Bijušais Ministru prezidents, kādreizējais nu jau likvidētās Tautas
partijas līderis Aigars Kalvītis nolēmis atgriezties politikā.
Tagadējais KHL kluba Rīgas Dinamo valdes priekšsēdētājs kopā ar citiem
bijušajiem premjeriem un kādreiz ietekmīgiem politiķiem nolēmis startēt
Saeimas vēlēšanās no Vienoti Latvijai saraksta, kura līderis ir odiozais
politiķis un uzņēmējs Ainārs Šlesers. Kas pamudinājis Aigaru Kalvīti
atgriezties politikā un ko viņš cer piedāvāt vēlētājiem – saruna ar
Neatkarīgo.
– Intervijā Dienai pagājušā gada oktobrī jūs, jautāts par atgriešanos politikā, politikas vidi salīdzinājāt ar «staignu purvu, pa kuru smagi jābrien, tāpēc tam ir nepieciešams daudz spēka, lai atgrieztos normālās, optimistiskās sliedēs». Kāpēc nolēmāt atgriezties – vairs purvs nav staigns, ir parādījies kāds optimisms par šo vidi?– Politika tiešām ir ļoti smags žanrs. Problēmas, kas valstī krājušās gadiem, līdz šim ir paslaucītas zem paklāja un uzkrājušās tur biezā slānī bez risinājuma. Nedomāju, ka tiem, kas kaut ko grib darīt un mainīt politikā, tagad būtu kādas vieglas dienas priekšā. Tomēr, skatoties uz to visu no malas un pārrunājot ar domubiedriem, secināju, ka esmu vēl pietiekami jauns un enerģisks, lai neatstātu visu, kā ir. Es, jūs, mēs visi dzīvojam šajā valstī. Ja mēs negribēsim neko mainīt, tad nav ko nebūšanās vainot tos, kas šobrīd ir valsts vadībā. Tad jāvaino tikai pašam sevi, kurš nekur negrib roku pielikt.
– Pieminējāt savus domubiedrus. Kas tie ir?– Bijušo premjeru klubs. Patiesībā nav neviena no bijušiem premjeriem, kurus esmu saticis, kurš uzskatītu, ka tagad valstī lietas rit normāli. Arī citi bijušie politiķi – Ainārs Šlesers, Jānis Jurkāns, Jānis Straume un vēl citi – uzskata, ka ar tādiem bruņrupuča ātrumiem, kādā šobrīd attīstās Latvija, mēs nekad nekļūsim par attīstītu, labklājības zemi. Tāpēc ir jābūt citai pieejai valsts izaugsmes veicināšanai.
– Par Aināra Šlesera atgriešanos politikā mēļo, ka viņam vienkārši ar naudu slikti, tāpēc jāizmanto politika kā tramplīns jaunam biznesam...– Tā jau var par jebkuru pateikt, kas politikā nāk. Tie ir izteikumi no tās pašas sērijas «visi politiķi ir zagļi», «visiem politiķiem tikai nauda acīs mirdz». Un tam es nevaru piekrist. Mani uz politiku nedzen nekādas materiālās grūtības. Es saprotu, ka tas izskatās kā smags lēmums – doties atpakaļ politikas vidē, uz tās skatuves, kur tevi zākā, lamā un apsaukā...
– Tieši tāpēc es gribu vaicāt – jūs adekvāti novērtējat savas iespējas atgriezties politikā? Es domāju – saņemt pietiekamu vēlētāju atbalstu, lai jūsu pārstāvētais saraksts nokļūst Saeimā, pārvarot 5% balsu barjeru?– Politiķim reputācijas un atbalsta jautājumi ir ļoti svarīgi. Nekad nevar dot 100% garantiju, ka izdosies. Taču vēlētājs ir jāpārliecina, ka cilvēks, kurš kaut ko sola, ir spējīgs to arī izdarīt. Par tiem cilvēkiem, kuri plāno būt Vienoti Latvijai sarakstā, es esmu gan pārliecināts, ka viņi politikā var izdarīt to, ko ir solījuši vēlētājiem.
– Ko jūs varat piedāvāt vēlētājiem? Reiz intervijā man, būdams Ministru prezidents, teicāt aptuveni tā: «Es kā Kalvītis Aigars jums saku: tik labi, kā tagad, valstī vairs nebūs nekad.» Krīzei sākoties, pēc trekno gadu eiforijas, diezgan bieži šo frāzi atcerējos: jā, tiešām, cilvēkiem ir ļoti slikti, viņi brauc prom no Latvijas, un vārdi, ka «nekad» arī nebūs labāk... neizklausās neko daudzsološi.– Jā, tas trekno gadu jeb rekordizaugsmes laiks tiek maz analizēts. Cilvēki tā kā kautrējas no tā, ka kādreiz dzīvoja tiešām ļoti labi. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā iekrita lielā loze, ka mēs kļuvām par investīcijām pievilcīgāko reģionu ES. Pasaules brīvā nauda nokļuva Baltijas valstīs – ar domu «kurš tad vēl, ja ne viņi», «te ir visi priekšnoteikumi biznesam – dalība ES, NATO, labas attiecības ar kaimiņiem, tranzīts utt.». Teikt, ka šo investīciju piesaistē bija kāda liela loma tā laika politiķiem, būtu pārspīlēti. Taču arī noturēt atvērtas ekonomikas sajūtu investoru acīs – arī nav tik vienkārši, jo par investīcijām konkurē visas pasaules valstis. Jā, kredīti, patēriņa kredīti – viss bija pieejams, valstī akumulējās milzīgas investīciju summas, budžeta ieņēmumi milzīgi pieauga, likās, ka leiputrija turpināsies mūžīgi. Vai varēja dzīvot savādāk? Vēl šodien nevaru uz šo jautājumu atbildēt. Pārmetums vēlāk valdībai bija, ka tā nav veidojusi uzkrājumus. Uzkrājumu tiešām varēja izveidot – kādus 100 miljonus. Bet Parex krahā valsts un nodokļu maksātāji ieguldīja 1,5 miljardus latu. Un kopumā valsts aizņēmās krīzes pārvarēšanai 5 miljardus. Ko šis 100 miljonu uzkrājums būtu devis?
Es pieņemu, ka mēs vēl varam atkal nonākt izaugsmes situācijā – kad iekļūsim investoru baltajā listē un viņi atkal prognozēs visstraujāko ekonomisko attīstību Ziemeļeiropā. Teorētiski tas ir iespējams. Bet praktiski – investīciju nauda šobrīd mūsu reģionā neakumulējas, netiek finansēti pat daudzi sekmīgi biznesa projekti.
– Un jūs gribat atgriezties politikā šādā situācijā – valsti pametuši 300 tūkstoši iedzīvotāju, valdība dod vairāk vai mazāk slēptus signālus, ka jāpalielina nodokļi, Valsts ieņēmumu dienests plāno represijas pret uzņēmējiem, lai piedzītu nodokļus, bankas nevienu nesteidz kreditēt.– Tā jau ir situācija, kas būtu maināma. Es nekad neatbalstīšu VID kā represīvu iestādi. Ir jāsaprot, ka nodokļi ir darījums starp uzņēmēju un valsti. Un tad, kad darījums nenotiek ar abpusēji saprotamiem nosacījumiem, tad valsts nodokļus nesaņem. Spilgts piemērs ir nodoklis lielajām automašīnām – tikko to palielināja, Latvija uzreiz bija pilna ar mašīnām, kurām bija Lietuvas un Igaunijas numurzīmes. Īpaši jāņem vērā, ka Latvija atrodas nodokļu konkurences situācijā – robežas ES ietvaros jau ir vaļā. Ja uzliksim lielu uzņēmuma ienākumu nodokli šeit, uzreiz visi reģistrēs uzņēmumus citās ES valstīs un maksās nodokļus tur. Mana valdība uzņēmumu ienākuma nodokli savulaik samazināja no 25 uz 15% un iekasēja trīsreiz vairāk nekā pirms tam. Tā ka represīvas metodes un augstāki nodokļi nav risinājums.
Redziet, mums šeit ir vēl viena problēma. Krīzes pārvarēšanas ceļš bija mazināt iedzīvotāju ienākumus, nevis naudas vērtību, lai gan lielākā daļa valstu krīzes pārvarēšanā gāja šo ceļu. Lai nu būtu kā būtu, bet ir palikuši ļoti lieli parādi – uzņēmumi ir parādā viens otram ļoti lielu virtuālu naudu, kuras realitātē nemaz nav. Ekonomikā nav pietiekami daudz naudas, ekonomikas asinsrite nav nodrošināta. Ekonomikas vide ir staigna. Un, mainot nodokļus, spēles noteikumus tagad, to nevar uzlabot. Tas attiecas uz to pašu termiņuzturēšanās atļauju jautājumu – nupat, mainot to iegūšanas nosacījumus, ir atkal nodarīts kaitējums ekonomikai: tagad termiņuzturēšanās atļauju vairs nevar iegūt, ieguldot tiešās investīcijas. To var dabūt, tikai pērkot dzīvokli vai māju, bet tas nav svarīgi ekonomikai, tas ir patēriņa produkts! Bet ieguldot naudu uzņēmumā – ne! Visā pasaulē tā ir – lielie investori tajā valstī, kur viņiem ir rūpnīca, saņem uzturēšanās atļauju. Bet mums – nekā! Tas ir atcelts. Šādus lēmumus, saudzīgi sakot, varētu saukt par absolūtu diletantismu politikā. Tas ir vēl viens veids, kā sabremzēt ekonomiku. Jāsaprot, ka ekonomikai nav nacionalitātes un valsts robežas patiesībā neeksistē. Globālajā ekonomikā slikto un labo puišu vairs nav. Nauda paliek nauda – vai tu to nopelni Krievijā vai Eiropā. Uzskatīt, ka austrumos no mums ir okeāns un tur nedzīvo cilvēki – ir tuvredzīgi. Latvijai attīstība un izaugsme lielā mērā ir atkarīga no sadzīvošanas spējas ar kaimiņiem – gan rietumos, gan austrumos. Mums, līdzīgi kā Dānijai un Nīderlandei, ir jāpelna nauda ārpusē – ar diviem miljoniem iedzīvotāju nevar uzturēt dzīvotspējīgu ekonomiku – iekšējā tirgus apjoms ir nepietiekams, lai pabarotu valsts iedzīvotājus. Mums vienmēr būs jādomā par ārējiem tirgiem. Un Krievija – tā ir naudas bedre. Tur naudu var nopelnīt.
– Latvija var atļauties ekonomiski sadarboties ar valsti, kas politiski sevi apliecinājusi kā neprognozējama un agresīva?– Jāuzmanās. Bet ekonomiskās sadarbības jautājums ir jautājums par to, vai mēs gribam ēst vai negribam? Tā ir izvēle. Piemēram, Austrija nupat noslēdza līgumu ar Krieviju par gāzes piegādēm. Viņu nacionālajās interesēs ir dabūt Krievijas gāzi. Un mūsu interesēs arī ir pēc iespējas lētāka Krievijas gāze, jo tai nav alternatīvas cenas ziņā. Un nekad nebūs. Uz mūsu mazo patēriņa apjomu neviens te jaunas trubas nebūvēs, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Kāda te ir alternatīva vispār? Latviju ar malku kurināt? Vai pirkt par 30–40% dārgāko sašķidrināto gāzi? Ja esam tam gatavi, varam teikt – ardievu, Krievija, mēs tagad vedam arābu gāzi! Un tad, nedod dievs, kāds kuģis ziemā ledus dēļ nokavēs un mēs paliksim vispār bez siltuma.
Līdz ar to mums ir jābūt pietiekami gudriem: jāveido pašcieņas pilna un vienlaikus sadarbību nodrošinoša politika.
– Pēc jūsu teiktā iznāk, ka Latvijas enerģētiskā neatkarība no Krievijas nav vispār iespējama.– Bija iespējama. Ja trīs Baltijas valstis izvēlētos uzcelt atomelektrostaciju. Mana valdība izdarīja visu, lai tas notiktu. Nezinu, kāpēc Lietuvas politiķi izvēlējās citu ceļu, jo Latvija un Igaunija izpildīja visus priekšnosacījumus.
Rādīt reklāmu
