15. augusts, Sestdiena
Vārda dienas: Dzelde, Zenta
Sākuma lapa » Intervijas » Čubarovs: Krimas tatāru cīņa – tiešs turpinājums Latvijas Tautas frontei!
Čubarovs: Krimas tatāru cīņa – tiešs turpinājums Latvijas Tautas frontei!
Autors: Imants Liepiņš / NRA.lv / 29. oktobris 2014, 12:10
Demokrātiski ievēlēts par deputātu četrās dažādās valstīs, lai beigās politisku apspiestību patlaban piedzīvotu pats savas tautas zemē – bijušais Latvijas Valsts arhīva direktors un Rīgas pašvaldības deputāts, tagadējais Krimas tatāru medžlisa priekšsēdētājs Refats Čubarovs savā līdz šim visatklātākajā intervijā saka: viņu demokrātiskās cīņas metodes tikušas kaldinātas Latvijas Tautas frontē!


Krimas reģiona radas deputātu, tatāru nacionālās padomes medžlisa priekšsēdētāju var satikt jebkur citur, tikai ne pašā Krimā. Okupācijas vara viņam noteikusi aizliegumu iebraukt savas tautas zemē. Tāpēc Refats Čubarovs uz laiku pārcēlies strādāt Kijevā – labu gabalu no pilsētas centra, kur īre lētāka. Kopā ar viņu no bēdīgi slavenās Krimas prokurores ar iesauku «Krimņaša» aizliegumu iebraukt dzimtajā pussalā saņēmis arī Ukrainas Augstākās Radas deputāts Mustafa Džemiļevs – septiņkārtējs PSRS laika politieslodzītais, kurš par cilvēktiesību komitejas dibināšanu pavadījis VDK tuptūžos piecpadsmit dzīves gadus un iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā visilgākā badastreika izpildītājs pasaules vēsturē. Sīkais, izkaltušais Džemiļeva augums blakus druknajam Čubarova stāvam izskatās pēc Asterika ar Obeliku – abi vīri, bez kuriem nav iedomājama Ukrainas politika pēdējos divdesmit gadus, satikušies tikai pusmūžā pēc tam, kad Uldis Bērziņš un Pēters Brūvers viņiem abiem ieteikuši vienam otru uzmeklēt.

– Sāksim ar visdegošāko: kāda patlaban ir situācija Krimā?

– Ar katru mēnesi arvien sliktāka. Kopš pussalā sāka saimniekot FSB, SVR, GRU, krievu policija, izmeklēšanas komitejas un kas tik vēl ne (viņiem šādu represīvu struktūru ir daudz), dažādi uzbrukumi notiek arvien biežāk. Nupat jau astoņpadsmit Krimas tatāri, neskaitot visu citu tautību piederīgos, ir pazuduši bezvēsts prombūtnē vai noslepkavoti tikai tāpēc, ka ir tatāri. Visu vasaru reizi nedēļā kratīja kādu no mūsu mošejām vai lūgšanu telpām. Pamatojums – it kā meklējot «ekstrēmistu literatūru». Nevienu reizi neko nav atraduši. Tas tāpēc, ka Krimā ekstrēmisms kā tāds nekad nav bijis izplatīts, ja neskaita pēdējā gada prokrievisko ekstrēmismu… Tāpēc, kad visas mūsu lūgšanu vietas bija izkratītas, tad sāka kratīt tatāru un ukraiņu izcelsmes sabiedriski aktīvo cilvēku dzīvesvietas. Kad prasa, uz kāda pamata, vienmēr viena un tā pati atbilde: «Ienācis anonīms iesniegums, ka šeit pulcējoties ekstrēmisti, izplatot savu literatūru.» Kad mēs prasām parādīt šīs denunciācijas, nekad neviena nav tikusi uzrādīta.

– Paši uzraksta un nosūta sev, lai radītu ieganstu kratīšanai? Kā padomju laikā?

– Atceroties padomju laikus, jāsaka, toreiz bija pat vieglāk nekā tagad. Toreiz bija skaidras robežas, ko cilvēki varēja darīt un ko ne. Ja apzināti piesargājās no čekas un ievēroja nerakstītās robežas, tad varēja diezgan ciešami strādāt, dzīvot, veidot ģimeni. Piemēram, mums Latvijas Valsts arhīvā bija speciālā nodaļa darbam ar klasificētajiem arhīviem, kuras personālsastāvu izvēlējās VDK. Man kā arhīva vadītājam pār to nebija nekāda noteikšana, un ar to vajadzēja vienkārši samierināties. Pāris reizes gadā mani tāpat izsauca uz Stūra māju – «aprunāties». Bet, ja to visu ņēma vērā un strādāja tā, lai neiekultos nepatikšanās, dzīvot puslīdz varēja. Tagadējā Krievijas vara Krimā pieprasa no iedzīvotājiem aktīvas bezierunu lojalitātes izpausmes varai: jāiet mītiņos, jāizkarina Krievijas karogs vietā un nevietā, jānēsā Georga lentītes, jāaģitē par prokrieviskajām partijām un politiku, jālamā «žīdu un Banderas hunta Ukrainā». Vara gaida, ka cilvēki to darīs. Kas to nedara, tie nonāk «nelojālo sarakstā».

– Un saimnieciskā situācija?

– Šogad Krimā pat slavenākie kūrorti bija aizpildīti tikai par 30–40%. Vasarā tūrisma nozare vienmēr uzkrāja līdzekļus, lai pārlaistu tukšo periodu ziemā. Bet šogad pat vasarā uzņēmumi ar pūlēm varēja izmaksāt algas, ziemai nekāds iekrājums nav izveidojies. Ziemeļkrimas kanāls bija sauss, visa raža pagalam – attiecīgi arī pārtikas rūpniecības nozarei nav ko pārstrādāt. Elektrība raustās. Dzelzceļa satiksme traucēta. Cenas augšā. Man personīgi īstenībā bail ne tikai par tatāriem un ukraiņiem, bet visvairāk par krieviem Krimā… Atšķirībā no mums viņiem nav kuplu ģimeņu un draugu pulku, kuru starpā ir pierasts vienmēr palīdzēt! Atšķirībā no ukraiņiem un ebrejiem viņiem nav radinieku tepat blakus kontinentālajā Ukrainā – ja krieviem ir kādi radinieki, tie ir tālu Krievijā. Kas zina, kā viņiem pašiem tur tagad klājas…

– Kā šādos apstākļos spēj darboties Krimas tatāru forums – Kurultajs un tā izpildorgāns – medžliss?

– Tie ir noformēti kā sabiedriskas organizācijas, lai traucējumi būtu pēc iespējas mazāki. Bet tāpat ir, piemēram, cenšas mūs izmest no mūsu pašu fondam piederošas ēkas Simferopolē, man un Džemiļevam aizlieguši iebraukt Krimā. Paradoksāla situācija – es droši vien esmu vienīgais vēlēta parlamenta (Krimas reģionālās radas) deputāts pasaulē, kam ir aizliegts iebraukt tieši tajā teritorijā, kuras parlamentā viņš ir ievēlēts!

– Vai pārsūdzējāt šo lēmumu?

– Esmu iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Lēmums uzrakstīts šādi: tas attiecas ne uz visu Krievijas Federāciju, bet tikai uz Krimu. Ja es to pārsūdzētu Krievijas tiesā, tad ar to es būtu atzinis, ka Krievijas Federācijai ir jurisdikcija pār Krimu. Tāpēc sūdzība iesniegta Eiropas tiesā.

– Taisnība, ka Krievija aizliegusi lietot tatāru alfabētu?

– Ne tikai tatāru! Tjurku grupas valodās visvairāk izmanto latīņu alfabētu, jo tas vislabāk spēj atainot mūsu izrunas īpatnības. Taču drīz pēc Krimas okupācijas Krievijas konstitucionālā tiesa nosprieda, ka jebkurš cits alfabēts bez kirilicas nedrīkst tikt lietots Krievijā. Tā ka aizliegumu piedzīvojusi visa latīņu rakstība un citas arī. Tagad mediji Krimā drīkst rakstīt mūsu valodā tikai tad, ja raksta tatāriski, bet kirilicā.

– Ukrainā esošie stājas Nacionālajā gvardē. Vai Krimā palikušie izrādīs militāru pretestību? Lietos partizānu metodes?

– Viennozīmīgi nē, jo Latvijas Tautas fronte savulaik pierādīja, ka nevardarbīgā un tiesiskā pretošanās ir pat efektīvāka! Mēs nedarbojamies tikai savas tautības, bet visu Krimas mierīgo iedzīvotāju, tajā skaitā pat krievu, labā – tāpēc bruņota cīņa varētu civiliedzīvotāju stāvokli tikai pasliktināt. Būtu neprāts sarīkot vēl vienu Donbasu! Turklāt FSB apdraud to krimiešu ģimenes (neatkarīgi no tautības), kurām kāds ģimenes loceklis atrodas ārpus Krimas. Piemēram, izsauc tatāru ģimeni uz nopratināšanu: «Jūsu radinieks atrodas Ukrainā. Tātad viņš ir iestājies Nacionālajā gvardē un cīnās pret Krieviju. Mēs zinām, jo jūs visi par to vien sapņojat.» Ģimene atbild: «Nē, viņš strādā milicijā Zaporižjē. Krimā ir ekonomikas sabrukums, it nekādu darbu dabūt nevar, vīrietis nevar sēdēt ģimenei uz kakla, tāpēc iestājies milicijā Zaporižjē.» FSB pretī: «Jūs melojat, viņš piedalās antiterorisma operācijā!» Iestāstīt patiesību viņiem ir neiespējami. Tādā veidā FSB apdraud Krimā palikušās ģimenes un cenšas izdarīt spiedienu, lai cilvēki izstājas no teritoriālajiem bataljoniem Krima, Azova un citiem. Tāpēc šīs Ukrainas vienības ļoti piesargās, lai to bildes nenokļūtu medijos vai sociālajos tīklos, jo Krievija to visu monitorē. Tas ir vēl viens iemesls, lai tautas interesēs darbotos tikai ar demokrātiskām metodēm, kuras es personīgi apguvu vēl Tautas frontē savulaik Rīgā un kuras cauri Maidanam mēs esam pilnveidojuši atbilstoši Ukrainas situācijai! Mūsu darbs ir tiešs turpinājums Latvijas Tautas frontei!

– Pastāstiet, kā savulaik no kleķa būdas izsūtījumā Samarkandā nonācāt Latvijas vissvarīgākā arhīva vadītāja postenī un Rīgas pilsētas pašvaldībā?

– Dzimis tiešām esmu Uzbekistānā, kurp manus vecākus, tāpat kā visus citus mūsu tautiešus, 1944. gadā Staļins deportēja. Jau kopš bērnības apjautu, ka visai mūsu kultūrai cauri vijas motīvs par atgriešanos mājās. Piemēram, kad man bija gadi astoņi, palīdzēju tēvam liet ar rokām no dubļu masas ķieģeļus, un viņš skaidroja: «Uzbūvēsim šeit mājiņu, vēlāk pārdosim un par iegūto naudu, kad drīkstēsim, atgriezīsimies Krimā un tur uzbūvēsim jau daudz lielāku māju, kur vietas pietiks ne tikai mūsu ģimenei, bet vēl citiem!» Tāpēc tagad mēs neaizmirstam, ka Ukrainas Republika ir bijusi vienīgā valsts iekārta vairāku simtu gadu laikā, kurā mēs esam varējuši dzīvot demokrātiskā, brīvā sabiedrībā bez deportāciju un represiju draudiem. Astoņdesmito sākumā pabeidzu Maskavā vēsturnieku institūtu, un obligātajā sadalē man piedāvāja norīkojumu uz Simferopoli (kur mani reāli pretī neņemtu) vai Taškentu, no kuras mūsu ģimene tik ļoti pūlējās tikt prom. Tad man piedāvāja strādāt arhīvā Rīgā, par ko sākumā šaubījos, bet iepazinos un apprecējos ar ventspilnieci Ingrīdu.

– Tas vēl neizskaidro iestāšanos Tautas frontē…

– Pēc padomju klasifikācijas laikam toreiz skaitījos «jaunais, perspektīvais speciālists», tāpēc man piedāvāja vadīt Latvijas Valsts arhīvu (toreiz tam bija garš, padomisks nosaukums). Tobrīd nodeva ekspluatācijā arhīva tagadējo ēku Slokas un Kalnciema ielas krustojumā, un varbūt vajadzēja gados jaunu vīrieša cilvēku vadītāja postenī, kas organizētu pārvākšanos. Tā nu man ministrijā atbildīgais ierēdnis Viktors Krastiņš (viens no viņa dēliem vēlāk bija ministrs un deputāts, bet otrs dēls kļuva par zināmu advokātu) piedāvāja šo amatu. Es biju pret: «Jūs mani apstiprināsiet uz laiku, kamēr noorganizēsim pārvākšanos, un tad ieliksiet kādu citu!» Uz to Krastiņš nopietni norādīja: «Tu vēl nepazīsti latviešus. Mēs vienkārši tā nekad neizdarāmies!» Krastiņš vārdu turēja: mani no amata neizmeta arī pēc pārkravāšanās beigām. No tā es aizgāju vēlāk pats – labprātīgi, paliekot arhīvā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, jo biju izveidojis Krimas tatāru biedrību Latvijā (mēs bijām tikai trīs desmiti, bet bijām!) un sāku darboties kopā ar latviešiem Tautas frontē. Tur no dzejniekiem un tulkotājiem Ulža Bērziņa un Pētera Brūvera uzzināju par tādu Mustafu Džemiļevu – disidentu Vidusāzijā. Sadabūju adresi un aizbraucu pie viņa. Tās bija astoņdesmito gadu beigas. Rīgā jau notika pirmās brīvās vēlēšanas, bet mēs vēl tikai sapņojām par atgriešanos savā dzimtenē!

– Jūsu politiskā karjera sākusies ārkārtīgi tālu no Simferopoles un Kijevas.

– LTF nozīmēja mani par kandidātu Rīgas pašvaldības vēlēšanās. Toreiz pilsēta bija sadalīta 120 vēlēšanu apgabalos, un mani ielika Pārdaugavā tādā apgabalā, kurš sākās pie manas darbavietas – arhīva un turpinājās līdz Uzvaras parkam. Tur dzīvoja uz pusēm latvieši un krievi, tāpēc LTF lika priekšā man kandidēt, jo cerēja, ka nelatviešu vēlētāji mani noturēs par krievu. Viltība nostrādāja: es ar minimālu pārsvaru uzvarēju savā teritorijā. Rīgas domē LTF un interfrontes frakcijām bija absolūti vienāds deputātu skaits – puse uz pusi, tomēr mums izdevās panākt, ka par mēru ievēlē mūsējo: Andri Teikmani. Tā ka es vienmēr esmu pateicīgs Latvijai, ka tieši Rīgā un Tautas frontē ieguvu savu pirmo politisko pieredzi, kura vēlāk mani aizveda uz Ukrainas Augstāko Radu, Krimas parlamentu un mūsu tautas medžlisu. Cik varējām un cik bija vajadzība, LTF cīņas pieredzi un metodes nodevu saviem jaunākajiem biedriem jau ziemā uz Maidana.

– Paradoksālā kārtā iznāk, ka taisnība tiem «moskaļiem», kas ziemā vaidēja – daudzas revolūcijas metodes esot izstrādātas Rietumos? Tagad tikai atklājas, ka tie Rietumi bijuši pavisam citi Rietumi, nekā viņi domāja…

– Tautas frontes pacēlums un milzīgās pārmaiņas ir lieta, kas mūs iedvesmo Ukrainā vēl tagad. Ne velti jau kopš Maidana sākuma tauta teica: «Mums jāizdara līdz galam tas, ko Baltijas valstis izdarīja jau 1991. gadā!»


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Refats Čubarovs

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats