Krievijas vēsturnieks, gandrīz 100 grāmatu autors Boriss Sokolovs
iemantojis īpašu atzinību kā objektīvs Otrā pasaules kara vēstures
pētnieks un kļuvis pazīstams ar uzskatiem, kas bieži atrodas radikālā
pretrunā ar mūsdienu Krievijā vispārpieņemtajiem vēstures traktējumiem.
Vēstures zinātņu kandidāts Sokolovs, piemēram, ir pārliecināts, ka
Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm par Staļina
noziegumiem. Pagājušās nedēļas nogalē Sokolovs uzstājās Rīgā, Eiropas
Savienības mājā, ar referātu par Ukrainas krīzes jautājumiem, kā arī
piedalījās diskusijā un atbildēja uz Neatkarīgās jautājumiem.
– Kā notikumi Ukrainā un Krimā ietekmē situāciju Eiropā un pasaulē?– Krievijas rīcība, anektējot Krimu un veicinot agresiju Ukrainas dienvidaustrumos, ir radījusi jaunu realitāti. Pirms Krimas aneksijas bija viens laikmets, pēc – ir iestājies jauns laikmets. Manuprāt, Eiropā vēl nav sapratuši, ka sākusies dzīve jaunā pasaulē. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir skaidri sacījis, ka viņam Krievijas intereses ir augstākas par starptautiskajām tiesību normām. Faktiski tas ir aukstā kara pieteikums visai pārējai pasaulei. Lai arī amerikāņi un eiropieši cenšas izvairīties no aukstā kara, tas de facto jau ir sācies. Un Ukrainā tas jau draud pāriet uz karsto fāzi, un dažbrīd jau notiek īsta karadarbība.
1994. gadā Ukraina atteicās no kodolieročiem un pārveda tos uz Krievijas teritoriju. Krievija, Lielbritānija un ASV parakstīja ar Ukrainu Budapeštas memorandu, ar kuru tika garantēta Ukrainas teritoriālā nedalāmība apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. Tagad neviena valsts nebūs pierunājama atteikties no kodolieroču izstrādes, jo redz, ka tādām garantijām nav nekādas nozīmes – Krima Ukrainai ir atņemta.
– Kā apturēt Putinu?– Krimas aneksija ir notikusi pēc tā paša scenārija kā PSRS veiktā Baltijas valstu okupācija 1940. gadā. Putins sapņo par PSRS varenības atjaunošanu, viņš šo mērķi neslēpj un turpinās uz to tiekties, kamēr netiks apturēts.
Pirmkārt, pašai Ukrainai ir jāpretojas mēģinājumiem to nospiest ar militāru spēku, kā tas notiek dienvidaustrumu reģionā. Šajā ziņā Ukrainas valdība ir stipri vien iekavējusi.
Nesen piedalījos kongresā Kijevā, ko organizēja Mihails Hodorkovskis. Jāteic, dialogs starp Ukrainas un Krievijas pārstāvjiem tā īsti neizdevās. Ukraiņi jūtas kā aplenktā cietoksnī, savukārt foruma dalībnieki no Krievijas, izņemot morālu atbalstu, neko nevarēja sniegt, jo pašlaik viņu politiskā ietekme un ietekme medijos ir niecīga. Labākie un godīgākie interneta resursi Krievijā ir nelikumīgi bloķēti. Kremlis kontrolē visus nozīmīgākos televīzijas kanālus, avīzes un interneta resursus, kuros tiek laista bezkaunīga propaganda un dezinformācija par notikumiem Ukrainā apmēram tādā garā, ka Doņeckā iebrukuši un cilvēkus slepkavojuši Labējā sektora kaujinieki, lai gan Labējā sektora tur nav bijis pat tuvumā. Pret to cīnīties ir ļoti grūti, jo neatkarīgi mediji ir ar ļoti nelielu izplatību. Ukrainā gan ir plāns izveidot valsts televīzijas kanālu krievu valodā, taču tas ir kādas nākotnes jautājums, nevis tūlīt. Tam vajag naudu, bet naudas pagaidām nav.
Kongresa noslēguma rezolūcijās nebija pat tādu vārdu kā «Krimas aneksija». Vienīgais, kas tā aplinkus bija pateikts, ka tiek atbalstīta «Ukrainas teritoriālā nedalāmība tās konstitucionālajās robežās». Pat Krievijas liberālajās aprindās nav vienota viedokļa, ka būtu jānosoda Krimas aneksija.
Runāju arī ar ukraiņiem, foruma dalībniekiem. Radās iespaids, ka viņi ir gatavi kauties līdz pēdējam, taču viņiem ir daudz iekšpolitisku problēmu. Valdība savulaik tika izveidota kā pagaidu un tehniska. Neviens jau nevarēja iedomāties, ka Krievijas agresija būs tik strauja. Par iekšlietu ministru tika iecelts Arsens Avakovs. Tas ir cilvēks, kurš iepriekš nekad nav bijis saistīts ar iekšlietu sistēmu. Ukrainas milicija dienvidaustrumos ir sapuvusi un nelojāla valdībai. Vajadzēja jau pagājušā gada februārī nomainīt vadošos kadrus. Varēja arī Krimā noturēt ja ne visu pussalu, tad vismaz kādu placdarmu. Taču tam vajadzēja gribu un rīcību jau no paša sākuma. Pašlaik gan ir sākta antiterorisma operācija, taču, kamēr netiks atbruņoti kaujinieki, miera nebūs.
Referendumi Luhanskā, Doņeckā ir absolūti nelikumīgi. Tad jau mēs varam savākt kādā alus bārā 50 cilvēkus, izvirzīt no sava vidus tautas gubernatoru, pasludināt Rīgas republiku un pēc nedēļas sarīkot referendumu. Mēs nekad neuzzināsim, cik cilvēku patiesībā balsoja Krimā un kā viņi nobalsoja. Novērotāju šajā referendumā nebija. Pēc tādas shēmas kā Krimā, referendumus Harkovā, Donbasā vai vienalga kur var rīkot, arī nemaz neverot vaļā balsošanas iecirkņus, tāpat skaidrs rezultāts un to var pasludināt vēl pirms referenduma – ka visi reģiona iedzīvotāji alkst pievienoties Krievijai. To sauc par pastarpinātu agresiju – tas ir, kad agresija netiek veikta tieši, bet ar speciālu vienību palīdzību, kas vervē no vietējiem iedzīvotājiem grupas, kuras savukārt īsteno agresiju ar militāru spēku. Katrā dienvidaustrumu reģionā ir pa kādām 20–30 Krievijas militārpersonām, ap kurām grupējas kādi 500 Ukrainas iedzīvotāji, kurus mēdz dēvēt par tituškām. Tie ir bandīti. Daudzi no viņiem jau iepriekš aktīvi darbojās Kijevā. Ap šiem bandītiem pulcējas un tiem līdzi jūt vienkāršie iedzīvotāji jeb derīgie idioti, kas no sirds tic, ka jāpievienojas Krievijai.
– Kas jādara ASV un ES?– Jāievieš sankcijas pret Krieviju. Taču tām ir jābūt ļoti nopietnām sankcijām – tādām, kas vismaz uz laiku bloķētu Krievijas tirdzniecību ar energoresursiem. Amerikāņi tādas sankcijas pagaidām neievieš. ASV prezidents Baraks Obama ir neizlēmīgs cilvēks, viņam nepatīk izmantot spēku, draudēt ar spēku. Šķiet, signāls Putinam, ka viņš var izdarīties, kā vien viņam patīk, tika dots jau tad, kad tika spriests par Sīrijas jautājumu un ķīmiskajiem ieročiem. Obama vispirms teica, ka ķīmisko ieroču lietošana būs «sarkanā līnija», aiz kuras sekos NATO iebrukums Sīrijā. Taču amerikāņi tikai piedraudēja un ķīmiskie ieroči vēl šobaltdien nav no valsts izvesti. Pēc šīs atpakaļgaitas Putins nosprieda, ka Obama stingri nereaģēs un lietos tikai retoriku.
Tomēr Putinu var apturēt tikai stingras sankcijas. Jā, no šīm sankcijām cietīs ne tikai Krievija, bet arī Eiropas Savienība un arī Latvija, taču tas ir vienīgais veids, kā iegrožot Krievijas valdošo režīmu un ielikt to atpakaļ starptautisko tiesību normu rāmjos. Atpakaļ starptautisko tiesību rāmjos Krievija gan būs tikai tad, kad atteiksies no anektētās Krimas. Baidos, ka pēc tā vajadzēs nevis gadus, bet gadu desmitus. Tātad – vēl gadu desmitus nāksies dzīvot pasaulē, kas būs sadalīta ar līnijām kā aukstā kara laikos. Tas gan ir atkarīgs no tā, cik ilgi vēl valdīs Putins un kas nāks viņa vietā. Bet Putina dzīves laikā politiskas izmaiņas Krievijā nav gaidāmas. Varbūt sankciju iespaidā viņš savu apetīti mazliet pievaldīs, taču nekad nevar zināt, kas viņam var ienākt prātā nākotnē. Tā var būt līšana Vidusāzijas virzienā, var būt centieni sagraut no iekšpuses Kazahstānu un pievākt tās daļu sev. Var notikt viss kas, un visādi var būt varianti. Krievijā faktiski valda diktatūra, un nav iespējams paredzēt, kas var ienākt prātā valdniekam.
Krievijā un ne tikai Krievijā mēdz uzskatīt, ka Krimas aneksija Putinam bija vajadzīga iekšpolitiskai vajadzībai – lai celtu savu reitingu, piežmiegtu opozīciju un novērstu iespējamus masu protestus. Es domāju, ka tas ir kļūdains uzskats. Putins uzbrūk Ukrainai nevis reitinga dēļ. Reitings viņam ir tikai instruments. Putins ir paudis pārliecību, ka pagājušā gadsimta lielākā ģeopolitiskā traģēdija bija PSRS sabrukšana. Viņš neslēpj, ka viņa mērķis ir atjaunot PSRS varenību vai pat Varšavas bloku. Čehi jau nopietni bažījas, vai Krievijas pilsoņi, kas nopirkuši nekustamos īpašumus Prāgā, neiedomāsies vienā jaukā dienā paprasīt Putinam palīdzību. Un tad Prāgā atkal ienāks tanki. Situācija ir ļoti destabilizēta, un nav zināms, cik drīz dzīve iegriezīsies atpakaļ normālās sliedēs.
– Putins ir vērsies pie Ukrainas krieviskajiem separātistiem, lai viņi atliek referendumu, un izteicies, ka izeja no situācijas meklējama prezidenta vēlēšanās šomēnes. Ko tas nozīmē?– Iespējams, tas ir diplomātisks gājiens, kura nozīmi sapratīsim tuvākajā laikā. Putins varbūt grib demonstrēt, ka nekontrolē «tautas dusmas» Ukrainā, un lai Ukrainas valdība tad iet separātistu pavadā, lai piekrīt «federalizācijai», kas nozīmē to pašu, kas Gruzijā ir Abhāzija un Dienvidosetija. Tās būs teritorijas, kas Kijevai nepakļausies, bet pakļausies Maskavai, pat ja formāli turpinās piederēt Ukrainai. Ukrainas valdība nepiekrīt federalizācijai, jo pašreizējos apstākļos tas nozīmētu to pašu, ko kapitulācija.
Rādīt reklāmu
