Patiesa vēlēšanās izpētīt pasauli ar fizikas, filozofijas un, visbeidzot, ekonomikas metodēm var novest arī līdz šādai atziņai: «Mēs esam gatavi ieguldīt savu naudu nodokļos un ticēt, ka šī nauda aiziet mūsu valsts labā.»
Vai tam Latvijā tic vēl kāds bez valsts kalpotājiem? Viņu skatījumu uz pasauli, ne brīdi neizkrītot no Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktora lomas, Neatkarīgajai atklāj Nils Sakss. Īstais Nils Sakss, nevis tas, kurš sabiedrības uzmanību sev pievērš biežāk.
– Kas ir Nils Sakss šajā valstī? Tas esmu es, viens vienīgs, ja runājam precīzi. Ir arī Nils Konstantinovs, kurš savā laikā strādāja pie manis Sabiedrības integrācijas fondā par sabiedrisko attiecību speciālistu un izlēma izmantot manu uzvārdu par savu pseidonīmu. Viņš ir gana ekscentrisks jaunais literāts, un arī viņa pseidonīma izvēle ir interesanta, jo radījusi jau daudzus pārpratumus. Es tos uztveru filozofiskā mierā.
– Šķiet, ka jūs pieņēma darbā, lai jūs izdomātu jaunus nodokļus.
– Tas Finanšu ministrijas departaments, ko es vadu, nes nosaukumu fiskālā politika. Vispār attiecībā uz vārdiem daudziem cilvēkiem ir principiāla nostādne – kas vieniem patīk, tas otriem nepatīk, un tad tīk pastrīdēties. Ja konkrētajā gadījumā kādam nepatīk fiskālā politika, tad lai būtu budžeta politika.
– Bet ne nodokļu politika?
– Nē, fiskālās politikas galvenais jautājums ir par budžetu ilgtermiņā. Protams, budžets sastāv no ieņēmumiem un izdevumiem, bet ieņēmumi balstās uz nodokļiem. Tomēr fiskālās politikas akcents nav uz ieņēmumiem. Vairāk ir jāseko tam, lai mēs nepieņemtu tādus likumus, kuru izpilde prasīs izdevumus, kādi pēc 10–20 gadiem nebūs nosedzami ar ieņēmumiem un aizņēmumiem.
– Kurš ierēdnis patiešām domā tik ilgus gadus uz priekšu? Domā par 10–20 mēnešiem, cik ilgi varētu novilkt kārtējā valdība, bet Valsts kasē domā par 10–20 dienām, kurās jāapmaksā kārtējā mēneša rēķini.
– Vai tad var saimniekot savā valstī, domājot 10–20 dienas uz priekšu?!
– Valsts nav pieminēta latviešu tautas pasakā par dievu, kurš sadusmojies uz cilvēkiem, jo tie cēla salmu mājas. Tas bija aizlaikos, kad cilvēki zinājuši savu nāves brīdi. Tagad neviens nezina, cik ilgi viņam nāksies dzīvot ne savā mājā, ne savā valstī.
– Jā, latvieši ir cēluši arī pamatīgas mājas, kas nav domātas tikai mājas cēlēja mūžam. Tās domātas arī viņa bērniem un bērnubērniem. Nav Latvijā tik traki, ka mēs nezinātu, kas šeit notiks pēc 10–20 dienām. Un nav tā, ka šeit nevienu neinteresē, kas notiks pēc 10–20 gadiem. Tomēr piekrītu, ka cilvēki ilgtermiņā labprātāk domā par savu dzīvi un savām mājām nekā par savu valsti.
– Pati valsts rāda piemēru īstermiņa domāšanai. Piemēram, samazināja ar nodokļiem neapliekamo minimumu trīskārt un tagad trīs gadus nesaprot, vai varēs atļauties nākamo trīs gadu laikā to palielināt par trešo daļu.
– Tas parāda nespēju vienoties nevis par konkrētā nodokļa iekasēšanas veidu, bet par balansu, pirmkārt, starp pašu nopelnīto un aizlienēto un, otrkārt, starp saražoto un samaksājamo nodokļos. Ja ievērojam bausli, ka tērēt varam tikai pašu nopelnīto, tad iespējami divi varianti. Vai nu zemi nodokļi un maza valsts līdzdalība dažādu problēmu risināšanā, vai augsti nodokļi un lielas cerības uz valsts pakalpojumiem. Tomēr nav tādu valstu, kas neaizņemtos nekad un nekādos apstākļos.
– Protams, vienmēr atrodas tik cēli mērķi kā Dienvidu tilta apzeltīšana par 666 miljoniem latu. To varēja atļauties tikai ar aizņemšanos, nevis ar kārtējo ieņēmumu naudu.
– Jautājums par korupcijas apkarošanu ir būtisks un attiecas ne tikai uz Latviju. Jā, zem redzamā apvāršņa pastāv lietas, kas nodara valstij ļoti lielu kaitējumu. Tās veido attieksmi pret valsti, kas izpaužas arī neiekasētajos nodokļos. Ja salīdzinātu tikai nodokļu likmes Latvijā un Igaunijā, tad kopumā tās dotu vienu un to pašu nodokļu slogu attiecībā pret katras valsts iekšzemes kopproduktu. Toties reāli Latvija no sava IKP iekasē 28% – ar to mēs esam vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā, kamēr Igaunija tiek pie 33% no sava IKP. Kā tā var būt? Tātad Latvijas iedzīvotāji atrod vairāk iespēju nodokļus nesamaksāt. Neviena valdība nespēj valsti izmainīt, ja paši iedzīvotāji to neatbalsta.
– Jā, neatbalsta, ka zelta tiltā ielikšot vēl arī dimantus.
– Es negribētu kaisīt sev pelnus uz galvas un atzīt, ka visa nauda, ko valsts iekasē, aiziet viena tilta zeltam un dimantiem. Ir taču arī uzcelts pats tilts kā infrastruktūras objekts. Esmu dzimis rīdzinieks, man žēl, tilta esamība nav manāma aiz visām tām negācijām, kas ar tiltu saistās.
– Vai jums kā Latvijas valsts ierēdnim ir kādas iespējas ietekmēt Rīgas pašvaldību un jebkuru citu pašvaldību?
– Valsts nevar pastāvēt, ja iedzīvotāji tikai pasīvi noskatīsies, kā viens ierēdnis mēģina vienoties ar otru ierēdni; ja iedzīvotāji neticēs, ka nodokļos iekasētā nauda tiek izmantota arī viņu labā. Tie ir skaļi vārdi, bet tajā pašā laikā tā ir elementāra patiesība.
Man pašam svarīga ir doma, ka mums ir sava valsts, kas uzliek atbildību. 22 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas apliecina, ka šāda atbildība nav tukši vārdi. Jā, negāciju ir daudz, bet valsts pastāv un attīstās. Lai katrs godīgi atbild pats sev, vai viņš dzīvo labāk vai sliktāk nekā padomju laikā.
– Dzīvo labāk visi, kuri ēd banānus. Tādu ir nesalīdzināmi vairāk nekā Padomju Latvijā, kur tā bija privilēģija 0,01% iedzīvotāju.
– Kā tad mums trūkst no tā, kas būtu vajadzīgs?
– Trūkst pārliecības, ka tas tā turpināsies ilgāk par 10–20 dienām.
– Un ko lai saka tautas bez savām valstīm? Bet valsts ir arī dārgs prieks. Mēs neesam dzimuši ģēniji, mēs pieļaujam kļūdas, kuras pēc tam jālabo, kaut vai pabeidzot Dienvidu tiltu, bet mēs esam gatavi ieguldīt savu naudu nodokļos un ticēt, ka šī nauda aiziet mūsu valsts labā. Mums tagad patīk kritizēt tā sauktos treknos gadus, bet tad valsts budžeta deficīts bija tuvu nullei.
– Un neviens ne Finanšu ministrijā, ne valdībā, ne Saeimā nepamanīja, ka valdība iekasē savu daļu no privāti aizlienētas naudas, kas tiek izlietota tā, ka nekādas spējas parādus atdot nerodas.
– Jā, tajā laikā netika veidoti uzkrājumi, jo IKP auga ar divciparu skaitli un bija doma «gāzi grīdā». Mēs bijām ES dalībvalsts ar daudz zemāku dzīves līmeni nekā ES caurmērā, kuru mēs cerējām ātri sasniegt. Finanšu ministrijā tajā laikā nemaz nebija Fiskālās politikas departamenta, kas liecina, ka arī šādā veidā trekno gadu kļūdas tiek labotas, – tiek domāts par to, par ko iepriekš nedomāja. Tomēr igauņi pamanījās veidot kaut nelielus uzkrājumus, kas tika izmantoti krīzes laikā, lai viņiem nebūtu jāaizņemas. Tas viss jau ir pagātnē, bet mēs taču dzīvojam uz parāda arī tagad, kad IKP aug neatkarīgi no tā, cik ilgtspējīgs ir šis pieaugums. Fiskālās politikas pamats ir neiztērēt visu, nepalielināt izdevumus tieši par tik, par cik pieaug ieņēmumi. Ar izdevumu palielināšanu mēs esam nonākuši līdz 200 miljoniem gada procentmaksājumu par iepriekšējiem aizņēmumiem. Igauņiem tā summa ir desmitreiz mazāka. Šāda starpība atbilst apmēram 2% no IKP, ko igauņi var izmantot savas valsts attīstībai, bet mēs maksājam ārzemniekiem. Vai mēs esam gatavi palielināt izdevumus tagad un procentmaksājumus nākotnē vai tomēr samazināt izdevumus, lai atstātu valstī lielāku daļu no valsts nākamajiem ieņēmumiem? Skaitot kopā nupat minētos 2% ar iepriekšējiem 5%, ar kuriem igauņi ir mums priekšā nodokļu iekasēšanā, mēs iegūstam atbildi, kāpēc viņi var finansēt izglītību un medicīnu tādā līmenī, kādā Latvija nevar.
– Bet vajag, lai vēlāk vispār būtu ko finansēt.
– Ir simtiem un tūkstošiem pamatojumu, kāpēc izdevumus vajag palielināt šodien un ne vēlāk kā šodien, pieaudzējot parādu. Tikpat daudz ieganstu var atrast arī nodokļu nemaksāšanai. Un tā bez gala pa maģisko apli: nav jēgas maksāt nodokļus veco parādu procentu apmaksai, jo nodokļu maksātājs šādā gadījumā nekādu atdevi no valsts nejūt, jo valstij naudas nav.
– Un kur jūs saskatāt galu bezgalībai?
– Kad nevis valdība mēģinās pārliecināt iedzīvotājus, ka nedrīkst palielināt budžeta deficītu, bet iedzīvotāji prasīs, lai viņu nodokļu maksājumi neaiziet aizvien lielākos procentmaksājumos par aizņēmumiem budžeta deficīta segšanai.
– Vai jūs jau esat prasījis ministram Vilka kungam, lai jums samazina algu, lai, reizinot šos latus ar visu ierēdņu algām, valsts sasniegtu bezdeficīta budžetu?
– Atalgojums Latvijā ir samazināts gan valsts, gan privātajā sektorā kā reti kur. Es nesaku, ka tagad vajag izdevumus samazināt. Pat ja izdevumi paliktu tie paši, pieaugošs IKP nodrošina lielākus valsts ieņēmumus un mazāku budžeta deficītu attiecībā pret IKP. Nav tā, ka mums rīt uz brokastlaiku vajag bezdeficīta budžetu. ES prasa samazināt budžeta deficītu pret IKP par 0,5% gadā, kas nav kā budžeta konsolidācijas gados. Mēs tikai nedrīkstam aizrauties ar izdevumu palielināšanu atbilstoši IKP pieaugumam. Protams, tas neizslēdz atsevišķu izdevumu palielināšanu.
– Kā šie prātojumi pārvērtīsies nākamā gada budžetā?
– Latvija ir ratificējusi Fiskālās disciplīnas līgumu un gatavo Fiskālās disciplīnas likumu ar tehnisku mehānismu, kā aprēķināt, cik lielus uzkrājumus veidot labajos gados un cik lielu deficītu atļauties krīzes gados. Kādreiz tā bija politiķu brīva izvēle, pēc tam atnāca Starptautiskais valūtas fonds ar savām prasībām, turpmāk tas būs likumā.
– Vai darbosies likums, ka aizvien mazākam iedzīvotāju skaitam jāuztur aizvien lielāks ierēdņu un skaits un jāapmaksā aizvien dārgāki tilti?
– Esmu ļoti tālu no uzskata, ka valsts pārvalde ir tūkstošiem ierēdnīšu, kas bezjēdzīgi dzenā papīrus no viena pie otra. Vai tad valsts pārvalde Latvijā ir pārāk uzpūsta, salīdzinot ar citām līdzīga lieluma valstīm? Vai būtu pamats prasīt, lai valsts pārvaldes izmaksas Vācijā, Kiprā un Latvijā veidotu identiskus procentus no IKP? Nē, Latvijā valsts pārvalde būtu pārāk dārga, salīdzinot ar citām līdzīga lieluma valstīm. Bet, protams, paliek jautājums par efektivitāti. Skaitļos tā neparādās.
– Ierēdņu skaitu samazināt nevar? Nu, vismaz demonstratīvi, lai kāds noticētu, ka valstī notiekot reformas.
– Tā var īstermiņā parādīt, ka tiekot veiktas reformas, bet nevar veikt reformas. Arī no budžeta viedokļa tam nekādas ietekmes nebūs. Tagad mēs attīstāmies labi, un mums nekas nav jāgāž un jāmaina.
***
Nils SAKSS
• Dzimis 1961. gada 10. maijā Rīgā.
• Ar Latvijas Universitātes diplomu 1986. gadā sāka strādāt par fizikas skolotāju, pēc tam par pasniedzēju augstskolā.
• Latvijas neatkarības atjaunošanas gados pievērsies filozofijas studijām.
• 1994. gadā sāka karjeru valsts pārvaldē, vispirms Izglītības un zinātnes ministrijā.
• Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās kļuva par vienu no pirmajiem Latvijas pārstāvjiem Eiropas Savienības struktūrās Briselē.
• Ilgu laiku (2001.–2008.) vadīja Sabiedrības integrācijas fondu, apgrozot līdz pārdesmit miljoniem latu gadā.
• Īsākus laika posmus bijis dažādos amatos Latvijā un Horvātijā.
• Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors kopš maija.
***
NILA SAKSA ATZIŅAS
Kas ir Nils Sakss šajā valstī?
Tas esmu es, viens vienīgs.
Jā, zem redzamā apvāršņa pastāv lietas, kas nodara valstij lielu kaitējumu.
Man pašam svarīga ir doma, ka mums ir sava valsts, kas uzliek atbildību.
22 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas apliecina, ka šāda atbildība nav tukši vārdi.
Kādreiz bija politiķu brīva izvēle, pēc tam atnāca Starptautiskais Valūtas fonds ar savām prasībām, turpmāk tas būs likums.
Rādīt reklāmu
