– Savu un savas ģimenes nākotni saistu ar Latviju. Lai Latvijā varētu dzīvot un plānot nākotni, bez iesaistīšanās sabiedriskos darbos, tajā skaitā politikā, tas nav iespējams. Tiem, kas var, kas ir gatavi ziedot savu laiku un kurus tā lieta interesē, tas ir jādara.

– Tātad vislielāko pienesumu Latvijas labā jūs varat dot, iesaistoties politiskajā cīņā?

– Tā ir mana profesionālā interese. Esmu guvis pietiekami plašu pieredzi, septiņus gadus strādājot pie Vairas Vīķes-Freibergas par Valsts prezidenta biroja vadītāju un gandrīz gadu Ministru prezidenta birojā pie Viļa Krištopana. Papildu zinības tieši pārvaldības jautājumos, iegūstot maģistra grādu, esmu guvis vienā no pasaules labākajām augstskolām.

– Kādā augstskolā?

– Hārvarda universitātes Kenedija pārvaldības skolā.

– Ar ko jūs tagad nodarbojaties?

– Jau vairāk nekā pusgadu nodarbojos ar Latvijas Reģionu apvienības spēku konsolidēšanu un gatavošanos vēlēšanām.

– Tas ir jūsu galvenais maizes darbs?

– Teiksim tā: par to man nemaksā.

– Precizēsim. Jūs par to...

– Tā ir mana pamata nodarbošanās no rīta līdz vakaram, bet es par to atalgojumu nesaņemu.

– Tātad tas ir jūsu brīvprātīgais darbs?

– Jā, tas ir sabiedriskais darbs, un tā ir mana interese to darīt. Piedāvāju savu laiku, zināšanas, pieredzi.

– Vai jums ir citi ienākumu avoti?

– Man ir bijuši pietiekami labi ienākumi iepriekšējā laikā. Strādāju bankā, privātajā sektorā, un mani agrākie ienākumi ir pietiekami, lai es šobrīd varētu darīt to, kas mani profesionāli visvairāk interesē.

– Kas jūsu politiskajā piedāvājumā ir tāds, lai vēlētājs vēlēšanu kabīnē starp daudziem sarakstiem izvēlētos tieši jūsējo?

– Politika Latvijā, tāpat kā jebkur citur pasaulē, ir ideju un personību konkurence. Ja runājam par Reģionu apvienību, tad tie ir cilvēki, kuri ir bijuši gan reģionālā līmeņa politiskie līderi, gan tādi kā es, kuri guvuši plašu starptautisku pieredzi, darbojoties savās iepriekšējās kapacitātēs, vai kā, piemēram, Mārtiņš Šics, kurš ir darbojies medicīnā valsts pārvaldes līmenī. Tie ir profesionāļi gan savās jomās, gan ar politisko redzējumu. Tie, kuri redz, ka pašreizējais kurss, uz kuru ved Latvijas politiskā elite, nav pieņemams. Ja mēs runājam, par piedāvājumu, jākonstatē, ka līdzšinējā elite pēdējo sešu gadu laikā ir fokusējusies uz dažiem atsevišķiem makroekonomiskiem aspektiem. Ne visiem, bet tikai uz dažiem. Mūsuprāt, ir jādomā, kādā veidā tiem, kuri vēlas dzīvot Latvijā, dot iespēju to darīt. Tam pamatā ir trīs stūrakmeņi, par kuriem runā daudzi, bet dara pietiekami maz. Viens no tiem ir saistīts ar darbu, un darbs ir saistīts ar uzņēmējdarbības vidi. Otrs ir saistīts ar veselības aprūpi un trešais – ar izglītību. Ja runājam par uzņēmējdarbības vidi...

– Man jūs jāpārtrauc, jo par programmām var runāt daudz un plaši, bet vēlētājs grib skaidru redzējumu, par ko balso. Vai jums ir kodolīgs formulējums, kāpēc viņam balstot tieši par jums?

– Valsts ir pietiekami kompleksa, lai vienā teikumā vai dažos vārdos to nevarētu pateikt, bet tas, ka laiks pārmaiņām ir pienācis, ir pilnīgi skaidrs. Pārmaiņas ir nepieciešamas, lai izietu no tā iesūnojošā stagnācijas procesa, kurā esam iestiguši daudzās tautsaimniecības nozarēs un valsts pārvaldes segmentos. Šī iesūnošana nopietni traucē Latvijas tālāko attīstību un mazina vēlmi cilvēkiem un arī kapitālam saistīt savu nākotni ar Latviju.

– Uz iepriekšējām vēlēšanām Zatlers gāja ar programmu vienā teikumā – mēs pret oligarhiem. Un ieguva 22 vietas. Jūs sakāt – mēs par pārmaiņām. Noteikti ir cilvēki, kuri vēlas pārmaiņas. Kādas tieši konkrētas pārmaiņas?

– Kad es sākšu konkrēti stāstīt, jūs teiksiet – par maz, kā sākšu teoretizēt...

– Zatleram bija viens teikums, un ar to pietika. Jo īsāk, jo labāk.

– Mēs atceramies politisko fonu, kāds bija pēc tam, kad 2011. gada 28. maijā Zatlers ierosināja atlaist Saeimu. Viņš varēja pateikt jebko, un zem šā teikuma parakstītos 22% vēlētāju.

– Un kādu teikumu pateiks Mārtiņš Bondars?

– Kā jau teicu, valsts ir daudz kompleksāka. Patīkami, ka kāds var ļoti vienkārši iegūt politisko varu, bet, kā mēs redzam, viegli iegūto varu tikpat viegli var arī zaudēt. Ja runājam par valsts pārvaldi, ir daudzi jautājumi, kuri jārisina. Sākot ar interesēm, kuras ir cilvēkiem, un beidzot ar interesēm, kuras ir kapitālam. Kapitāls vēlas, lai tas varētu darboties un pelnīt normālā vidē. Tas ir, tiesiskā, nebirokrātiskā un pietiekami lētā vidē. Ja kapitāls darbojas, tad cilvēkiem ir darbs. Ja cilvēkiem ir darbs, tas ir pirmais nosacījums, lai viņi izvēlētos šeit dzīvot un darboties.

– Kā jūs to panāksiet?

– Uzņēmējdarbībā ir trīs bloki, pēc kuriem kapitāls izvēlas, kurā valstī iet un darboties. Viens bloks saistīts ar nodokļu politiku. Ja izmaksas ir augstas, tad pie brīvas kapitāla kustības...

– Tātad ko darām nodokļu jautājumā?

– Nodokļu jautājumā situāciju kā tādu kustināt pašlaik vispār nevajadzētu, līdz brīdim, kamēr politiskā vide iegūst sabiedrības uzticību. Tad būs pienācis laiks pietiekami radikālām reformām nodokļu segmentā. Nav jēgas par vienu vai diviem procentiem izmainīt darbaspēka nodokli. Lai kaut ko izmainītu vairāk, ir jābūt nopietnām investīcijām no valsts budžeta, un tam vajag sabiedrības uzticību. Nedomāju, ka tuvākajos divos gados pēc šīm vēlēšanām tas ir iespējams. Otrs svarīgs jautājums ir birokrātiskā vide. Ja mēs atrodamies tādā birokrātiskā vidē, kādu veido, piemēram, VID, tad kapitāls izvēlas citu mītnes zemi.

– Ja pareizi saprotu, tad, jūsuprāt, VID pārāk aizraujas ar represīvām funkcijām?

– Jā. VID to nedarītu, ja politiskā vide to nepieprasītu, jo ir prasība pēc lielākiem ieņēmumiem valsts budžetā. Tiek izmantotas visa veida formas un metodes, lai iekasētu pēc iespējas vairāk. Īstermiņā to var izdarīt ar represīvām metodēm. Ilgtermiņā tam ir pretējas sekas.

– Priekšvēlēšanu debatēs visi deputātu kandidāti sola samazināt ēnu ekonomiku, lai atrastu finansējumu tiem projektiem, kurus sola realizēt. Kāda ir jūsu attieksme pret šo praksi?

– Tas ir sabiedrības uzticības jautājums valsts varai. Pirmkārt, tas ir jautājums par nodokļu izlietojumu. Ja sabiedrība uzskata, ka viņu nodokļi tiek nelietderīgi tērēti, tā meklē pietiekami legālus veidus, kā šos nodokļus nemaksāt. Sabiedrības uzticības jautājums valsts varai būs galvenais nākamā vēlēšanu cikla laikā, jo šobrīd vērojama milzu apātija.

– Kādā veidā jūs domājat šo uzticību atjaunot?

– Uzticību iegūst ar darbiem.

– Vienotība stāstīs, kā glābusi valsti no krīzes, nacionāli – kā glābuši no krieviem. Katram ir sava leģenda. Ko jūs stāstīsiet?

– Ja politiskās partijas vadība nav samaksājusi nodokļus vai viņiem nav bijis jāmaksā nodokļi par to, par ko liek maksāt ikvienam citam, tad politiskā uzticība mazinās. Ja partijas vadībā ir cilvēki, kuri atdevuši kredītsaistības, bet nevar atcerēties, kur to naudu ir dabūjuši, tas arī mazina sabiedrības uzticību. Šo uzticību mazina arī tas, ja paņemat savā valdībā ministru, kurš jau nākamajā dienā paziņo, ka startēs pēc dažiem mēnešiem esošās vēlēšanās. Sabiedrības uzticību var iegūt neizliekoties, ka jums ir pilnīga atklātība un jūs otrdienās atklāti noturat valdības sēdes, bet visi lēmumi jau pirmdienās pieņemti aiz slēgtām durvīm koalīcijas padomes sēdē. Vēl var vairot uzticību, ja ir nevis koalīcijas valdība, bet gan Latvijas Republikas valdība. Koalīcijas tiek taisītas Saeimā, nevis Minstru kabinetā.

– Kā jūs to domājat?

– Vistiešākajā veidā. Koalīcijas līgumi tiek slēgti Saeimā, nevis valdībā. Valdība ir Latvijas Republikas valdība, kā tas ir noteikts Latvijas Satversmē. Ministru prezidents vada Latvijas Republikas valdību. Ja kāds ministrs nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem vai nespēj pildīt savus pienākumus veselības apstākļu dēļ, tad viņš šo ministru nomaina, nevis cenšas saskaņot to koalīcijā.

– Vai tas nozīmē, ka iestājaties par būtisku politiskās sistēmas maiņu vai tās korekciju?

– Jūs jautājāt par konkrētām lietām. Viena no tādām konkrētām lietām ir – mūsu partija iestājas par tieši vēlētiem pašvaldību vadītājiem un tautas vēlētu prezidentu. Tas nozīmē, ka mēs neatstājam prezidenta amatu tā brīža politiskā tirgus konjunktūrai un pašvaldības vadītāja amatu daudzo savēlēto deputātu tirgošanās iegribām. Konkrēts indivīds nāk ar savu programmu, nostājas vēlētāju priekšā un atbild par saviem darbiem, kurus ir darījis iepriekš un kurus darīs nākotnē. Kas attiecas uz valdības darbu, tad Ministru kabineta iekārtas likums un Satversme jau paredz to, par ko mēs runājām. Mums jau ir Latvijas Republikas, nevis koalīcijas valdība; Ministru prezidentam ir tiesības izvēlēties savus ministrus; Ministru prezidents var atlaist savus ministrus, un Ministru prezidents nosaka dienas kārtību Ministru kabinetā un tālāk iet uz Saeimu, lai tur pārliecinātu koalīcijas partnerus par izvēlētā kursa pareizību. Nelaime tikai tā, ka mūsu politiķi nevēlas ievērot to, kas jau rakstīts likumos.

– Varbūt tāpēc, ka viņi nevar ievērot? Pietrūkst spēka.

– Tas ir tāpēc, ka tā ir vieglāk. Uztaisīt koalīciju Ministru kabinetā, un tad var lēmumus ietekmēt ļoti tieši un sarunāt sev nepieciešamās lietas.

– Vai iestājaties par pašu vēlēšanu sistēmas maiņu? Es runāju par mažoritāro vai jaukto vēlēšanu sistēmu.

– Partijā ir cilvēki, kuri gribētu ieviest mažoritāro vēlēšanu sistēmu, bet pat tajās valstīs, kur šāda sistēma darbojas, partiju līderiem ir ļoti būtisks iespaids uz vēlēšanu rezultātiem atsevišķos apgabalos. Var jau domāt, ka, izmainot vēlēšanu sistēmu, izmainīsies situācija Latvijā, bet es tomēr nepārspīlētu šo ietekmi.

– Vai jūsu vēlēšanu saraksti ir jau gatavi?

– Zinu, kur kas startēs, bet galīgais lēmums vēl nav pieņemts.

– Kad paziņosiet par sarakstiem konkrētos apgabalos? Vairākums partiju šos sarakstus jau publiskojuši.

– To dara politiskie spēki, kuri tiek organizēti no centra un kuriem nav šīs reģionālās pārstāvniecības. Mūsu apvienība jau tagad sastāv no trijiem politiskiem spēkiem – Vidzemes partijas, apvienības Iedzīvotāji un Reģionu alianses. Katrā no šiem spēkiem notiek iekšēji procesi, un mēs nevaram aizskriet vilcienam pa priekšu. Līdz 25. jūlijam jābūt skaidrībai gan par programmu, gan sarakstiem.

– Kas būs jūsu galvenais trumpis šajās vēlēšanās?

– Reģionu apvienībā esošie politiķi un politiskie spēki nav bijuši pie varas iepriekšējos sešus gadus un nav atbildīgi par tiem procesiem, kas šajā laikā notikuši. Par to atbildība jāuzņemas tiem spēkiem, kuri ir bijuši pie varas. Latvijā vajadzīgas pārmaiņas, bet jūs nevarat šīs pārmaiņas sagaidīt ar tiem pašiem cilvēkiem un to pašu domāšanas veidu, ar kuriem ieguvāt tās problēmas, kas tagad Latvija atrodas. Jūs nedabūsiet pārmaiņas ar esošo politisko spēku pārstāvniecību. Saeimā esošajās partijās nav ne personību, ne ideju konkurences. Tas ir kaitīgi gan šīm organizācijām, gan valstij kopumā.

– Vai esat pārliecināts, ka cilvēki grib šīs pārmaiņas un spilgtus līderus? Latvijā valda pārliecība, ka politiķi tikai zog un tāpēc, jo mazāk viņiem varas, jo labāk. Lai par visu lemj Brisele, un mūsu politiķi vajadzīgi tikai izskatam, lai būtu aizpildīta demokrātijas teātra skatuve. Dombrovska popularitāte tam ir labākais piemērs.

– Ja kādu vairākus gadus no vietas katru nedēļu bez izņēmuma trīs četras reizes radītu tiešraidē, tad viņš tāpat būtu sasniedzis popularitātes augstumus.

– Kalvīti arī bieži rādīja, bet rezultāts bija cits.

– Nav taisnība. Kalvīti tik bieži nerādīja. Tik intensīva pie varas esošu indivīdu nokļūšana medijos un alternatīva viedokļa neesamība agrāk nav bijusi un rada šo fenomenu. Par visu, ko viņi dara, pie varas esošie stāsta, ka citādi nevar. Piemēram, bankas Citadele pārdošana. Vai jūs zināt kādu demokrātisku valsti, kur visa informācija par valsts īpašumā esošas bankas (kā pie mums Citadele)pārdošanu ir slepena? Es nezinu. Var būt, ka daļa informācijas tiek noslepenota, bet, ja visa informācija ir slepena, tad tas ir prātam neaptverami. Tā mēs varam arī par citiem procesiem runāt, kur šī slepenība ir uzlikta. Caur to tiek slēpta nekompetence vai korupcija.

– Bet viss iet cauri.

– Tāpēc, ka ir liela sabiedrības apātija.

– Kādu redzat Latvijas nākotni?

– Varu piedāvāt vēlētājiem tikai to, kā es redzu Latvijas attīstību un kādi ir tie virzieni, kuros vajadzētu doties, lai šo attīstību sasniegtu. Ja cilvēkam šķiet, ka tas viņam ir saistoši un svarīgi, tad viņš ņem biļetenu, uz kura rakstīs Reģionu apvienība, un balso par to. Protams, ir ļoti grūti nokļūt mediju telpā, kas zināmā mērā nosaka politisko dienaskārtību. To lielā mērā noteica notikumi pirms sešiem gadiem, kad vienā dienā visi kļuva nabagi un strauji palielinājās atkarība no tās naudas, kuru pārdala valsts vara. Ieskaitot medijus. Tāpēc cilvēkiem, kuri ir tuvāk pie varas, ir daudz lielākas iespējas būt publiskā telpā un būt mazāk kritizētiem nekā citiem. Vai varat iedomāties kādu citu valsti, izņemot mūsu Austrumu kaimiņu, kur premjerministru var ielikt amatā, tāpat kā mums ielika pēdējos divus? Neizejot cauri vēlēšanu procesam.

– Vai tad Dombrovskis neizgāja cauri vēlēšanām?

– Kā premjerministra kandidāts viņš cauri vēlēšanu procesam nebija gājis. Vai var iedomāties demokrātisku valsti, kur par premjerministru kļūst cilvēks, kurš nepasaka, kāpēc (jūsu pirmais jautājums šajā intervijā) un ko viņš darīs (nākamais jautājums)? Mēs jau sešus gadus dzīvojam šādā režīmā. Tas nozīmē, ka tautas loma pārstāvniecības noteikšanā ir nekāda. Tas nozīmē, ka iespējas iegūt jelkādu uzticību arī ir nekādas.

– Jūsu netieši pieminētajā Krievijā tieši tādā veidā vara ir ieguvusi milzu sabiedrības atbalstu. Arī Vienotība nupat pārliecinoši uzvarēja Eiroparlamenta vēlēšanās.

– Ja mēs gribam dzīvot tādā sistēmā kā Krievija, tad mēs tā varam turpināt.

– Vai mēs neesam pārāk tuvu pievirzījušies šim modelim?

– Es personiski gribu dzīvot eiropeiskā valstī un tāpēc esmu gatavs gan ar savu piemēru, gan ar savu darbību panākt, lai mēs tur dzīvotu.