Nav ko slēpt, ka sākotnēji Latvijas parlamentārieši cerības (un savu karjeru Briselē) lielā mērā saistīja ar Junkera konkurentu Martinu Šulcu. Vai Junkera ievēlēšana mazinās kāda izredzes saņemt labus amatus; vai ES attieksme pret Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā ir adekvāta – par to sarunā ar politiskās un starptautiskās komunikācijas ekspert, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Ojāru Skudru.

– Vispirms atskatīsimies uz Eiroparlamenta vēlēšanu sekām. Sākotnēji uz ES likumdevēju sapulces prezidenta portfeli. Tikko to bija ieguvis Martins Šulcs, deputāts Roberts Zīle (VL!TB/LNNK) norādīja, ka Šulca atkārtotā ievēlēšana ir apliecinājums tam, ka «piesauktā demokrātija ir saņēmusi smagu pliķi». Kāpēc tik skarbi vārdi?

– Šādai loģikai ir grūti izsekot tā iemesla dēļ, ka jāņem vērā viena elementāra lieta, kas pilnībā nerealizējās Eiroparlamenta vēlēšanās, bet uz kuru ES tiecas (tā vismaz apgalvo dalībvalstu vadītāji). Proti, ka pēc kampaņas un procedūrām EP vēlēšanām arvien vairāk jālīdzinās tām, kuras notiek, nacionālo valstu parlamentus vēlot. Bija mēģinājums panākt, lai attiecīgo politisko partiju grupas veidotu savas priekšvēlēšanu kampaņas visas ES mērogā. Vienotība, kā ES tautas partiju apvienības dalībniece, to realizēja. Pārējās Latvijas partijas – nē. Pie šīs kampaņas piederēja arī tas, ka pēc Eiroparlamenta ievēlēšanas tika veidotas politisko partiju grupu koalīcijas. Tobrīd uz EP prezidenta krēslu konkurēja gan Martins Šulcs, gan Žans Klods Junkers. Rezultātā sociāldemokrātisko un tautas partiju bloku koalīcija vienojās par posteņu sadali starp Šulcu un Junkeru tieši tā, kā tas notika. Tā ir normāla parlamentāra prakse.

– Notirgoja posteņus.

– Es atvainojos... Palūkosimies uz kādu citu piemēru, uz VFR Bundestāga vēlēšanām. Parasti jau kampaņās partijas skaidri un gaiši paziņo, ar ko tās veidos koalīciju parlamentā. Kā zināms, Vācijā bija divas alternatīvas: pašreizējā koalīcija vai arī t. s. kreisā (zaļie, postkomunisti un sociāldemokrāti). Vācijā izveidojās tāda valdība, kāda nu izveidojās. Eiroparlaments ne ar ko te neatšķiras. Tātad demokrātiskā procedūra ir tikusi ievērota. Ja kādam tā šķiet netīkama, tās ir viņa tiesības šādi domāt.

– Pēc Junkera ievēlēšanas par Eiropas Komisijas prezidentu sāksies komisāru amatportfeļu dalīšana. Ko šī situācija nozīmē mūsu parlamentāriešiem? Būtu bijis Šulcs, būtu lielāka drošības sajūta. Kādas izskatās viņu pozīcijas tagad? Vai Žana Kloda Junkera apstiprināšana ietekmē tās?

– Noteikti ietekmē. Domāju, ka viena pozitīva lieta jau ir atzīmējama – Sandra Kalniete sēž Eiropas Parlamenta Tautas partiju grupas pirmajā rindā un ir viena no šīs grupas vairākiem vadītāja vietniekiem. Kas attiecas uz pārējiem, tad viņiem nav tik labi veicies kā Sandrai Kalnietei. Acīmredzot nav tādu nopelnu... Valdis Dombrovskis pats joprojām uzskata, ka viņa izredzes uz eirokomisāra amatu ekonomikas un finanšu jomā ir labas.

– Jūs par to šaubāties?

– Es personīgi tik pārliecināts nebūtu... Valdim Dombrovskim ir ļoti spēcīgi konkurenti. Uz šo amatu bloku pretendē gan Vācija, gan arī pārējās lielās ES dalībvalstis. Taču ir kāds būtisks moments, kas varētu nospēlēt viņam par labu. Tā ir Dombrovska pieredze finansiālās krīzes pārvarēšanā. (Protams, var diskutēt par to, kā tas jūtams vēlētāju makos. Daļēji uz to vēlētāji savu atbildi sniegs šoruden, 4. oktobrī, kad balsos par jauno Saeimu.) Otrs pluss ir Latvijas veiksmīgā iestāšanās eirozonā. Šie argumenti spēlē par labu Dombrovskim, lai viņš saņemtu kādu no kārotajiem posteņiem. Taču neaizmirsīsim, ka uz labu krēslu pretendē arī bijušais Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips, kā arī Vācijas, Francijas un Itālijas pārstāvji. Tiesa, jāatzīmē arī labās personīgās attiecības starp Junkeru un Dombrovski.

– Sakiet, vai Eiropas valstu attieksme pret Vladimiru Putinu ir adekvāta, auklējoties ar šo agresoru un pielaizoties ekonomisko interešu vārdā?

– Šis ir komplicēts jautājums. Savā intervijā pašreizējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ļoti kategoriskā formā raksturojis Krieviju un Vladimira Putina īstenoto politiku. Tas, kam es pilnībā piekrītu Ilvesa teiktajā, ir tēze, ka Putins dara to, ko apsolījis. No šāda viedokļa raugoties, atliek vien pabrīnīties par ES un NATO valstu vadītājus konsultējošajām domnīcām; par to nespēju adekvāti analizēt situāciju un Krievijas ārpolitikas attīstību. Vienīgais izskaidrojums, kāpēc tā notiek, ir konkrētas ekonomiskās intereses un atkarība.

– Diemžēl politika nekad nav ētiska, bet pragmatiska...

– Te ir nianses. Atbildot uz jautājumu, kas cietīs vairāk, ieviešot ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, – Eiropa vai ASV, atbilde būs...

– Protams, Eiropa.

– Tad kāda gan šajā gadījumā runa par rietumvalstu solidaritāti un partnerību? Nekāda! Skaidrs, ja šīs sankcijas patiesi būtu efektīvas, tās jūtami novājinātu ES pozīcijas. Atcerēsimies kaut vai faktu, ka Krievijā darbojas 6200 vācu uzņēmēju – sākot no ļoti lielām korporācijām (kas īsteno milzīgus projektus), līdz vidējiem un maziem uzņēmumiem. Protams, vācu Rūpnieku apvienības prezidents pēc Krimas aneksijas sāka runāt par to, ka peļņa neesot svarīgāka par demokrātiju un vērtībām – taču tā arī viss palicis runu līmenī, tāpat kā daudzās vēstnieku tikšanās Briselē. Jā, var diskutēt, kāpēc ES dalībvalstis tik ļoti ir attīstījušas savus ekonomiskos kontaktus ar Krieviju... Viena no atbildēm ir tāda, ka Dienvideiropas valstis ir iesaistītas kopīgajā gāzesvada projektā (kuru, starp citu, atbalsta arī Ungārija). Tās jautā: vai jūs Baltijas jūrā izbūvēto gāzesvadu vairs nedarbināsiet? Protams, ka darbinās, un arī Krievija turpinās pumpēt gāzi uz Vāciju pat tad, ja tiks noteiktas sankcijas. Loģiski, ka šādā gadījumā Itālijai, Centrāleiropai, Grieķijai, Bulgārijai un Rumānijai rodas jautājums: kāpēc tad jums ir privilēģijas, bet mums par to jāmaksā?! Vēl piebildīšu par Lielbritānijas nostāju – neaizmirsīsim, ka Londonā ir nozīmīga naftas birža, globālas nozīmes finanšu centrs. Saprotams, kāpēc arī Lielbritānija nav ieinteresēta nopietnās sankcijās pret Krieviju. No tām ciestu Londona kā finanšu un naftas tirdzniecības centrs. Tiesa, arī Lielbritānijā ir izveidojušās prezidenta Putina iegrožotāju un sapratēju nometnes, līdzīgi kā Vācijā un Francijā.