Šodien, 12. jūnijā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka ver durvis
apmeklētājiem. Neatkarīgā lūdza LNB direktoru Andri VILKU raksturot
celtniecības procesu un rezultātu.
– Vairāk nekā divdesmit gadu ilga jaunās bibliotēkas ēkas grūtniecības periods. 1988. gadā parādījās Gunāra Birkerta skices, 1992. gadā tika pieņemts likums par Latvijas Nacionālo bibliotēku,… Jūs visu laiku esat bijis LNB gaidību direktors. Kādas atziņas esat guvis no šīs pieredzes? Pirmām kārtām saistībā ar politikas un sabiedrības attieksmi pret futūristiskiem objektiem.– 2003. gada maijā, lai nodrošinātu bibliotēkas celtniecību, tika pieņemts Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likums. Latvijā tas nav parasts ceļš – pieņemt likumu, lai varētu uzbūvēt kādu ēku. Process neapšaubāmi bija politizēts. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka bija dažādas pieejas. Vieni skatījās uz projektu kā uz potenciālu simbolu. Citi – kā uz būvi un neredzēja pašu bibliotēku. Nesaprata, ka bibliotēka pati par sevi ir institūcija, kas veic noteiktas nacionālas funkcijas. Diskusijas par celtni, par arhitektūru (kuram patīk, kuram nepatīk) atsvešināja no satura.
Iespējams, problēmas radīja arī tas, ka te vienā projektā bija viss. Bibliotēkas dimensija provocēja uz dažādiem viedokļiem. Tostarp arī par bibliotēku un bibliotekāriem. «Varam uzcelt skaistu māju, bet kāpēc tur jāliek iekšā bibliotēka?» Bibliotēka mūsu sabiedrībā tiek uztverta ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri patiešām uzskata, ka tā ir pamats izglītībai, pamats zināšanām. Pamats, bez kura nevar iztikt. Sevišķi tie, kas mācījušies ārzemēs un izprot studēšanu gandrīz kā sinonīmu jēdzienam lasīšana. Esmu bijis daudzās bibliotēkās. Esmu redzējis tās vasaras vidū stāvgrūdām pilnas ar studentiem. Ne vienmēr kaut ko līdzīgu var ieraudzīt šeit.
Protams, tika izmantota arī jauno tehnoloģiju dimensija. Vieni no sirds, citi, lai izceltu savu nepatiku, teica, ka nākotnē grāmatu vairs nebūs, tās neviens nelasīs, viss būs internetā, viss būs elektroniski. Kam mums bibliotēka?
Un vēl – kad pietrūka argumentu, lai noraidītu bibliotēku citu iemeslu dēļ, tika apgalvots: tur zog. Nevajag tagad izlikties, ka sabiedrībā šādu domu nebija.
Tā ka – tas viss bija pietiekami sarežģīti. Traucēja dīvainā attieksmju pakete: templis pret monstru, Rīga pret laukiem, modernās tehnoloģijas pret arhaiskām lietām,… To var salikt pa zināmiem plauktiņiem, bet fons bija ļoti smags. Cauri tam visu laiku, kājām kā tādā purvā stiegot, vajadzēja tikt uz priekšu. Bet – man nekad nav bijusi kaut kāda vēlēšanās par katru cenu izkauties ar tiem, kas kaut ko pateikuši negatīvu. Man ir savi argumenti. Un vienmēr atradās atbalstītāji, bez kuriem mēs nekad neko tādu nebūtu izvilkuši. Man liekas, ka pats LNB būves process arī ir tāds kā pēdējo divdesmit gadu Latvijas simbols.
– Izrādās, ka LNB būves process raksturo mūsdienu Latvijas sabiedrību pilnīgāk nekā pati bibliotēka (Gaismas pils)?– Tā var teikt.
– Bet kas tad ir iznācis? Vai jums patīk jaunā bibliotēkas ēka?– Lielās līnijās sākotnējais vizuālais tēls nav būtiski mainījies. Mainījusies ir iekšējā struktūra, iekšējā uzbūve, samazināts apjoms,… Man vissvarīgākais ir bijis – lai bibliotēka būtu funkcionāla. Un es būtu liekulis, ja teiktu, ka man viss patīk par simts procentiem.
Piemēram, visvienkāršākā lieta, kas mani šobrīd neapmierina, ir autostāvvieta. Ziemā cilvēkiem vajadzēs skriet no stāvvietas 140 automašīnām pāri ielai uz bibliotēku, uz pasākumiem. Tas ir skaidri redzams trūkums, kas atstās diezgan lielu iespaidu.
Izstāžu, muzeja ekspozīciju daļā varējām vairāk pakonsultēties ar dažādiem speciālistiem, kuri saprot, kā eksponēt mākslas darbus un muzeja priekšmetus. Mazāk tas attiecas uz lasītavām. Domāju, ka tur ir labi un komfortabli. Šo to izdevās atrisināt pēdējā brīdī. Piemēram, akustiskā koncertzāle. Problēmas ir, par tām var runāt vēl un vēl, taču panākt pilnību, šķiet, gandrīz neiespējami.
Bet mani neliekuļojot apmierina, piemēram, apdares kvalitāte. Interjeri, mēbeles, durvis, kāpnes,… Tās, manuprāt, ir ļoti kvalitatīvas. Mani pirmām kārtām interesēja, cik ilgi tas izturēs. Paldies Dievam, ka LNB izmantotie risinājumi paredz ilgtspēju. Jo esmu redzējis arī uz ātru roku uzceltas bibliotēkas, kurās pēc diviem trim gadiem daudz kas ir salūzis un nefunkcionē.
– Jums tomēr ir bažas?– Katrā ziņā, tas ir tieši tas, par ko direktoram ir jādomā. Kas notiks divus trīs gadus pēc tam, kad bibliotēka būs gatava. Esmu redzējis, kas notika Dānijā, kas notika Igaunijā… Pēc pāris gadiem kaut kas sabojājas. Un tad ej nu stāsti valdībai, stāsti kolēģiem, ka tev atkal vajadzīga nauda, jo kaut kas ir saplīsis…
– Vai ir kādas pretenzijas celtniecības uzraudzībai?– Celtniecība nav mana sfēra, bet, cik varu saprast, uzraudzība bija ļoti stingra. Arī būvnieki atzina: ja tā tāda nebūtu, problēmu būtu daudz vairāk. Un es aizvien esmu gandarīts, ka 1995. gadā mēs par LNB jaunbūves vadītājfirmu izvēlējāmies Hill International un viņi, neraugoties uz to, ka nesākām būvēt, ka tika grozīts viņu statuss un bija visādas citādas peripetijas, palika pie šā projekta. Es domāju, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc varu teikt, ka ar kvalitāti varam būt apmierināti.
– Tostarp baltkrievi savu bibliotēku, ja nemaldos, uzbūvēja nepilnos trīs gados. Varbūt, lai īstenotu nākotnes projektus, vajadzīgs autoritārs režīms? Jo autoritārs režīms grib būt skaists, bet demokrātijai diezgan ar betona kluci.– Tikpat ātri bibliotēku uzcēla arī uzbeki, tagad gatavojas celt azerbaidžāņi. Bet autoritārisms nav obligāts. Ir arī tā sauktās prezidentu bibliotēkas. Piemēram, Francijā gadu desmitiem pastāv tradīcija, kad konkrētas prezidentūras laikā tiek uzcelta kāda liela kultūras celtne. Francijas Nacionālo bibliotēku tā arī sauc – Miterāna bibliotēka. Tāpat Pompidū centrs un vēl citas ēkas. Taču – man ir lielas bažas par šo projektu kvalitāti un ilgtspēju. Esmu redzējis tos tuvplānā.
– Tomēr oficiālo attieksmi pret jauno LNB šajos gados grūti saukt par konsekventu. Pozitīva saņemšanās 1992., 1997., 2002.,2008.,… gados, bet pa vidu bijusi ij pasivitāte, ij noliegums. Te «gaismas simbols», te «politisks būvprojekts» (Jaunais laiks), «piemineklis Birkertam» u. tml. Raksturojiet lūzumposmus šajā laikā?– Lūzumposmi bija saistīti ar to, kas notika sabiedrībā. Pirmais kritums nāca līdz ar zināmām pēcatmodas paģirām, kad sapratām, ka pati no sevis nekāda labklājība neatnāks. Bija zināma vilšanās un bija jostu savilkšanas laiks. Projektu faktiski apturēja. Gaismas pils simbols sāka kaitināt. Ap 1995., 1996. gadu likās, ka tūliņ viss apstāsies. 1997., 1998. gadā, kad kultūras ministre bija Ramona Umblija, bibliotēka atkal parādījās dienas kārtībā. 2003. gadā tika pieņemts minētais likums un atlika rīkoties. Jaunā laika nākšana pie varas (2002.–2004.) projektu uz īsu laiku (apmēram gadu) sabremzēja, bet nenogrieza. Ļoti nozīmīgu lomu nospēlēja Tautas partijas kultūras ministre Helēna Demakova. Ja nebūtu Helēnas, es pieļauju, ka mēs nepieredzētu šā projekta īstenošanu. Tika izstrādāts tehniskais projekts, tika kārtoti zemes jautājumi, kas bija grūti un sarežģīti. Īpaši «burbuļu» laikā, kad cenas bija sakāpušas ļoti augstu. Līdz 2008. gadam viss gāja uz priekšu lieliem soļiem.
Būvniecība sākās 2008. gadā. Bet 2009. gadā sākās krīze. Nāca kritiens, kurš atkal apdraudēja projektu. Samazinājās budžets. Beigu beigās ar zināmiem samazinājumiem projekts tika noturēts un celtniecība turpinājās arī krīzes laikā.
Jā, politiskās retorikas izmantošana vai nu pirms vēlēšanām, vai kādiem saviem politiskiem īstermiņa mērķiem lika ļoti lielas bremzes. Pats grūtākais laiks projekta noturēšanai uz kājām bija ap 1997. gadu. No otras puses, godīgi sakot, domāju: ja mēs būtu sākuši celt deviņdesmito gadu vidū, nez vai mēs būtu sasnieguši tādu rezultātu, kāds ir tagad. Pateicoties tam, ka sākām celt vēlāk, esam dabūjuši daudz labāku kvalitāti. Arī samazinātais apjoms ir nācis bibliotēkas projektam par labu.
Taču – tas neatceļ diskusiju par to, ka nacionālu institūciju (kuras tomēr ir aicinātas kalpot visai valstij, visai nācijai bez politiskām un nacionālām šķirošanām) projektiem būtu vajadzīgs ātri sasniedzams konsenss starp visiem, no kā šādu projektu liktenis ir atkarīgs. Citās valstīs mani kolēģi vienmēr brīnījās: kāpēc jums vispār ir tāda diskusija – vajag vai nevajag jaunu bibliotēku, ja tās nav. Mums vajadzēja tērēt ārkārtīgi daudz laika, lai nonāktu pie bāzes vienošanās: bibliotēku vajag, celsim to. Protams, šis laiks ir pazaudēts.
– Periodiski publicēto LNB izmaksu amplitūda man likās domāta, lai tīši sakaitinātu sabiedrību. Izmaksu aprēķini svārstījās no 65 miljoniem līdz 500 miljoniem latu. Kāpēc bija tādas svārstības, un kādas tad ir galīgās reālās izmaksas?– Es biju tiešā veidā atbildīgs par skaitļiem līdz 2002. gadam. Līdz laikam, kad pasūtītāja lomu pārņēma Kultūras ministrija. Varu teikt vien to, ka pat lieli profesionāļi paradoksālā kārtā lieto svārstīgu aprēķinu metodiku. Aplēsēs ne vienmēr bija iekļautas visas sadaļas. Dažreiz ar teritorijas pārņemšanu saistītās izmaksas tika ierēķinātas, dažreiz nē. Dažreiz aprīkojumā iekšā ir mēbeles, dažreiz IT un komunikāciju tehnoloģijas. Lielās tāmes parādījās līdz ar ideju par kredītlīnijām. Vēl mūsu projekta īpatnība bija tā, ka par LNB projekta naudu tika finansēta gan Digitālā bibliotēka, gan Gaismas tīkls. Tas parādījās projekta izmaksās. Bet, piemēram, Jauno trīs brāļu aprēķinātie 167,4 miljoni latu – tā bija tīrā būvniecības tāme. Manuprāt, skaitlis, ko vajadzētu redzēt cauri gadiem, ir tieši summa, kas attiecas uz būvniecību. Šajā ziņā reālās izmaksas nav pārspīlētas. Tās mazliet pārsniedz 200 miljonus eiro.
– Starp citu, kā jūs vērtējat savulaik daudz kritizētos Jaunos trīs brāļus?– Es uzskatu, ka Jaunie trīs brāļi, Zigurds Magone strādāja godprātīgi un patiešām izdarīja ļoti daudz. Mums viņa ļoti pietrūka šajā te finiša taisnē. Varbūt problēmu būtu bijis daudz mazāk.
– Viena lieta gan man šķiet ne sevišķi tīra. Likums par LNB tika pieņemts pirms likuma par denacionalizāciju. Tātad ar īpašumiem saistītās lietas varēja tikt atrisinātas bez izdabāšanas spekulantu apetītei. Par to, ka šīs lietas jākārto laikus, ar LNB projektu saistīti speciālisti runāja jau deviņdesmito gadu sākumā.– Jā, man tā lieta nav patikusi. Tiešām, ir saglabājušies veci iesniegumi, ar kuriem, būdami pasūtītāji, mēs deviņdesmitajos gados staigājām uz Saeimu. Mēs rosinājām sakārtot zemes jautājumu valstij par labu. Bet atsevišķi īpašnieki piespieda samaksāt tiem kompensācijas summu, kas bija virs viņu īpašumu tirgus vērtības. Tas bija ļoti nepatīkams laiks. Cenas katru dienu mainījās. Es nezinu, cik apzināti vai nē, bija šķēršļi, kas parādījās mūsu ceļā, bet īpašumu jautājumu, manā izpratnē, varēja atrisināt lētāk.
– Vai LNB ir pabeigta? Savulaik tika rakstīts, ka vajag vēl sešas piebūves (mikroklimata regulēšana, IT, dīzeļģenerators,…).– Tas viss tagad ir vienā ēkā. Objektīvi nepieciešama, kā teicu, ir virszemes vai pazemes autostāvvieta. Un vēl būtu nepieciešama bibliotēkas sasaiste ar krastmalu. Te atliek cerēt tikai uz Rīgu, jo tas nav ne LNB, ne KM ziņā. Taču, redzot, cik skaisti iekārtota Daugavmala pie spīķeriem, gribētos, lai tikpat jauka tā ir pie bibliotēkas. Starp abiem tiltiem.
– Cik liela ir uzkrāšanas rezerve?– Hipotētiski – divdesmit pieci gadi. Lai gan – pēc plauktu un klāt nākušo komunikāciju izbūves neesmu pārliecināts, ka jaunajā ēkā būs gluži 25 gadu rezerve. Taču – ir citas rezerves. Piemēram, neesmu pārliecināts, vai glabāsim ārvalstu periodiku. Noteikti glabāsim Latvijas periodiku, kamēr tā būs pie dzīvības. Galu galā ir vēl Silakrogs, kur pieļaujama kāda tālāka izbūve. Respektīvi, jautājums – vai vajadzēs kaut ko piebūvēt pie jaunās ēkas – nebūs aktuāls ļoti ilgi, un par ilgtermiņa rezervi es pārāk daudz neuztrauktos.
– Savulaik jūs uzrakstījāt 35 argumentus, kādēļ jāpabeidz jaunā LNB ēka. Viens no tiem – LNB nepieciešama nerīdziniekiem.– Kad es par to rakstīju, mums starp lasītājiem bija 30% nerīdzinieku. Domāju, ka tagad varam runāt vismaz par 50%. Tas tā ir ne tikai satiksmes intensitātes, bet arī elektronisko pakalpojumu dēļ. Pie mums vari pasūtīt grāmatu no mājām, un tā tev te jau būs priekšā. Vari pasūtīt dažādas kopijas digitāli. Pateicoties jaunām tehnoloģijām, citai mobilitātei, varam aptvert visu Latviju un apkalpot arī tos, kuri paši apmeklē bibliotēku varbūt reizi mēnesī. Kopš laika, kad rakstīju savus argumentus, ir pabeigts Gaismas tīkls un Trešā tēva dēla projekts, kurā attīstītas vēl daudzas citas tehnoloģijas.
– Kas mainījies, mainīsies kadru politikā, to komplektācijā?– Kadru politiku lielā mērā atrisināja krīze. Samazinājām darbinieku skaitu. Aizgāja ap simts cilvēku. Jaunajā ēkā strādās apmēram tikpat cilvēku, cik te 2008. gadā. Darbinieku struktūra gan būs ļoti atšķirīga. Jau pieņemtas darbā vairākas speciālistu grupas, kādas mums tādā apjomā nekad nav bijušas. Pirmkārt, tie ir inženiertehniskie darbinieki. Otrkārt, mums tagad ir daudz IT speciālistu. Trešā lielā grupa – cilvēki, kuru uzdevums ir sasaistīt bibliotēkā notiekošos pasākumus ar bibliotēkas saturu. Es neslēpšu, ka šīs grupas uzdevums ir iniciēt tādus pasākumus, sarīkojumus, kuri varētu ļaut bibliotēkai kaut ko nopelnīt.
Būs arī zināma iekšēja pārprofilēšanās. Būs vairāk cilvēku, kuru uzdevums būs, piemēram, iepazīstināšana ar bibliotēku. Izveidota gidu grupa, kuru šajās dienās apmācām. Būs vairāki cilvēki, kuri palīdzēs lasītājiem meklēt informāciju. Mācīs lietot interneta resursus. Būs mācību klases.
– Kā nostrādāja LNB Atbalsta biedrība?– Divi svarīgi aspekti. Pirmais bija saistīts tieši ar šo politisko periodu, kad dominēja lobijs. Manuprāt, tieši pateicoties Atbalsta biedrībai, izdevās līdzsvarot ar LNB saistīto politisko diskusiju. Biedrība pati uzstājās kā struktūra, kas neatbalsta vienu, otru vai trešo politisko spēku, bet runāja ar visiem. Arī ar opozīciju.
Otrs. Biedrībā nav bijis ļoti daudz biedru. Vidēji ap 150 cilvēku. Bet es ļoti augstu vērtēju to pārstāvniecības līmeni, kādu viņi uzturēja. Daudzi no viņiem ir viedokļu veidotāji savās jomās. Un šo jomu ir ļoti daudz. Tas bibliotēkai ir ārkārtīgi svarīgi, jo mums būtiski gūt uzticību visdažādākajos sabiedrības segmentos. Ne velti tagad visi, kam prātā nozīmīgi projekti, veido šādas atbalsta biedrības.
Rādīt reklāmu
