Intervija ar Latvijas Republikas kultūras ministri Žanetu Jaunzemi Grendi: par kultūras finansēšanu, par ieilgušo krīzi ministres un kultūras darbinieku attiecībās, par padomnieku institūciju, uzbekiem un Platonu.
– Ir pagājis nepilns pusgads no iepriekšējā skaļā notikuma, ko nosacīti varētu dēvēt par Žagara skandālu. Nu Kultūras ministrija jūsu personā ir iesaistījusies vēl vienā... notikumā, kas radījis daudzbalsīgus komentārus. Kā vērtējat konfliktsituāciju ar rakstniekiem un kultūras darbiniekiem vispār?
– Tas, ka es nāku un uzdodu jautājumus, kādus neviens līdz šim nav uzdevis, var radīt neizpratni. Tas, ka es nāku it kā no malas, nozīmē to, ka es paskatos uz visu no jauna. Ir bijusi kaut kāda ierastā kārtība, pēkšņi atnāk cilvēks ne no tās vides, kas paskatās uz lietām citādi. Tas tad arī uzjunda kaislības, jo nekas nenotiek kā agrāk. Tie ir pārmaiņu blakus efekti. No sākuma ir neuzticēšanās, bailes, un tad, kad cilvēki baidās, viņi rīkojas: vai nu uzbrūk, vai aizbrauc, vai nu izliekas, ka viņu nav. Esmu pārmaiņu cilvēks, un pārmaiņu vadību, ko esmu mācījusies, es akceptēju. Taču nebiju rēķinājusies, ka tas viss būs tik nežēlīgi.
– Nežēlīgi pret ko?
– Pret visiem. Reakcija, kā tas izpaužas, bija pārāk neadekvāta, nežēlīga. Visas situācijas var risināt mierīgāk. Cilvēki sanāk kopā, risina problēmas. Nav jau tā, ka ir tikai viena patiesība, vienmēr ir divas puses. Līdz ar to kopsavilkums varētu būt tāds: atnākot no citas vietas, paskatoties uz vidi no malas, uzpeld dažādi jautājumi, kas jārisina. Kas attiecas uz Žagaru un Operu... Ir pagājis pusgads, beidzot ir veikts funkciju audits, kas Operā nav bijis piecpadsmit gadus. Beidzot tiks ievēlēta valde, kas sastāvēs no trim cilvēkiem: Operas vadībā jābūt gan biznesa, gan finanšu, gan mākslinieciskajam cilvēkam. Tas ir reāls rezultāts, kas nav sagaidīts daudzus gadus, bet notiks šogad.
– Par Operu – skaidrs. Bet kas notiek ar citām kultūras sfērām?
– Tas pats arī, runājot par rakstniecēm. Jā, vajag nozīmīgi palielināt finansējumu rakstniecībai. Bet kas ir tas, ko mēs dodam sabiedrībai? Ko mēs varam pateikt sabiedrībai, proti, kāpēc ir svarīgi finansēt rakstniecību? Bija krīze, un krīzes apstākļos vienkārši tika šķērēts nost visam un ātri, nedomājot par sekām, un rakstniecībai, iespējams, tika nošķērēts par daudz. Jā, viss jāatjauno, bet jāsaprot arī, kur nauda jāliek pirmām kārtām, lai nozare kalpotu tautas interesēm.
– Īsti nesaprotu: kur, jūsuprāt, būtu jāiegulda nauda – grāmatu izdošanā, rakstnieku honorāros?
– Gan tur, gan tur. Es gribētu uzrakstīt tādu stratēģiju, kas būtu saprotama – ar mērķi palielināt finansējumu. Lai to saprastu gan Saeimas deputāti, gan Ministru kabinets, gan pārējie cilvēki. Tāpēc es nesapratu, kāpēc mūsu tikšanās reizē (2. maijā – E.V.) rakstnieces uz mani kliedza, kad biju atvērta. Es biju nākusi, lai uzlabotu situāciju, savukārt otra puse atnāca ar nostāju: tā, ko viņa te tagad grib?! Viņas kliedza uz mani trīs stundas. Es pat nespēju iedomāties, ka Nora Ikstena, kuru es pazīstu caur dažādām kopīgām kultūras aktivitātēm, var atnākt uz prāta vētru un vienkārši man uzbrukt, neļaujot notikt šai prāta vētrai. Es Noru nenosodu, tā vienkārši ir komunikācijas nobīde. Lai izveidotu stratēģiju, ir vajadzīgas prāta vētras, diskusijas. Bet es neiedomājos, ka cilvēki to var nezināt un nesaprast.
– Varbūt rakstniecēm nepatika vārds koučings vai arī metodes, kas raksturo šo procesu?
– Mārtiņš Martinsons ir Koučinga federācijas prezidents un lieto koučingu ikdienā, es vienkārši vēlējos, lai viņš ir moderators šai sarunai. Nebija runa ne par kādām koučinga metožu izmantošanām. Rakstniekiem jau bija zināms, ka būs prāta vētra, ka būs stipro un vājo pušu analīze. Martinsons kā moderators uzdotu jautājumus par šīm stiprajām un vājajām pusēm, mēs noskaidrotu ideālo stāvokli, ko vēlamies sasniegt. Mārtiņš pie vārda tika tikai pēc pirmās stundas: viņam vispār neļāva runāt. Mēs gan mēģinājām rakstnieces nomierināt, bet... Mēs gribējām aplūkot visu nozari kopumā, ne tikai rakstniekus vien, un izveidot visu stratēģiju līdz galam. Mums bija iespēja visu izrunāt ar moderatora palīdzību, pēc tam ar pieredzi šo stratēģiju maksimāli kvalitatīvi pilnveidot. Kaut ko jau mēs tur sarakstījām. Mēs tur bijām kādi divpadsmit cilvēki, visi bija par to, lai veidotu šo stratēģiju, tikai Nora Ikstena un Inese Zandere mums to neļāva darīt.
– Savulaik, pateicoties bijušā kultūras ministra Inta Dāldera aktivitātēm, krasi pazeminājās publiskā patapinājuma sniegtais finansiālais atbalsts rakstniekiem. Vai tad to nevar atjaunot iepriekšējā līmenī?
– Latvijā ir 2300 bibliotēku. Man ir vienkāršs jautājums: vai visām šīm bibliotēkām ir jānopērk pilnīgi visas grāmatas, ko Latvijas rakstnieki saraksta un izdod?
– Domāju, ka bibliotēkas nopērk tās grāmatas, kas tām šķiet interesantas.
– Tāda ir jūsu atbilde. Un es gribētu dzirdēt atbildes no daudziem cilvēkiem. Bet mēs netiekam pāri šim jautājumam. Tas, ka vienā gadā krasi samazinājās publiskā patapinājuma summa, liecina par to, ka samazinājies grāmatu iepirkums. Tāpēc atkārtošu jautājumu: vai valstij jādod nauda visām sarakstītajām grāmatām? Man pašai mājās ir divas kopā ar Imantu Ziedoni sarakstītas grāmatas, kuras es neesmu izdevusi. Ir jābūt kaut kādai kārtībai, kas nosaka: ko vajag iepirkt, kas ir būtiski un tā tālāk. Un kas tiek iepirkts bibliotēkām? Lielākoties tulkotā ārzemju literatūra, laikraksti, žurnāli. Un cik no visas summas ir latviešu literatūrai?
– Tas viss ir saprotams. Bet kāpēc bijušais ministrs Ints Dālderis ar vieglu roku atņēma publiskā patapinājuma naudu rakstniekiem?
– Domāju, ka būtu diezgan neinteliģenti nosodīt tā laika ministrus, kuriem vajadzēja izciest tās šausmas – griezt līdzekļus savām nozarēm. Tas ir tāpat kā griezt savā miesā. Jā, bija tāds periods, un tagad mēs redzam tā augļus. Neiepirkām grāmatas, ietaupījām miljonu, nepadomājot, ka pēc kāda laika tas atsauksies uz visiem rakstniekiem. Tagad ir jādabū atpakaļ pamats. Ir jāsaprot, kas ir pamats. Mēs šobrīd nevaram runāt par nez kādu attīstību un papildlīdzekļiem, mums jātiek līdz ilgtspējīgam pamatam, lai varētu izdzīvot. Es aicinu cilvēkus visās kultūras nozarēs skatīties uz šo ilgtspējīgo pamatu.
– Ko jūs domājat ar vārdu pamats?
– Tas ir tas jautājums, ko es uzdodu, atnākot no malas. Mums ir kultūras budžets – 100 miljoni latu. Apmēram puse ir bibliotēkas būvniecībai, puse – kultūras funkcija, no tās puse ir kultūras izglītība. Vai arī šīm funkcijām un šo naudu kultūra var dot tautai to, kas tai ir nepieciešams? Es teiktu – tādu kultūras minimumu. Pusgada laikā to nevar sarēķināt. Mēs lēnā garā uz to virzāmies – dot to kultūras minimumu krīzes apstākļos, vairāk nekā minimumu, lai katram Latvijas iedzīvotājam ikdienā būtu sasaiste ar kultūru. Šīs valdības deklarācijā rakstīts: lai kultūras patēriņš būtu astoņi procenti kopējā. Cilvēks saņem algu, un tad ir jautājums: cik naudas aiziet uz Maximu, cik – uz Latvenergo un gāzi un vēl citām lietām, un cik paliek īstajai kultūrai? Tai kultūrai, kas veido mūsu identitātes pamatu. Tad ir jautājums: ko skolēns redz, ko cilvēks laukos redz? Mums jādomā, kā profesionālo kultūru aizvest uz laukiem. Viena no idejām ir: digitalizēt kultūras namus, kuru mums ir 520, un rādīt cilvēkiem operas izrādes, kādas mēs Rīgā redzam kinoteātrī Citadele Plaza. Tā ir nacionālās, profesionālās kultūras pieejamība. Es atbalstu arī rakstnieku došanos uz bibliotēkām un stāstīšanu lasītājiem – ko rakstnieks domājis ar savu grāmatu. Tam nauda atrastos. Ja cilvēks saraksta grāmatu, kas ir nepieciešama katra identitātes stiprināšanai, tas ir vērtīgs solis. Ja šodien mēs dzīvojam sirdī ar Raini, Blaumani, Rozentālu un Jāzepu Vītolu, tad kur ir nākotnes Raiņi un Vītoli, kas veidos mūsu identitāti?
– Dažos interneta komentāros un sarunās var saklausīt vārgi slēptu nepatiku: ja jau rakstnieki sevi jūt par tik lieliskiem esam, kur ir viņu darbi, kurus gribētu lasīt ikviens? Proti, kur ir mūsu Blaumaņi un Raiņi? Šie pārmetumi sabalsojas ar jūsu jautājumu par latvisko identitāti.
– Man bail saukt uzvārdus, jo tad atradīsies tādi, kas tiem nabaga cilvēkiem metīsies virsū. Bet viens no šobrīd dzīvajiem latviešu ģēnijiem man teica tā. Katrā paaudzē piedzimst pa ģēnijam, un nekad nevar zināt, kurā jomā viņš būs – rakstniecībā, mūzikā, tēlotājmākslā. Daudzi grib būt par ģēnijiem, bet ne visi būs kā Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Raimonds Pauls... Ir vajadzīgs kultūras pamats, lai uzturētu vidi, kurā var rasties ģēniji. Tas pats ar rakstniekiem: ja ir kādi labi rakstītāji, noorganizējam konkursu, lai tādi cilvēki tiek mācīties uz ārzemēm. Tā, piemēram, nesen biju Kanādā, British Columbia universitātē, kur ir rakstniecības katedra, un tur man ierosināja, lai es atsūtu viņiem kādu rakstnieku uz pusgadu. Tur māca, kā rakstīt, un man tas šķiet ļoti svarīgi. Otto Ozols, piemēram, ir sarakstījis grāmatu, pēc kuras bibliotēkā stāv rinda, viņam ir potences kļūt par labu rakstnieku. Tad apzinām tos, kurus lasa, un sūtām viņus mācīties.
– Atgriezīsimies pie finansēšanas. Kādas ir problēmas literatūrai un citām kultūras jomām finansējumu novirzīt no akcīzes nodokļa? Par to iestājas Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) direktors Edgars Vērpe. Kāpēc premjers Dombrovskis ir pret šādu shēmu?
– Valsts Kultūrkapitāla fonds ir kultūras asinsrite, un tam ir jābūt kā paraugam, kā lietām kultūrā jānotiek. Esmu viennozīmīgi par to, ka finansējums VKKF ir jāpalielina, bet tajā pašā laikā jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Pirmais jautājums ir tāds: ko finansē Kultūras ministrija un ko finansē fonds? Otra svarīgā lieta ir: ko VKKF dod sabiedrībai? Trešā lieta: fondā ir astoņas nozares, no kurām jāizvēlas prioritātes. Cilvēki skatās, kur nauda plūdīs, un sāk veidot savus projektus atbilstoši plūdumam. 2004. gadā beidzās modelis ar piesaisti akcīzes nodoklim. Tas ir politiski filozofisks jautājums: vai mēs vispār veidojam speciāli iezīmētus fondus? Ir taču, piemēram, arī Valsts autoceļu fonds...
Rādīt reklāmu
