Neatkarīgā sarunājas ar Latvijas tiesībsargu Juri JANSONU par to, ka
likums par laimi nedarbosies, ja vien cilvēki paši negribēs būt laimīgi.
– Kas Tiesībsarga birojam tagad uz sirds?– Šobrīd galvenais uzdevums mums ir tradicionālā tiesībsargu konference, kas sāksies 10. decembrī. Būs vairākas diskusijas par tēmām, kas tiesībsarga birojam ir zināma novitāte. Viena no tām – par lobiju mehānismiem.
– Kādā aspektā ombuds ņemsies ar lobismu? Manā uztverē, ja lobisms skar cilvēktiesības vai kļūst, teiksim, par Zolitūdes traģēdijas iemeslu, tad tas ir saistīts ar institucionālo korupciju. Kas paliek pāri ombudam?– Mēs to skatīsim labas pārvaldības kontekstā. Piemēram, šajā sakarā ļoti bieži tiek minēts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants (valsts pārvaldes principi). Manuprāt, tur ir ļoti skaidri un precīzi pateikts, kā jādarbojas valsts pārvaldei, kādas ir tās intereses un kā tai jāizturas pret sabiedrību un indivīdu. Bet, piemēram, stāsts par minimālo algu jau kļūst traģikomisks. Katru gadu sociālie partneri par to runā, bet tad parādās kāds politiķis un saka: ziniet, valsts to nevar atļauties un arī sociālie partneri jūs neatbalsta. Darba devēji to, protams, neatbalstīs. Ja vismazāk atalgotās amata vietas tomēr ir pieprasītas, ja cilvēki ar mieru strādāt par grašiem, priekš kam kaut ko mainīt.
– Tas nozīmē, ka tiesībsargs reaģēs konkrētos gadījumos, kad jutīs kādu institucionālu spiedienu uz cilvēku?– Tieši tā. Un mēs jau esam reaģējuši. 2011. gada rudenī, kad Latvija pārskatīja Eiropas Sociālās hartas ratifikācijas procesu, valdības pozīcija bija – nevar ratificēt visus pantus. Mēs teicām, ka ir laiks ratificēt visus. It īpaši tos, kas regulē konkrētas lietas. Piemēram, tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Politiķi teica – nē, to nevar. Jo, ja to ratificēt, tad tajā laikā minimālā alga būtu jāpalielina līdz 330 latiem.
– Šajā kontekstā cilvēki tagad varētu iesūdzēt valsti, atsaucoties uz Satversmes preambulu, kur Latvija definēta kā sociāli atbildīga valsts.– Piekrītu, to var darīt. Bet, visticamāk, tas būs bez rezultāta cilvēku labā. Tāpēc, ka sociāli ekonomiskie jautājumi, ekonomiskais tiesību bloks ir atstāts katras nacionālās valsts, tās iekšpolitikas ziņā.
Bet mēs pievēršamies šai tēmai arī tāpēc, ka gribam vairot sabiedrības informētību par savām tiesībām. Jo īpaši – par sociāli ekonomisko un kultūras tiesību bloku. Saprotiet, varam ļoti daudz enerģijas izšķiest, darbojoties pilsonisko, politisko tiesību blokā, bet tur ir institūtu institūti, ir starptautiskas institūcijas. Turklāt šajā laukā ir ļoti daudz pētījumu. Atliek tik vien kā to visu ieviest dzīvē.
Toties faktiski visi Satversmes astotās nodaļas (Cilvēka pamattiesības) panti nosaka to, kādai dzīves kvalitātei ir jābūt Latvijā. Tas ir kodols, kas diezgan skaidri pasaka – ja tas, kas noteikts astotajā nodaļā, tiktu realizēts bez atkāpēm, Latvija var būt veiksmīga un laimīga valsts ar veiksmīgiem un laimīgiem iedzīvotājiem. No vienas puses – kas tad cilvēkam, lai veidotu dzīvi atbilstoši saviem laimes izpratnes principiem, ir vajadzīgs? Darbs, kas cilvēkam patīk. Adekvāts, konkurētspējīgs, taisnīgs atalgojums.
Bet no otras puses – pamatproblēma ir nabadzība. Te varam runāt arī par izglītību, tiesībām uz drošu vidi,… Varam runāt par to, ka valsts garantē veselības aprūpes minimumu, bet, ja paskatāmies situāciju kontekstā ar starptautisko regulējumu, ar ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, tad tajā skaidri un gaiši teikts, ka šis te sabiedrības veselības minimums ir visaugstākais fiziskās un garīgās veselības līmenis. Tātad jautājums vairs nav par to, cik augstu veselības aprūpes sistēmā likt latiņu, bet – kā nodrošināt augstāko līmeni. Tas mums kaut kā nav sekmējies. Es piekrītu Apiņa kungam, kurš teica, ka, pirms ķeramies pie veselības aprūpes sistēmas, jāveic tiesību aktu inventarizācija, sakārtošana.
– Varbūt kāds politisks piemērs būtu uzskatāmāks, bet kaut vai sociālā stratifikācija, sociālo liftu darbība,… liek domāt, ka nesakārtota ir arī indivīda tiesību un kopienu tiesību, ja tā var teikt, mijiedarbība. Cilvēks mums esot galvenais, bet cilvēku kopuma – tautas – veselība neuzlabojas.– Manas personīgās domas šajā ziņā ir filozofiskas. Manuprāt, XXI gadsimta demokrātija – tas ir konsenss, tas ir sabiedrības kopīgi pieņemtais lēmums, kas derīgs visiem. Nevis runas par to, ka spēcīgākais mazākums valda pār vājāko vairākumu vai ka vairākums pieņem tos noteikumus, kas vairākumam šķiet labi, nerespektējot, neņemot vērā kādas mazākas sabiedrības grupas intereses. Es domāju, ka gan vieniem, gan otriem jāsper solis pretī un jāatrod zelta vidusceļš. Pretējā gadījumā kāds visu laiku būs neapmierināts. Vai arī – otrs risinājums – lai Saeima pieņem likumu par laimi. Uzdodam visiem būt laimīgiem. Taču – ar varu mīļš nebūsi. Un tas atkal ir stāsts par vērtībām. Par mūsu attieksmi pret ikdienu, pret valsti, pret līdzcilvēkiem. Tā atkal nonākam pie paša sākuma. Pie informācijas.
Starp citu, esam paredzējuši diskusiju par vārda brīvību. Jo šobrīd zem vārda brīvības bieži vien mēģina paslēpt visu ko, ieskaitot melus. Bet melot nav ļauts, jo ikviena tiesība ir izmantojama labā ticībā. Un, ja ar viedokļu brīvību vai vārda brīvību piesedzas apzināta ideoloģiska propaganda, tad tam ar vārdu «brīvība» nav nekāda sakara. Nepārprotiet, te vēl nav runa par cenzūru.
Bet, ja runājam par tiesībām uz informāciju, tad šai informācijai ir jābūt nesagrozītai, bez tendencioziem izcēlumiem un epitetiem. Ir jābūt medijiem, kuri spēj pasniegt informāciju tādu, kāda tā ir. Nevis tendenciozā vai vēlamā formā. It īpaši, ja runājam par sabiedriskajiem medijiem. Mana nostāja ir tāda, ka arī politiķi nedrīkst uzdot vēlamo par patieso. Bet bieži vien tas tā ir.
Rādīt reklāmu
