Nauda palīdzēja, bet tā nedziedē, citam pat nesusi atkarības, atzīst
ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Par organizācijas sniegto palīdzību pēc
Zolitūdes traģēdijas, tās atstātajām pēdām cilvēku apziņā un rīcībā,
katra atbildību Neatkarīgās intervija ar R. Dimanti.
– Ziedojumu vākšana un izlietošanas menedžēšana bija lielākais ziedot.lv projekts, palīdzība bija jāorganizē ātri, jātiekas ar cilvēkiem uzreiz pēc traģēdijas un jāveic sava veida psihologa darbs. Kā ar to tikāt galā?Rūta Dimanta: – Tā mums desmit gadu darbības laikā bija emocionāli visgrūtākā palīdzības sniegšana. Redzējām visu emocionālo spektru, bija cilvēki, kas nespēja beigt raudāt, bija ierāvušies sevī, bija aizvainoti un nikni, bet viņi dusmojās nevis uz mums, bet bēdājās par notikumu.
Divās nedēļās līdz 6. decembrim, kad pārtraucām ziedojumu vākšanu, tika savākti 1,4 miljoni eiro. Tas bija arī liels darbs – grāmatvediski ziedojumus pieņemt, uzskaitīt un korekti nodot. Bija jāslēdz līgumi par ziedojumu nodošanu, jānoskaidro radniecība, jāpārbauda dokumenti, vai saņēmēji saskaņā ar policijas vai ātrās palīdzības izziņām atzīti par cietušiem.
– Atradās arī cilvēki, kas pamanījās atbalstu izmānīt.– Birokrātija tomēr attaisnojās un pasargāja no naudas izkrāpšanas. Bija gan seši cilvēki, kas atnāca ar policijas izziņām, ka viņi ir cietušie, un mums nebija pamata to apšaubīt. Viņiem izmaksātā nauda bija neliela – 711 eiro. Pēc divām trim nedēļām nejauši, sazinoties ar policiju, uzzinājām, ka viens cilvēks policijai sniedzis nepatiesas ziņas un nav cietušais, tad arī noskaidrojām par pārējiem. Naudas atgūšanas process nav patīkams, jo īpaši, ja šie cilvēki uzskata, ka ir cietuši.
– Jo viņi vienkārši bija Maxima darbinieki?– Jā. Viena no sievietēm tajā dienā pat nestrādāja veikalā, bet uzskatīja, ka ir cietusi, jo viņai draugi gāja bojā, un viņai esot ļoti grūti, jo viņai pirms pāris gadiem nosita vīru un neviens nepalīdzēja. Zolitūdes traģēdija ir vienīgais man zināmais nelaimes gadījums, kad valsts vai pašvaldība bojā gājušo tuviniekiem ir kaut ko kompensējusi. Nesen ziņoja, ka uz ceļiem šogad bojā gājuši, ļoti simboliski, 54 gājēji – viņu tuviniekiem neviens neko nekompensē par to, ka ir tumšas ielas, ietves tuvu brauktuvei. Tiem cilvēkiem bija aizvainojums par pabalsta atņemšanu. Nauda pamazām pēc noteikta grafika tiek atgriezta, jo tie nav turīgi cilvēki, ja naudu ir izlietojuši, uzreiz atdot nevar.
– Ziedot.lv sniegtais atbalsts ģimenei sasniedza 6–54 tūkstošus eiro. Ko apmaksājāt un kur vilkāt robežu?– Sākotnēji sadalījām vienādi pabalstus 6402 eiro jeb tolaik – 4,5 tūkstošus latu – visiem smagi cietušajiem un ģimenēm, kurās kāds gājis bojā, vieglāk cietušajiem – 500 latu. Turpmāko palīdzību vērsām uz ārstniecību un rehabilitāciju. Izmaksātās naudas apmērs lielā mērā atkarīgs arī no nepilngadīgo bērnu skaita – visiem bērniem izveidoti pilngadības depozīti, 14 000 eiro katram. Mazākajam bērniņam uz to brīdi bija trīs mēneši, abus vecākus zaudējis viens pusaudzis, 23 bērni zaudējuši vienu no vecākiem. Nauda nedziedē, bet nepilngadīgajiem bērniem ir sniegta vislielākā palīdzība no ziedojumiem, citām labdarības organizācijām, ir Maxima ikmēneša pabalsts 700 eiro katram bērnam līdz pilngadības sasniegšanai. Materiālu problēmu nav, bet mēs nevaram aizstāt vecākus.
– Rīgas domē cietušie joprojām vēršas pēc pabalstiem rehabilitācijai. Pie jums arī? Ir vēl brīvi līdzekļi?– Mums vēl brīvi ir nepilni 300 tūkstoši. Tāpēc arī neizmaksājām visu summu, jo pieredze rāda, ka pēc tādām nelaimēm veselības problēmas parādās vēl pēc ilgāka laika. Cilvēki vēršas vēl pēc palīdzības, decembrī plānojam vienu dārgu rehabilitācijas braucienu. Vienlaikus esam pieņēmuši lēmumu, ka, ja nākamā gada laikā nespēsim naudu izlietot, tad sadalīsim visiem vai ieskaitīsim biedrībai Zolitūde 21.11.
– Pārtraucāt ziedojumu vākšanu, jo vairs nevajadzēja, vai tie aizēnotu citas, ne mazāk svarīgas vajadzības?– Vairs nevajag, un nauda nedziedē. Jau izmaksātā nauda ir ļoti liela, no ziedot.lv un citiem labdarības fondiem – vairāk par diviem miljoniem eiro, plus vēl valsts un pašvaldības pabalsts. Ja kāds no upuriem sūdzas, ka nevar izdzīvot, domāju, drīzāk jāskatās, kā viņš spēj piešķirto naudu menedžēt, jo palīdzība ir ļoti liela. Materiālas problēmas varbūt ir tikai dažiem, kam ir ilgstošas slimības lapas. Manuprāt, tik liela summa ir saziedota nevis tāpēc, ka finansiālās vajadzības būtu tik lielas, bet tāpēc, ka katrs gribējām palīdzēt.
– Valsts, sabiedrība ir darījusi visu, lai labotu arī sistēmiskās kļūdas?– Jā un nē. Ir veiktas ļoti daudzas izmaiņas likumdošanas līmenī, arī Rīgas dome, sociālais dienests cietušajiem piešķīris sociālos darbiniekus, bet domāju, ka līdz galam nav izmantota iespēja visai sabiedrībai laboties vērtību ziņā. Joprojām uzkuļamies uz kaut kādām nebūšanām, neesam pietiekami atklāti un caurspīdīgi, ko parādīja, piemēram, bankas Citadele pārdošana, arī valdības veidošanas process man šķita ļoti nevalstisks. Kur tad paliek vēlme mainīties pēc Zolitūdes? Tas nav jautājums tikai par būvniecību, bet par visu sabiedrību. Pie mums nāk cilvēki pēc palīdzības, ar kuriem runājot saprotam, ka joprojām būvniecībā ir aplokšņu algas. Tas jau arī bija viens no traģēdijas iemesliem – pavirša attieksme, aplokšņu algas, mazāk atbildības! Man būtu ļoti žēl, ja mēs kā sabiedrība neizmantotu Zolitūdes mācības. Katrs šāds notikums atstāj pēdas, jāapzinās katra atbildība, ne tikai valdības, ja sētnieks nenotīrīs apledojušu ietvi, kāds var salauzt kāju... Maxima veikalu cēla konkrēti cilvēki, kuriem vajadzēja pievērst uzmanību, ka kaut kas nav kārtībā. Uz lielās nelaimes fona mēs varējām kļūt labāki. Mazliet noteikti esam kļuvuši labāki, bet varējām vairāk.
Rādīt reklāmu
