23. maijs, Ceturtdiena
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija
Sākuma lapa » Intervijas » Arvīds Jozaitis: Šis karš vēl nav noguris
Arvīds Jozaitis: Šis karš vēl nav noguris
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 17. februāris 2015, 10:48
«Lūk, divi likteņa līdumnieki Baltijas krastā. Tie esam mēs – lietuvieši un latvieši, latvieši un lietuvieši. No kādreiz daudzajām baltu tautām palikuši tikai divatā. (..) Lietuva un Latvija jau stāv uz pazušanas sliekšņa. Kopā mūsu spēks varētu būt vērā ņemams, bet atsevišķi esam pārāk vāji mūsdienu pasaulē. Ignorējot vēstures rūgto pieredzi, mēs turpinām skatīties viens otram garām, it kā caur dūmu aizsegu. Mēs dzīvojam, viegli slīdot pāri vēsturiskajiem izaicinājumiem.»


Tas ir fragments no lietuvieša Arvīda Jozaiša tikko iznākušās grāmatas par Rīgu un Latviju. Pirms četriem gadiem intervijā Neatkarīgajai viņš teica: «Kādreiz mēs, latvieši un lietuvieši, bijām vienoti. Kas noticis tagad? Dzīvojam kā uz dažādām planētām, vien formāli kontakti atgādina, ka savulaik viss bijis citādi. Ja mēs neieklausīsimies cits citā, tad pēc divdesmit gadiem mēs nebūsim vajadzīgi ne tikai citiem, bet arī paši sev. (..) Iespējams, ka 1991. gada barikādes, kad Latvija elpoja vienā elpā ar Lietuvu, bija brīdinājums un aicinājums neaizmirst baltu tautu vienotības ideju.»

Šodien, 16. februārī, Lietuvas Neatkarības dienā, saruna ar lietuviešu filozofu un rakstnieku Arvīdu Jozaiti. Viņš savulaik ir bijis viens no aktīvākajiem Lietuvas tautas kustības Sajūdis (kustība, analoga Latvijas Tautas frontei) dibinātājiem un dalībniekiem, kā arī vadīja tautas kustības laikrakstu.

– Pēdējoreiz par Latviju un Lietuvu runājām pirms četriem gadiem. Kas šajā laikā ir mainījies?

– Mainījies, pirmkārt, tas, ka Lietuva – tāpat kā Latvija – ir pazaudējusi nacionālo valūtu. Mainās viss, bet skumjākais ir tas, ka Lietuvas un Latvijas attiecības nemainās uz labo pusi. Pirms četriem gadiem, kad klausījos jūsu parlamenta ārlietu debates, deputāte Janīna Kursīte uzstājās ar Lietuvas jautājumu. Pagāja vēl divi gadi, un es Saeimas ārlietu debatēs vairs nedzirdēju neko par Lietuvu. Šīm debatēm taču ir piešķirta vesela diena! Tas pats Lietuvā – tur parlamentā nerunā par Latviju. Pūlēties kādu pārliecināt, ka šīs attiecības ir svarīgas – šķiet donkihotisks darbs, pat neiedomājams. Lietuvas vēstniecībā Rīgā nav kultūras atašeja, manuprāt, arī Latvijas vēstniecībā Lietuvā nav kultūras atašeja. Bet tas taču ir svarīgi! Šis paradokss – tas, ka nav kultūras atašeju – traucē mūsu attiecībām. Viss tiek pakļauts nejaušībām. Kāds mākslinieks nejauši uztaisīs kādu izstādi, kāds režisors tiks uzaicināts uz Latviju, piemēram, Rolands Atkočūns. Bet mēs neizdarām nekādus secinājumus no šīm nejaušībām. Patlaban vienīgie veidojumi, kas veicina mūsu valstu kontaktus, ir tūrisma aģentūras.

– Savādi. Esam brāļu tautas, pareizi būtu, ja mēs cieši draudzētos. Bet varbūt radinieku vidū tas ir normāli – neievērot citam citu?

– Domāju, ka mūsu attiecībām traucē Polija.

– Polija?

– Jā. Šī valsts ir lielā spēlētāja gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā, Polija mūs iekļāva dziļās attiecībās ar Ukrainu. Šobrīd visaktīvākais jautājums ir par Polijas – Lietuvas bataljonu Ukrainā. Savādi: izdarīt neko nevaram, mainīt neko nevaram, taču iejaukties citas valsts lietās – tas acīmredzot skaitās normāli. Bet neko labu mēs no tā negūsim. Vispār neko negūsim. Tāpēc uzskatu, ka tieši Polija traucē Latvijas un Lietuvas tuvināšanās procesam. Un tādai politikai ir ilga vēsture – sākot ar 1920. gadu, kad Polija robežojās ar Latviju caur okupēto Lietuvas teritoriju.

– Bet zināmas vienotības pazīmes tomēr vērojamas: Latvijas prezidents pievienojās Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, atsakoties doties uz Maskavu 9. maijā. Jūsu prezidente Daļa Grībauskaite ir ļoti aktīva dažādos Krievijas vērtējumos un nostājā pret šo agresorvalsti. Abi pārējie prezidenti, manuprāt, netiek līdzi viņas asajām aktivitātēm. Kā Lietuvā tiek vērtēta Daļa Grībauskaite?

– Pretrunīgi. Pirmajos mēnešos, kad viņa publiski ļoti agresīvi uzstājās, Lietuva ekonomiski zaudēja uzreiz. Lielus zaudējumus cieta Lietuvas kravu pārvadātāju firmas. Šajās firmās strādā aptuveni 100 000 cilvēku, varbūt pat vairāk. Šobrīd, iespējams, ir atrasti citi ceļi, kā šīm firmām palīdzēt. Ja runājam par iepriekšējo prezidentu – Valdu Adamku, viņš ir pavisam cita kaluma cilvēks. Viņš, protams, ir daudz vecāks, viņam ir 89 gadi. Taču viņš ir populārāks par Grībauskaiti – tieši pēdējos divos trīs mēnešos. Viņš neko sevišķu nedara, tikai laiku pa laikam kaut ko pasaka presē vai televīzijā. Tas nozīmē, ka viņa izturētība, kas pretēja Grībauskaites agresivitātei, lietuviešiem patīk vairāk. Tas ir nepārprotami. Grībauskaites aktivitāte nav pieņemama visiem, tāpēc nevaram uzskatīt, ka tā ir pilnīgi pareiza pozīcija. Protams, lietuviešiem tā ir goda lieta, ka Grībauskaite izturas kā suverēna prezidente un ir visredzamākā Baltijas valstīs. Tas ir pieņemami un saprotami. Taču stratēģiski mēs nezinām, ar ko tas viss beigsies. Mums blakus ir Kaļiņingradas apgabals, kas svarīgs ne tikai politiski un vēsturiski, bet arī kultūras ziņā. Es tur nostrādāju gandrīz piecus gadus. Tur atrodas arī uz lietuviešiem attiecināmi pieminekļi. Tāds ir arī piemineklis Ludvikam Rezam – lietuviešu dzejniekam, filozofam, apgaismotājam. Šo pieminekli Lietuvas vadība 2005. gadā uzdāvināja Kēnigsbergai tās 750. jubilejā. Ar Kēnigsbergu Lietuvai ir daudz kultūras saikņu. Tur drukātas simtiem lietuviešu grāmatu, tieši Kēnigsbergā un praktiski visās pilsētās, un kultūras saknes ir 400 gadu senas. Vairums latviešu to pat nevar iedomāties.

– Precizēsim: kopš 1945. gada padomju okupācijas tā vairs nav Kēnigsberga, bet gan Kaļiņingrada.

– Tieši tā. Nu, lūk, uz Rezas pieminekļa nesen tika pakārts uzraksts: «Daļa, esi uzmanīga – neaiztiec skulptūras uz Zaļā tilta!» Acīmredzot tas bija kā reakcija uz to, ka daži Lietuvas politiķi ierosināja likvidēt padomju laikā uzslietās skulptūras, kas atrodas uz Zaļā tilta Viļņā... Taču nepārprotami tas brīdinājums ir tikai falšs iegansts, lai lamātos.

– Tas ir «Staļina baroka» stilā būvēts tilts ar čuguna margām, laternām un sociālistiskā reālisma stilā veidotiem bronzas figūru komplektiem – Studējoša jaunatne, Lauksaimniecība, Celtniecība un rūpniecība, kā arī Miera sardzē. Pie pēdējās figūru grupas Lietuvā vēl nedaudzie palikušie Otrā pasaules kara veterāni 9. maijā noliek puķes. Protams, šie bronzas biedēkļi nestāv blakus mūsu «uzvaras piemineklim» – mūsu «nepareizi nodrāztajam zīmulim», taču troksnis būtu briesmīgs, ja lietuviešu patrioti mēģinātu novākt šos monstrus.

– Ne tikai par to ir runa. Plakāts, kas tika uzkārts uz Rezas pieminekļa, acīmredzami ir brīdinājums lietuviešu politiķiem – sak, neiedomājieties nojaukt šīs padomju laika skulptūras, jo no to likteņa ir atkarīgs kādas svētvietas – lietuviešu mācītāja un apgaismotāja Kristiona Donelaiša muzeja – liktenis. Šis muzejs atrodas Kaļiņingradas apgabalā. Donelaitis – mūsu literatūras pamatlicējs, kuram pagājušajā gadā bija 300. dzimšanas diena. Mums paveicās: Kaļiņingradas apgabala valdība plaši to nosvinēja... kopā ar Lietuva. Paradokss. Tā ka – nevar zināt, kas notiks ar Donelaiša muzeju un pieminekli Rezam, kas ir Lietuvas pārstāvji, Lietuvas – kas Ukrainas jautājumā tik krasi nostājusies pret Krieviju...

– Tātad Kaļiņingradas apgabals jums tāda vārīga vieta.

– Tā ir. Tad, kad tur strādāju, bijām jau nonākuši tik tālu, ka gatavojāmies būvēt Lietuvas kultūras māju, taču... nekas nesanāca. Šādas mājas nav līdz pat šai dienai. Šo ideju saknē nocirta, domāju, tas, ka mūsu prezidents Valds Adamkus atteicās braukt 9. maijā uz Maskavu. Lietuvieši redz, ka ir gan ieguvumi, gan zaudējumi no rīcības un nostājas, ko var saukt par stingru.

– Daļa Grībauskaite šobrīd ir atzīta par vienu no aktīvākajām un konsekventākajām Ukrainas aizstāvēm.

– Mēs jūtam, ka Ukraina vēsturiski ir ļoti saistīta ar Lietuvas kņazisti. Varbūt arī šī saistība mūs šķir no latviešiem. No šodienas skatu punkta tas ir skumji, bet vēsturiski mēs neko nevaram mainīt.

– Kāds ir lietuviešu noskaņojums pret to, kas patlaban notiek Ukrainā, proti, pret Krievijas karu Ukrainā?

– Zināt, tajā sabiedrībā, kurā šobrīd dzīvoju, nav nekāda noskaņojuma. Ir tikai klusums. Universitātes intelektuāļu aprindās valda klusums. Es atrodos Klaipēdā, tie ir Lietuvas rietumi, kas krasi atšķiras no Viļņas. Kā ierasts – Klaipēdā ir visliberālākā sabiedrība, visos neatkarības gados šeit pie varas vienmēr bijuši tikai liberāļi, nekad nav bijuši konservatori vai sociāldemokrāti. No liberālā skatupunkta vērtējot, šeit nav nekāda satraukuma vai eiforijas par to, kas patlaban notiek Ukrainā, nekādas stingras nostājas par to, ka krievu karaspēks Ukrainā uzvedas kā brutāli agresori. Protams, šeit, Klaipēdā, visi atzīst, ka Krievija ir agresīva, tas saprotams.

Taču – no otras puses – kā gan ietekmēt šo situāciju? Nekā. Tā ka mierīgums Klaipēdā ir divreiz lielāks nekā Viļņā un Kauņā, kur izveidotas atbalsta grupas.

– Varbūt Klaipēdas lietuvieši domā: ai, Ukraina ir tālu, līdz mums tās šausmas nenonāks?

– Domāju, ka tā tas arī ir. Klaipēdas lietuvieši dzīvo kā Skandināvijā – tā mierīgi.

– Bet Ukraina taču ir blakus!

– Un Krievija mums ir vairāk blakus nekā Viļņa: tepat taču ir Kaļiņingrada, tikai 70 kilometru attālumā. Protams, šo apgabalu par īstu Krieviju arī nevar dēvēt: Karaļaučiem ir cita vēsture, taču šo teritoriju krievi padarījuši par savu trofejteritoriju, savu okupēto anklāvu. Turienes iedzīvotāji tagad dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, viņi dzird un redz tikai Maskavu, tās propagandu, tāpēc nav jābrīnās, ka viņi apkarina mūsu pieminekļus ar brīdinājumiem Daļai Grībauskaitei. Tie ir aktīvisti, kas pārstāv Krievijas agresīvo politiku. Taču cilvēku lielākā daļa tur ir ļoti miermīlīgi.

– Bet kā jūs kā kultūras cilvēks, rakstnieks un publicists skatāties uz Krievijas agresiju Ukrainā? Ar ko draud Eiropai vājprāta eskalācija?

– Tas, kas notiek ar Ukrainu, ir ļoti slikti. Bet jāatceras, ka ikviens karš beidzas tad, kad tas ir noguris. Šis karš līdz šim nav pārpildīts ar nogurumu – ne no Krievijas, ne Ukrainas puses. Agresivitāte arvien pieaug no abām pusēm. Manuprāt, nebūs nekādas citas iespējas, kā vien Ukrainas teritorijā novilkt tādu kā miera līniju starp NATO un Krieviju. Labi, tos var nesaukt par NATO spēkiem, bet par starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem. Tā līnija varētu iet no Doņeckas apgabala ziemeļiem līdz Mariupolei. Domāju, ka Ukraina būs sašķelta. Man bija šis redzējums pirms gada, vēl Maidana laikā. Bez iejaukšanās no ārpuses nenomierināsies ne Krievija, ne Ukraina. Uzskatu, ka Merkele, Olands un citi «miera baloži» nepanāks neko, vismaz šobrīd ne. Bet viņi parāda pasaulei: lūk, mēs kaut ko darām, mēs nesēžam, rokas klēpī salikuši.

– Šogad 4. maijā Latvija svinēs 25 gadus kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Kā jūs domājat: vai mēs esam sasnieguši mērķi – izveidot neatkarīgu valsti? Un vai Lietuva to ir sasniegusi?

– Mēs esam sasnieguši vairāk nekā spējām, turklāt esam pasargāti, pateicoties NATO. Taču esam arī zaudējuši daudz ko: aptuveni ceturtā daļa tautas ir aizbraukusi svešumā. Lietuva ir zaudējusi ap miljonu iedzīvotāju. Esam zaudējuši vairāk cilvēku nekā Otrajā pasaules karā un pēc tā. No šī skatu punkta raugoties, mēs neesam sevi apdrošinājuši. Tas ir mūsu vājums. Tiklīdz atguvām neatkarību, mēs domājām: jā, tūlīt būs dzīves līmenis kā Rietumos. Bet tā tas nenotiek! Protams, mēs bijām jauni, un jaunība pieprasa būt maksimālistiem. Tāpēc daudzi jaunieši uzreiz brauca uz Rietumiem, nemēģinot strādāt un celt savu valsti šeit, uz vietas. Tā ir neatkarības cena. Tas ir ļoti skumji, jo mēs neizturējām neatkarības eksāmenu. No ārienes mēs saņēmām drošības garantijas, taču iekšpusē mēs nepaveicām savu mājasdarbu.

– Nesen latviski iznāca jūsu grāmata par Rīgu, Latviju – Ryga. Niekieno civilizacija, latviski – Rīga. Nevienam nepiederoša civilizācija. To gan tulki pārnesuši latviešu valodā Rīga. Cita civilizācija. Kāpēc rakstījāt tieši par Latviju un tās cilvēkiem?

– Man šī iecere brieda ilgi, vismaz divdesmit gadus. Bija 1988. gada vasara, tikko bijām sākuši neatkarības kustību. Mēs braucām no Tallinas uz Viļņu, ceļš bija cauri Rīgai. Un man bija tik skumji, ka Latvijā vēl nav izveidota Tautas fronte – kā tas jau noticis Igaunijā un Lietuvā. Tas man bija noslēpums – kāpēc tā? Vai Latvija ir kāda bedre? Protams, ne! Laikraksts Padomju Jaunatne, kurā jūs strādājāt, cīnījās pret Rubika metro, viss taču notika. Bet Tautas fronti vēlāk tomēr izveidoja – ar kompartijas atļauju. Man bija sajūta, ka jātuvinās Latvijai. Latviešu valoda man šķita simpātiska. Tagad, kad atrodos Klaipēdā, un tie ir divi gadi, es neesmu runājis latviski. Taču es klausos Latvijas radio katru dienu. Brāļu un māsu sajūta manī ir ļoti stipra. Tāpēc nevarēju nerakstīt šādu grāmatu. Rakstot šo grāmatu, četrus gadus nodzīvoju Rīgā – tas bija darīts tieši tādēļ, lai rakstītu. Pirms tam uzrakstīju grāmatu par Kaļiņingradu. Tagad uz mana galda top trešā grāmata – par Klaipēdu, par Mēmeli. Kuršu valodā «mēmele» nozīmē «lēni plūstošs». Šīs trīs vietas – Rīga, Klaipēda un Karaļauči (Kaļiņingrada, Kēnigsberga) – ir apvienotas vācu kultūras ietekmē, šīs pilsētas ir ar vācu sākumu. Ja tu nedzīvo tajā vietā, par kuru tu raksti, tu jau nevari neko uzrakstīt. Es jau pirms daudziem gadu desmitiem zināju, ka par Rīgu rakstīšu. Tas ir mans ieguldījums mūsu tautu tuvināšanā.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Arvīds Jozaitis

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats