Kad 1996. gadā, izmeklējot ieroču piegādes Igaunijas bandītiem, Drošības
policija pamanījās reizē atklāt arī agrāku lielmēroga ieroču
kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, Māra Usāne un Jānis Maizītis šo
lietu zibenīgi paslaucīja zem paklāja, kas ļāva vainīgajiem izvairīties
no kriminālatbildības.
Šajā laikā pie kādreizējā padomju armijas apgādes virsnieka, vēlāk atjaunotās Latvijas Aizsardzības ministrijas augsta ranga funkcionāra Jāņa Dibranča bija vērsušies Igaunijas noziedznieki, kuri gribēja iepirkt 1600 TT pistoles no SIA Arnex. Tā kā šīs firmas vadītājs (viens no Latvijas pieredzējušajiem aizsardzības un ekipējuma ekspertiem – Arnolds Libeks) kategoriski atteicās pārdot ieročus bandītiem, šajā firmā strādāt sākušais J. Dibrančs nolēma pistoles pēc savas iniciatīvas izvest kontrabandas ceļā. Kā raksta prokuratūra, tad «J. Dibrančs Rīgā tikās ar Igaunijas iedzīvotājiem Aria Svenu, Raivo Riisu un Rainu Raimo, kuri [..] pārstāvēja Igaunijā izveidojušos noziedzīgu grupējumu, un vienojās par atbalsta sniegšanu ieroču iegādei». J. Dibrančs vispirms organizēja ieroču izvešanu uz Poliju, lai pēc tam ar citiem papīriem vestu atpakaļ uz Igauniju, noslēpjot pistoles starp makaronu konteineriem. Transportam ejot caur Latviju, tas tika pārtverts.
Kalašņikovi uz Somāliju
Kratot J. Dibranča zaļo mājeli Garkalnē, Drošības policija atklāja, ka šī afēra viņam nav ne tuvu bijusi pirmā. 1992. gada maijā J. Dibrančs, kurš toreiz skaitījās Aizsardzības ministrijas (AM) Bruņojuma daļas priekšnieks, «parakstīja nepatiesu dokumentu – līgumu [..], kā arī līgumam pievienoto specifikāciju, saskaņā ar kuriem LR Aizsardzības ministrijai vajadzēja iepirkt no [Polijas] uzņēmuma Cenrex automātus, dažādu tipu pistoles, munīciju un militāro aprīkojumu par kopējo vērtību 1 964 300 ASV dolāru. Viltoto līgumu J. Dibrančs apstiprināja ar LR Aizsardzības ministrijas ģerboņa zīmogu, vienu eksemplāru nodeva Cenrex pārstāvjiem, bet otru aiznesa uz savu dzīvesvietu…
1992. gada 1. jūlijā J. Dibrančs izgatavoja viltotu dokumentu – Gala lietotāja sertifikātu Aizsardzības ministrijas vārdā, kurš saturēja nepatiesas ziņas, ka līgumā [..] paredzētie ieroči un munīcija domāti Aizsardzības ministrijas ekskluzīvai lietošanai un nevar tikt eksportēti uz citām valstīm. [..] 3. jūnijā Varšavā J. Dibrančs nodeva Gala lietotāja sertifikātu uzņēmuma Cenrex vadītājiem.
1992. gada 10. jūnijā Gdiņā it kā nosūtīšanai LR AM uz kuģa Nadia saskaņā ar viltoto līgumu un specifikāciju tika iekrauti ieroči un munīcija, arī ložmetēji, granātmetēji, mašīnpistoles, rokasgranātas un citi šaujamieroči, kā arī munīcija. 1992. gada 14. jūnijā, kad Nadia ienāca Liepājas ostā, tur ieradās J. Dibrančs, kurš [..] parakstīja pieņemšanas–nodošanas protokolu. Faktiski Liepājas ostā tika izkrauti [..] tikai 300 automāti AK47 un 250 000 patronu».
Tādas ziņas rakstītas Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas toreizējās virsprokurores Māras Usānes lēmumā. Un tā nav bijusi vienīgā reize – jau pēc pāris mēnešiem J. Dibrančs viltoja nākamos dokumentus, lai septembra sākumā Liepājā piestātu nākamais kuģis Island. Šoreiz no gandrīz miljona dolāru vērtās kravas Latvijā skata pēc tika izkrauti vien 100 kalašņikovi, bet par pārējo kravu atkal tika viltoti pavaddokumenti, kurus – tāpat kā iepriekšējā reizē – nodeva kapteinim, ja nu gadījumā kuģim nāktos sastapties ar kādām pārbaudēm uz jūras vai krastā.
Nāves tirgoņi
No kurienes nāca ieroču kontrabandas plāns un kas bija ieroču saņēmēji, atklāj ar 2003. gada 25. martu datēts ANO Drošības padomes ziņojums. «Drošības padome uzlika ieroču embargo Somālijai 1992. gada janvārī. Mazāk nekā sešu mēnešu laikā Monzers alKassars jau bija atradis veidu, kā lietot savas prasmes un sakarus, lai apietu šo embargo,» rakstīts komisijas galaziņojumā. M. alKassars līdz pat savam arestam un notiesāšanai 2008. gadā ASV bija viens no pieredzējušākajiem ieroču kontrabandistiem pasaulē, kurš sadarbojās ar visiem, kam bija nauda, – sākot ar palestīniešu grupējumiem un beidzot ar kolumbiešu narkopartizāniem FARC. Šobrīd viņš izcieš trīsdesmit gadu cietumsodu.
«Galvenais alKassara sabiedrotais bija Jerži Dembovskis, Cenrex direktors, kurš pirms komunisma krišanas bija iepazinies ar alKassaru. [..] 1992. gada maijā Polijas Aizsardzības ministrija dāvāja dažādu militāro ekipējumu nesen radītajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem, kā laikā Dembovskis satika Jāni Dibranču – gribošu konspiratoru. Dibrančs piekrita parakstīt kontraktu, kas ļautu eksportēt kravu – 40 TT pistoles, 1000 PPŠ šautenes, 301 AK47 automātu, 30 RP pusautomātiskos šaujamieročus, 160 RPG (reaktīvie granātmetēji), 100 rokasgranātu, 3 450 000 patronu kalašņikoviem un 10 000 mīnmetēja lādiņu. [..] J. Dibrančs parakstīja dokumentus par kravas saņemšanu, kamēr faktiski Nadia devās ar lielāko kravas daļu uz Somālijas krastiem,» raksta Drošības padomes eksperti.
Usāne un Maizītis lietu slēdz
Uz šā fona izmeklēšanas rezultāti ir šokējoši. Tikai 2000. gadā J. Dibrančam tika celta apsūdzība un viņš vaļsirdīgi atzinās. Prokuratūra atzinusi, ka J. Dibranča vaina tikusi pierādīta pilnīgi – gan ar konfiscētajiem dokumentiem, gan Polijas sniegtajiem pierādījumiem, Liepājas ostā izņemtajiem papīriem un liecībām. Plus vēl atzīšanās.
Lietu izmeklējusī M. Usāne lēma šādi: «No teiktā izriet, ka kriminālatbildības noilgums par J. Dibranča 1992. un 1994. gadā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem iestājās 1999. gada jūnijā. [..] Krimināllieta pret Jāni Dibranču izbeidzama.»
Lietu pārraudzīja un kontrolēja pats toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis: viņš izpildīja uzraugošā prokurora funkciju, jo ģenerālprokurors gluži vienkārši ir vienīgā amatpersona, kura atrodas virs Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas. Izskatās, ka prokuratūra – J. Maizītis un M. Usāne – bremzēja lietu, lai pienāktu noilgums. Turklāt prokuratūra rīkojās tā, lai lietas materiāli nebūtu izmantojami tālāk. Piemēram, viens no kontrabandas organizatoriem Jerži Dembovskis dokumentos apzināti saukts par «Ježi Dembovski», lai gadījumā, ja šī lieta tiktu izmeklēta arī Polijā, vārdi nesakristu un materiāli būtu nederīgi. Par shēmas pasūtītāju, pasaulslaveno Monzeru alKassaru, vispār ne vārda.
Izmeklēšana bija slepena, un par to nebija zināms ne medijiem, ne likumdevējai vai izpildvarai pat Latvijā, nemaz jau nerunājot par citām valstīm. Arī pēc vairākiem mēģinājumiem saņemt dokumentus no prokuratūras vēl 2009. gadā J. Maizītis un M. Usāne atteica to izsniegšanu, kaut gan likums Par valsts noslēpumu aizliedz klasificēt informāciju, kura liecina par noziedzīgiem nodarījumiem un korupciju valsts dienestos.
Vainīgie un piesedzēji
Kas attiecas uz pašu J. Dibranču, tad viņš nekādā gadījumā netika uzskatīts par Latvijas patriotu – tieši pretēji, viņš bija PSRS armijas kadru virsnieks, kurš bija atbildējis par apgādi un tāpēc pārzināja visus bruņojuma veidus. Sākumā bijis grūti atrast speciālistus, viņš vairākus gadus nostrādājis Aizsardzības ministrijā, kur tomēr nav bijis ieredzēts sakarā ar savu nepatriotisko nostāju. Vēlāk J. Dibrančs pensionējās, kad ar negodu atlaists arī no Arnex. Mēģināts izjautāt par savu kādreizējo kontrabandista arodu, viņš atbildēja, pārsvarā lamājot un kritizējot valsti un tās vadītājus.
Arī M. Usāne 2008./2009. gadā, kad ziņas par šo afēru un viņas veikto izmeklēšanas imitāciju beidzot pirmoreiz nonāca medijos, zibenīgi aizgāja pensijā un apgalvoja, ka neko nevarot vairs teikt, jo vairs neesot valsts amatpersona.
Savukārt J. Maizītis drīz pēc tam netika pārvēlēts ģenerālprokurora amatā uz nākamo termiņu, tāpēc, ka ziņas par viņa lomu ieroču kontrabandas noklusēšanā toreiz tika nogādātas visiem 100 Saeimas deputātiem. Viņa pašreizējā virzīšana uz Satversmes aizsardzības biroja direktora amatu, visticamāk, izskaidrojama ar to, ka Saeimas deputātu sastāvs kopš tā laika nomainījies jau pa diviem lāgiem. Arī pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš tolaik vispār nedarbojās politikā, tā ka nevarēja būt informēts par J. Maizīša darbības niansēm.
Lai šos trūkumus novērstu, dokumenti par kontrabandu un J. Maizīša lomu šajā lietā šonedēļ tiek no jauna nosūtīti pašreizējiem Saeimas deputātiem.
Rādīt reklāmu
