Būdams ļoti talantīgs un kaitinoši provokatīvs televīzijas žurnālists,
Andrejs Mamikins latviešos izraisījis divējādas jūtas – gan apbrīnu, gan
dusmas. Žurnālista karjerai strauji apraujoties, Mamikins iesaistījās
politikā, pieņemot ambiciozu izaicinājumu – startēt Eiropas Parlamenta
vēlēšanās no Saskaņas partijas saraksta.
Tāpat kā kāršu spēlē, kad visu banku noceļ jauniņais, tā arī Mamikins, būdams salaga*, paņēma vienīgo mandātu, ko partijai atvēlēja tās elektorāts. Šķiet, viņš strauji top par politiķi.
– Zināms, ka partijas biedri ir neapmierināti ar kuslo priekšvēlēšanu kampaņas gaitu un vaino tās vadītāju Nilu Ušakovu neizdarībā. Kā vērtējat Saskaņas partijas rezultātus šajās vēlēšanās? Patiesībā jūs esat tās vienīgais panākums. Kāpēc tikai jūs un vairāk neviens cits?– Nils Ušakovs nebija vienīgais, kurš izstrādāja kampaņu. Tajā bija iesaistīti arī katrs no kandidātiem. Mums visiem bija ļauts izteikties par taktiku un tās izvēli. Iespējams, kādam tagad gribas visus suņus uz vienu cilvēku uzrīdīt.
– Tad jāsecina, ka jūs ļoti aktīvi tikāties ar vēlētājiem.– Es tikos pat tur, kur citiem nebija iespējams atbraukt. Mani Feisbukā sameklēja kāda kundze un uzaicināja ierasties Jaunciemā, sakot, ka pie viņiem jau sen neviens politiķis neesot bijis. Tur sapulcējās 20 omītes un es ar viņām tikos. Vajadzēja braukt uz Cēsu pusi, veco ļaužu pansionātu – braucām, abi ar Borisu Cilēviču.
– Droši vien šķita, ka varēs ar cepurēm nomētāt un vinnēt, bet politiķi nesaprata, ka šo vēlēšanu īpatnība ir saistāma ar elektorāta eiroskepsi. Te nedarbojas tie paši faktori, kuri pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās.– Tas gan ir fakts, ka cilvēki netic EP, jo nesaprot, ar ko deputāti tur nodarbojas.
– Kādi bija galvenie solījumi, kurus jums prasīja?– Ultrakrievu elektorāts – lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu un pilsonības jautājuma nulles variantu. Taču uz tikšanās reizēm nāca arī ļoti daudz latviešu. Viņi savukārt uztraucās, vai negrasāmies Latviju pievienot Krievijai. Veco ļaužu pansionātos jautāja par sociālajām garantijām. Taču mēs nevarējām atļauties būt populisti, solot, ka jau no ievēlēšanas brīža mainīsim situāciju, ieviešot jaunus, vienotus sociālā mēroga standartus visā Eiropā. Tomēr diskusijas bīdīt par šiem jautājumiem ir iespējams. No 90. gadu beigām EP valdījuši labējie, kuriem sociālā politika bijusi pie kājas. Ja runājam par SC kļūdām – mēs nespējam līdz galam pārliecināt savus vēlētājus. Tikšanās reizēs visi apgalvoja: jā, mēs esam par jums, bet tik un tā cilvēki neaizgāja balsot. Ārā 32 grādi... Visi brauca uz vasarnīcām vai sauļoties.
– Sakiet, vai tobrīd, kad partija izvēlējās jūs iekļaut sarakstā, visi bija ar to apmierināti?– Ja arī kāds nebija apmierināts, tad atklāti to neviens neteica. Es neesmu ne Saskaņas domes, ne partijas valdes biedrs.
– SC saista ar Kremļa kabatas partiju Latvijā. Dzirdēju, ka jūs Krievijas vēstniecībā itin nemaz neesat ieredzēts. Kā Jānim Urbanovičam izdevās jūs iedabūt listē? Vēstniecība patiešām nemēģināja likt šķēršļus jūsu iekļaušanai sarakstā?– Pirmā dzirdēšana...
– Ak tā...– Man kā žurnālistam bija dīvainas attiecības ar Krievijas Federācijas vēstniecību. Pēc Viktora Kaļužnija aizbraukšanas ne reizi neesmu aicināts uz vēstniecību. Ne uz Krievijas Neatkarības dienu, ne uz kādu citu pieņemšanu. Franči, amerikāņi aicināja.
– Palaidāt muti? Ko sarunājāt savos raidījumos?– Domāju, ka vienkārši pazuda kontakti. Neaizmirsīsim, ka Viktors Kaļužnijs nebija karjeras diplomāts. Es vienmēr varēju piezvanīt un palūgt: Viktor Ivanovič, atnāciet uz studiju šovakar, nevaru dabūt nevienu ciemiņu. Viņš – davai, braukšu ar! Savukārt Aleksandrs Vešņakovs nekad nav tā īsti gribējis nākt uz studiju. Viņš pat atteica man interviju uz 9. maiju, lai ēterā apsveiktu veterānus, pat ierakstam nepiekrita. Kopš 2008. gada, kad palīgs gandrīz piespiedu kārtā viņu piedabūja uz sarunu, faktiski neesam vairs tikušies.
– Kā iedomājaties savu darbu EP? Pastāstiet par grupu, kurā darbosieties.– Darbošos Sociālistuundemokrātu progresīvās aliansesgrupā. Tie nav ne komunisti, ne staļinieši. Sociāldemokrāti. Es ļoti gribētu strādāt Ārlietu komitejā, kuru dažkārt parlamenta žargonā dēvē par glamūra komiteju. Labprāt kā aizvietotājs būtu arī Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā. Saprotu, ka esmu salaga, kā teica profesore Kreituse, jauniesācējs...
– Esat jau arī salaga.– Būs ātri jāmācās.
– Kā ar svešvalodām?– Mazlietiņ runāju latviski...
– Andrej, jūs tagad koķetējat, vai ne? Jūsu latviešu valoda ir teicama. Filologa rūdījums.– Varu runāt angliski. Abi ar sievu mācījāmies franču valodu. Skolā vēl papildus arī vācu, bet Universitātē čehu un poļu valodu. Turklāt visur var uzstāties arī latviski. Briselē tulku ir vairāk nekā deputātu.
– Saskaņas centrs (SC) grib kļūt par sociāldemokrātisku spēku. Tas nozīmē, ka mēģina norobežoties no hiperbolizētas etniskās piederības partijas tēla, lai piesaistītu latviešu elektorātu.– SC ir divas partijas – Sociālistiskā un sociāldemokrātiskā Saskaņa, kuru pārstāv jūsu padotais kalps.
– SC ir kā... pa pusei stāvoklī. Bet nevar būt pa pusei grūts!– Saskaņa ir sociāldemokrātiska. Mūs jau pazīst Eiropā. Saskaņa nav prokremliska, kā mūs apsaukā.
Rādīt reklāmu
