Saruna ar Banku augstskolas profesoru Ivaru Brīveru. Viņš pārstāv to
ekonomistu skolu, kura neuzskata bagātības uzkrāšanu par galveno
ekonomikas uzdevumu un mērķi.
Par visu laiku izcilāko ekonomistu I. Brīvers uzskata Džonu Meinardu Keinsu, kurš ir rakstījis: «Kad bagātības uzkrāšanai vairs nebūs lielas sociālas nozīmes, notiks būtiskas izmaiņas cilvēku morālē. Mēs spēsim atbrīvoties no daudziem pseidomorāles principiem, kuru dēļ esam cēluši godā visnepievilcīgākās cilvēku īpašības, uzskatot tās par augstākajiem tikumiem. Bet uzmanieties! Laiks tam vēl nav pienācis. Vēl vismaz simts gadu mums būs jāizliekas, ka taisnīga rīcība ir nekrietna un nekrietna rīcība taisnīga, jo nekrietnība ir izdevīga, bet taisnīgums nav izdevīgs.»
– Pēc Krimas aneksijas tiek uzskatīts, ka ir izmainījies pasaules ģeopolitiskais modelis un šobrīd jau valda cita pasaules kārtība. Vai šīs ģeopolitiskā modeļa izmaiņas rada kādas būtiskas izmaiņas arī pasaules ekonomiskās kārtības modelī?
– Īsti nepiekrītu, ka būtu mainījies esošais ģeopolitiskais modelis un viss ir tā, kā mums te skaidro – ir labie un sliktie, mūsējie un jūsējie. Viss, ko dara labie ir likumīgi un atbalstāmi, bet ko dara sliktie – nelikumīgi un nosodāmi. Man tas atgādina hokeja spēli, kur ir viena komanda ar saviem līdzjūtējiem un otra ar saviem. Ja tiesnesis noraida mūsējo, tad visi svilpj, ja noraida pretinieku komandas spēlētāju, tad visi mūsējie tam piekrīt, savukārt sašutuši ir pretinieku līdzjutēji. Kas attiecas uz šo ģeopolitisko modeli, tad nedomāju, ka tas būtu principiāli mainījies.
– Vismaz tā to formulē Krievija. Pēc PSRS zaudējuma aukstajā karā uzvarētāji atļāvušies brīvi pasaulē darīt to, ko uzkatīja par vajadzīgu darīt. Ne ar vienu nerēķinoties un nevienam atļauju neprasot. Tagad Putins saka – pietiek. Turpmāk globālie procesi bez Krievijas līdzdalības un piekrišanas vairs nebūšot iespējami un Rietumi būs spiesti rēķināties arī ar mūsu interesēm.
– Man tas iedalījums mūsu – jūsu kaut kā neliekas īsti pareizs. Te ir roka, kas rausta marionetes Austrumos, un te roka, kas rausta marionetes Rietumos. Par tādiem maziem gariņiem, kas šeit mēģina kaut ko pukstēt, pat neklājas runāt.
– Diezgan drosmīga versija. Paskaidrojiet, kā tieši to domājat.
– Lai neliktos, ka es pats kaut ko neveselīgu esmu izprātojis, atsaukšos uz brazīliešu ekonomistu Selso Monteiro Furtado. Latvijā viņš varbūt nav pārāk pazīstams, bet viņa darbs, kurš 1999. gadā tika iztulkots angļu valodā, Global Capitalism pasaulē ir populārs. Šā darba galvenā ideja ir tā, ka nacionālās valstis šobrīd maz vairs ko nosaka. Pasauli pārvalda globālās korporācijas. Var teikt, globālā finanšu oligarhija. Finanšu oligarhija nav nekāds lamu vārds, to amerikāņu jurists Luiss Brandeiss ieviesa jau pirms simts gadiem. Šiem oligarhiem nav tautības un ir pilnīgi vienalga, vai viņš pēc izcelsmes ir krievs, anglis vai vācietis. Tas nav svarīgi. Nav gluži tā, ka valstu valdības gribētu iezāģēt saviem iedzīvotājiem, bet šie iedzīvotāji ir šo valdību otrā prioritāte. Pirmā prioritāte ir minēto globālo finanšu oligarhu intereses. Tā tas ir Krievijā, tā tas ir ASV, tā tas ir Latvijā un tā tas ir Vācijā. Ja ir apdraudētas šo finanšu oligarhu intereses, tad ir nepieciešami kari, kaut kādas pārbīdes. Proti, tas, kas pašlaik pasaulē notiek. Daudzi pasaules autori raksta, ka pasaule ir nonākusi pie nopietnu pārmaiņu sliekšņa. Var minēt Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī runu 2010. gadā Pasaules ekonomikas forumā. Šajā runā Sarkozī saka, ka jānāk lielām, nozīmīgām pārmaiņām. Ja tās nebūs cilvēku vadītas, tās notiks tik un tā. Ir vairākas būtiskas problēmas – lieko cilvēku problēma un darba vietu radīšana. Adams Smits to nesaprastu. Arī Džons Meinards Keinss 1930. gadā rakstīja, ja jau visa ir tik daudz, tad kāpēc radīt jaunas darba vietas – strādājiet mazāk. Taču finanšu oligarhijas interesēs tas tā nav. Šobrīd parādās draudi, ka pašreizējās pasaules problēmas var tikt risinātas ar liela kara palīdzību. Tāpat kā tas bija ar Pirmo un Otro pasaules karu, kurus izraisīja ne jau atsevišķi cilvēki. Valstu vadoņi, kuriem tiek pierakstīta vēstures veidošana, bija tikai marionetes to cilvēku rokās, kuriem bija jāatrisina savi uzdevumi.
– Vai tas nozīmē, ka, teiksim, 2050. gada vēstures grāmatās būs rakstīts, ka 2014. (vai 2016., vai citā) gadā pretrunas bija tiktāl samilzušas, ka to radikāls risinājums bija kļuvis nenovēršams?
– Tā man negribētos teikt, jo tas ir tāds pesimistisks scenārijs. Sarkozī un arī citi raksta, ka varbūt tomēr ir cits risinājums. Varbūt tomēr šīs pretrunas, kuras jau nav starp valstīm, tomēr ir kaut kādā veidā rsināmas.
– Kādas tieši ir šīs pretrunas?
– Piemēram, nepacietīgā kapitāla problēma.
– Paskaidrojiet, kas tā tāda.
– Par to plaši raksta profesors Hadžuns Čangs. Investors domā, kur ieguldīt naudu? Jūs sakāt, ka būvēsiet piena kombinātu, aicināt nākt pie sevis un domājat, ka pēc pieciem gadiem varētu sākt pelnīt. Taču kāpēc kādam gaidīt piecus gadus, ja ar spekulācijām finanšu tirgos to pašu peļņu var iegūt piecās sekundēs. Spekulatīvā ekonomika ir kļuvusi tik efektīva, ka reālajā ekonomikā, vairs investē tikai ideālisti un naivi cilvēki. Mūsdienās ar finanšu spekulācijām iespējams nopelnīt daudz ātrāk un vieglāk. Jau pirms piecdesmit gadiem, kad tas ne tuvu nebija tik aktuāli kā tagad, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džeimss Tobins acināja «iemest sauju smilšu finanšu mehānisma zobratos». To pašu solīja darīt Sarkozī 2010. gada janvārī, kad Francija kļuva par ES prezidējošo valsti.
– Iemeta?
– Neiemeta. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele 2009. gadā skaidroja, ka, krīzei sākoties, mēs tos spekulantus šoreiz vēl izglābām, bet turpmāk viņiem ir jāprotas un tāpēc aizliegsim «īsās pozīcijas» (short selling). Aizliedza? Neaizliedza. Lūk, pat tādi cilvēki kā Sarkozī, Merkele un droši vien arī Putins nav tie varenākie. Tie cilvēki, kuri šādā veidā pelna miljardus, no šīs iespējas negrib atteikties.
– Kādi ir iespējamie risinājumi?
– Vienu jau minēju. To, kuru parastiem cilvēkiem negribas pat domās piesaukt. Kā rāda vēsture, tad abus iepriekšējos pasaules karus izraisīja finanšu oligarhija. Vai cilvēki var kaut ko mainīt citādā veidā? Man gribas cerēt – varbūt. Runājot par pašreizējo situāciju saistībā ar Ukrainas krīzi, var skaidri redzēt, ka ES nekādas sankcijas pret Krieviju negrib. Ja ekonomiskās sankcijas būtu stingras, tad Latvija ciestu visvairāk. Premjere Laimdota Straujuma min iespējamo 10% IKP kritumu. Kad deviņdesmito gadu sākumā sabruka PSRS, tad Latvijai no visām bijušajām republikām bija vislielākais IKP kritums – 50%. Tad sekoja izrāviens un 2009. gadā atkal kritums – vislielākais ES. Tagad atkal runā par «izrāvienu». Man šis vārds ļoti nepatīk, jo atkal tuvojas jau nākamais grāvis, kurā iebraukt, un atkal visi būs «pārsteigti» un neviens neko nezinās. Kāpēc tā? Tāpēc, ka, jo atkarīgāki mēs būsim no citiem, jo lielāks «izrāviens» un dziļāks kritiens. Alternatīva šim ceļam ir veidot patiesi neatkarīgu valsti. Vai tas ir reāli? Manā izpratnē labākais Latvijas tupmākās attīstības modelis varētu būt pašreizējais Ungārijas ceļš. Mēs redzam, ka viņi ļoti uzmanīgi lavierē un viņiem daudz ko pārmet – demokrātijas trūkumu un vēl nez ko. Bet viņi veido, cik vien iespējams, neatkarīgu ekonomiku. Viņiem pārmet, ka esot apdraudēta centrālās bankas neatkarība. Kādā veidā? Izrādās, ka centrālās bankas vadītājam jāievēro Ungārijas likumi. Tas, lūk, apdraudot centrālās bankas «neatkarību». Ja Latvijā pie varas nāktu cilvēki, kuri gribētu īstenot šādu neatkarīgu politiku, tad, visticamāk, viņi tiktu no varas virsotnēm novākti. Bet, ja tas vienlaikus notiks Ungārijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Spānijā, tad tas varbūt būs citādi.
Rādīt reklāmu
