām saknēm, un tā ir vienīgā iestāde, kura veic pētījumus par dārzeņu un zemeņu audzēšanas tehnoloģijām, tā nodarbojas ar genofonda un augļu glabāšanas īpatnību izpēti, te ir arī plašas augu kolekcijas.
Pūre – institūts ar senu vēsturi
Par to
NRA.lv pārliecinājās pati, apskatīdama gan meristēmu audzēšanas laboratoriju, gan vienu no dārziem, kurā kuplo pundurābeles un zaļo lakstaugi. Komercsabiedrības vadītājs, zinātņu doktors Jānis Lepsis aizrautīgi izrāda visu tur redzamo un skaidro pētījumu nozīmi, uzsverot, ka zemniekiem svarīgs ir tieši praktiskais izmantojums un problēmu pēc iespējams ātri risinājumi. Tomēr ekspertiem tas viss šķitis ar atzīmi 1 novērtējams (vājš vietējais spēlētājs), iesakot iestādi slēgt vai reorganizēt. J. Lepsis gan parausta plecus: slēgt Pūres centru tik vienkārši nevar tā iemesla dēļ, ka tā ir privāta iestāde, arī valsts finansējumu centrs nesaņem, tātad to noņemt arī nevar. Centrs turpina darboties, pasūtījumi joprojām ir, dalība dažādos projektos – arī Eiropas Savienības – nav apsīkusi. «Ja mēs būtu tik slikti, diez vai pasūtījumus saņemtu,» spriež iestādes vadītājs. Viņš pieļauj, ka ārzemju speciem nav paticis centra pašvērtējums, kas bijis «tāds pesimistiski reālistisks», un, iespējams, nākušiem no laboratoriju tipa institūta, tādi praktiski lauka pētījumi kā Pūrē šķituši pakāpi zemāki.
«Jā, nu varbūt varam atteikties no Pūres un lauksaimniecības zinātnes vispār, uzskatot, ka tie tādi liekēži vien ir. Bet paies pieci, varbūt pat desmit gadi, un varam attapties, ka augļkopības attīstība ir apdraudēta. Jo vietējie apstākļi vienmēr atšķirsies un nebūs tādi kā citur. Reti kad varam paņemt gatavu Centrāleiropas šķirni un tā aiziet arī šeit. Piemēram, šogad kritiskos ziemas kailsala apstākļus Latvijā selekcionātie graudaugi izturēja labāk nekā Rietumu šķirnes. Ja te nebūs savas pētniecības, arī pret Eiropas regulām neko nevarēsim iebilst, jo nebūs pierādījumu, ka mūsu apstākļos tās nav izmantojamas,» savu pārliecību pauž J. Lepsis, piebilstot, ka tādā gadījumā arī zemniekiem nebūs neviena, kas spēj sniegt kompetentu padomu, jo visu informāciju taču no interneta nepasmelsies.
Upīša dārzi turpina zaļot
Arī Latvijas Valsts augļkopības institūts Dobelē «pēc šokējošās ekspertīzes» turpina strādāt, rit pavasara darbi – izzāģē vecos kokus, apgriež zarus. Selekcionāra Pētera Upīša savulaik iestrādātajos dārzos notiek Lauku dienas – te sabraukuši zemnieki un interesenti, lai uzzinātu jaunāko informāciju augļkopībā. Zinātnieki skaidro dažādas, pat nespeciālistam saistošas lietas, piemēram, kā uz Kaukāza plūmes potcelma uzpotēt aprikozes, – tās tad labāk izturēs Latvijas laika apstākļus. Par spīti rosībai un atvieglojumam, ka finansējumu neapgriezīs un institūtu ar diviem dēļiem neaizsitīs, institūta darbiniekiem netīkama pēcgarša palikusi. Tik daudz darba ieguldīts, ir gan ko parādīt, gan pastāstīt, taču ekspertiem tas šķitis vien divas balles vērts. «Atbrauca novembrī, kad lauki kaili, noklausījās, parunāja ar doktorantiem un nosprieda, ka te nav labvālīgi apstākļi zinātnei. Gaidījām, ka būs diskusija, nopietni ieteikumi, taču nekā. Nebija pat konkrētu kritēriju, tāpēc galu galā līdzīgi uzņēmumi saņēma atšķirīgus vērtējumus,» joprojām sašutusi par tik virspusēju analīzi ir institūta vadošā pētniece Edīte Kaufmane. Viņa uzsver, ka galvenais atskaites punkts nedrīkst būt publikācijas un Eiropas patenti. Ieteikums apvienoties un veidot vienu lielu pētniecības centru viņai nešķiet atbalstāma lieta. Lietuvā jau tā noticis, un turienes centra direktors kā vienīgo ieguvumu nosaucis to, ka nav bijis sevišķi daudz zaudējumu. Kas gan būtu darāms, – institūtiem ir jāvienojas par visiem plānotajiem projektiem, lai maksimāli nosegtu visas ražotājus interesējošās jomas.
Institūta pētniece Ilze Grāvīte atzīst, ka augļkopība ir laika un arī finansiāli ietilpīga nozare. Lai izaudzētu vienu šķirni, vajag 15–20 gadus. Tomēr šajā nozarē ir vērts ieguldīt valsts naudu, jo «graudkopībā un lopkopībā Eiropā mums ir grūti konkurēt, bet augļkopībā to varam darīt».
Lietpratēju padoms ir vajadzīgs
To, ka šādas institūcijas ir vajadzīgas, apliecina arī lauksaimnieki, sakot, ka zinātne dārziem vajadzīga kā lietus. Ligita Rezgale no z/s Mucenieki Saldus apkaimē regulāri apmeklē šīs informatīvās dienas. Tajās uzzinot, ko zinātnieki ir dzirdējuši un redzējuši ārzemju konferencēs, kādi ir jaunākie pētījumi, jaunākās šķirnes. Tālāk jau esot atkarīgs no paša – cik katrs ņem pretī. «Esmu dzimusi Dobelē, kur vecākiem bija neliela mājiņa. Arī pati neilgu brīdi esmu strādājusi Upīša dārzos, pazinu arī pašu cienījamo meistaru. Gods un slava šejienes ļaudīm – pateicoties viņiem, institūts ticis tālu. Atceros, kā 90. gadu sākumā te ar lielu traci tika rauti ārā Upīša vecie, biezi saaugušie sēklaudži, kas bija atzīti par neperspektīviem. Nu skatieties, cik te pašlaik skaisti un sakārtoti. Viss vērtīgais ir saglabāts un pavairots. Viss ir gājis tikai uz augšu!» priecājas lauksaimniece.
Rādīt reklāmu
