Par politiskajām reklāmām, to nosacījumu mainīšanu varas partiju interesēs, politiķu neprasmi izmantot sociālos tīklus, dodot priekšroku varas resursiem, Neatkarīgās intervija ar reklāmas aģentūras Mooz! radošo direktoru Ēriku Stendzenieku.

– Piekrītat, ka labai precei, tāpat politikā – labai partijai, reklāmu nevajag?

– Nē. Reklāma nav vajadzīga monopolistam. Nav jēga reklamēties Latvenergo, ja cilvēkam nav iespējas iespraust savu lampiņu blakus rozetē. Tieši tāpat nav jēga reklamēties partijai, kam ir varas monopols. Kādēļ, ja tev ir viss varas resurss, ja tāpat katru trešdienu sēdi LNT 900 sekundēs, ik ceturtdienu ej uz radio, griez lentītes, piedalies starptautiskās sanāksmēs un ziņās tāpat esi trīs reiz dienā? Reklāma daudz mazāk aktuāla ir varas partijām. Kā ikviens monopols, tikko partijas ieguvušas šo varas centru, tās mēģina to nostiprināt.

– Ja vēlētāju atbalsts, reitings rūk, sabiedrība ir pret kādam varas iniciatīvām, tām arī nav vajadzīga reklāma vai skaidrošana?

– Cilvēkiem reklāmas nepatīk, jo īpaši tādā formā, kādā tās ir vairumā gadījumu – pašslavinošas, konkurentus kritizējošas, augstprātīgas, uz sevi vērstas, kas auditorijai atstāj pēcgaršu, ka tā tiek uzskatīta par garīgi nepilnvērtīgu. Ja esi varas partija un sabiedrībā ne īpaši populāra, iespējams, daudz efektīvāka ir trešo pušu viedokļu izmantošana.

– Tieši tas, ar ko jūs jau reiz nodarbojāties, veidojot it kā kustības Pa saulei kampaņu LPP/LC, par ko KNAB pēc tam partijai uzrēķināja prāvu valsts budžetā atmaksājamu summu (kopumā par priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumu pārkāpumiem 500 000 latu, kas netika samaksāti, jo partiju apvienība tika likvidēta).

– Tas varbūt nav īpaši labs piemērs, jo neviens jau nav muļķis. Ja redzi, ka cilvēks, kurš ir vistiešākajā veidā atkarīgs no partijas, iestudētā balss tonī, kas Latvijā ir fundamentāla aktiermākslas problēma, stāsta par sava politiskā labvēļa labajām īpašībām, tad, protams, tiek nozagts ticamības moments.

– Tad jūs, no šodienas viedokļa raugoties, par šīm paša taisītajām reklāmām neesat īpaši augstās domās?

– Neesmu par tām zemākās domās kā par žurnālistiem, kuri uzņēmās prokurora lomu. Mums bija advokāta loma, lai kaut cik svaru kausus sabalansētu. Tajā laikā bija ārkārtīgi daudz negatīvas informācijas par varas partijām, bija treknie gadi, cūkdelfīni un kas tik vēl ne! Tajā ziņā nav par ko uztraukties šodien pie varas esošajai «gaišo spēku koalīcijai» jeb, kā tā sevi dēvē – tiesiskuma un reformu koalīcijai. Bet, ja arī tai ir kādas problēmas, nesaprotu, kā līdz tām var nonākt ar resursu, kas tām ir pieejams. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē mums ir koalīcija, ko atbalsta visas četras varas – lēmējvara, tiesu vara, izpildvara, mediju vara, kā arī starptautiskās organizācijas – Eiropas Komisija, Starptautiskais valūtas fonds, ASV vēstniecība, zviedru bankas, Eiropas Rekonstrukciju un attīstības banka... Kā ar šādu iekšējo un ārējo atbalstu var nonākt popularitātes problēmās! Tad kaut kas pašos pamatos ir greizi vai arī jāsavāra kādas īpaši lielas ziepes.

– Superleģitīma vara! Premjera partijai Vienotība un Nacionālajai apvienībai reitings gan turas, ko nevar teikt par Reformu partiju, arī partijām kopumā, parlamentu un Ministru kabinetu.

Jūs minējāt, ka vairākums reklāmu ir augstprātīgas, pašslavinošas. Aināra Šlesera reklāmas taisījāt ar vieglu pašironiju, spēlējoties ar klišejām par raķetēm, buldozeriem...

– Tās nu gan nav klišejas! Klišejiski apzīmējumi ir «uzņemties atbildību»,« īstenot reformas», «garantēt drošību» un tamlīdzīgi.

– No šodienas politiķiem kāds var par sevi arī pasmieties?

– Šobrīd vistuvāk cilvēciska politiķa tēlam droši vien ir Rīgas mērs Nils Ušakovs. Pašironija ir spēcīgas personības izpausme, arī spēcīgas nācijas izpausme. Tikai nācijās ar stipru pašapziņu var tapt tādi televīzijas humora šovi kā Little Britain vai Naša Raša, kur ļaudis viscietsirdīgākajā formā spēlējas ar augstākajiem nācijas simboliem un ar to kļūst tikai stiprāki. Latvijā to neredzu.

– Politiskajā reklāmā jūsu vārds asociējas ar Šlesera un viņa partiju reklāmistu. Saprotu, «kurš gan cits», tomēr, kāpēc tieši Šlesers? Pārliecība vai vienkārši labs pasūtījums?

– Man ar Aināru Šleseru joprojām ir ļoti labas attiecības. Domāju, ka tādu cilvēku ļoti pietrūkst Latvijas politikā un vispār Latvijas sabiedrībā.

– Kādu – «tādu»?

– Ļoti principiālu. Solīju – izdarīju, nolēmu – izpildīju, uzstādīju – sasniedzu. Var strīdēties par idejām, bet man būtu ļoti ilgi jādomā, lai atminētos kādu gadījumu, kad Šlesers būtu mainījis savu nostāju, vai tas būtu par kādām ģimenes vērtībām, geju un lesbiešu jautājumiem, lidostu vai ko citu. Kāds viņš ir bijis, tāds ir. Tādas jaudas, mugurkaula un aknu cilvēku, ļoti pietrūkst uz politiskās skatuves.