Sestdien Veselības ministrijā (VM) paredzēta sapulce, kurā lems par P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes nomaiņu, bet trešdien slimnīcas darbinieki vienojās protestā pret to, kā notiek slimnīcas vadības maiņas un iecelšanas, pirmām kārtām pret valdošo neziņu un procesa necaurspīdīgumu.
Ap šo procesu ir sacelta ažiotāža un veļas baumu vilnis – kas un kāpēc to vēlas. «Tā pašlaik arī ir lielākā problēma – mums nav informācijas, kas tiek plānots, kādus cilvēkus ministrija vēlas redzēt slimnīcas vadībā,» sarunā
Neatkarīgajai atzīst slimnīcas valdes priekšsēdētājs Modris Dzenītis. Saruna sākas par sirds transplantāciju, kam pašlaik Latvijā nav atsevišķas programmas.
– Brīdī, kad sirds transplantācijas 10. gadadienā sirds ķirurgs Romans Lācis aktualizēja šo jautājumu, Veselības ministrija savukārt sniedza informāciju, ka patiesībā problēmu nav un sirds transplantācijas varot veikt...?
Modris Dzenītis: – Jā, mums ir kardioloģijas programma, finansējums visām sirds operācijām, bet mēs šogad lūdzām iezīmēt naudu tieši sirds transplantācijām, lai būtu skaidri un nepārprotami, jo pērn par trim transplantācijām mums bija jāsniedz paskaidrojums, kāpēc esam tās veikuši, jo šādas programmas nav. Saņēmām ziņu no VM, ka šai programmai nauda nav paredzēta. Mums ir jāmeklē alternatīvi risinājumi. Viena gadījuma cena ir noteikta 6500 lati, bet sirds transplantācija prasa papildu izdevumus, tā ir sarežģītāka un dārgāka operācija, un tās izmaksas ir ap 22 000 latu. Ja mēs veicam kaut vai vienu šo transplantāciju no kopējās naudas, tad mēs būtu spiesti atteikt vairākiem citiem pacientiem. Bija tāds priekšlikums – samazināt sirds ķirurģijas citas operācijas, bet atvēlēt skaidru sadaļu transplantācijai. Šādu priekšlikumu VM neakceptēja.
– Vai, jūsuprāt, tas ir normāli, ka lielākās Latvijas slimnīcas mediķiem jāstāv piketā, lai uzzinātu, kas sagaida slimnīcu, lai varētu paust savu viedokli?
– Piketu organizēja slimnīcas arodbiedrība. Mums nav nekādas oficiālas informācijas, vienīgais, ko zinām, ka sestdien VM sasaukta ārkārtas sanāksme, kur tiks apstiprināta slimnīcas jaunā valde. Uz jautājumiem – vai?, kas? un kā? – mēs atbildes nesaņemam. Tā ir galvenā problēma. Slimnīca ir liels un sarežģīts mehānisms. Ja ir idejas nomainīt pilnīgi visu valdi, paiet ļoti ilgs laiks, lai tā sāktu pilnvērtīgi darboties, īpaši ja tie ir cilvēki, kuri slimnīcā iepriekš nav strādājuši. Mums ir bažas, vai būs iesākto lietu pēctecība. Man nav saprotami iemesli, kāpēc vadība jānomaina pilnībā. Ja kāds nepatīk, labi, bet jāsaglabā pēctecība. Tā ir valsts nelaime, ka visu nomainām.
– Kāda informācija ir jūsu rīcībā par pašlaik notiekošo?
– Grūti pateikt, pašlaik lielākais darbs, ko darām, – gatavojam slimnīcas celtniecības darbus. Vēlamies, lai šis process ir maksimāli caurspīdīgs. Otra lieta, kas tagad nākusi gaismā, – par Rīgas Stradiņa universitātes, slimnīcas un Bērnu slimnīcas apvienošanu. Nav jau nekāda pretestība pret labām idejām, bet nav normāli, ja visas vienošanās mēģina slēgt aiz muguras, pa kluso. Nav slimnīcā nevienas vēstules, neviena piedāvājuma, kā šo procesu varētu īstenot.
– Kas jums liek domāt, ka ir aizkulišu intereses?
– Man ir informācija, ka tiek uzrunāts viens otrs slimnīcas darbinieks, piedāvājot vadīt slimnīcu. Te nav runa par personību. Es ar to tieku galā. Te ir jautājums, vai VM kā īpašnieks ar slimnīcas vadību ir vienā «ierakumu pusē», lai Latvijas iedzīvotāji varētu saņemt vislabāko veselības aprūpi. Šobrīd ir tāda sajūta, ka mēs it kā esam uz kara takas. Nu, kāpēc šādi izteikumi? Mēs ne ar vienu nekarojam. Jāsaprot, kā labā tad mēs strādājam, ja ne pacienta?
– No VM vislielākā kritika izskan par neprasmi plānot slimnīcas budžetu.
– 2011. gadā Stradiņa slimnīca sastādīja budžeta plānu, kur ir paredzēti 6,5 miljonu latu zaudējumi. Taču bija arī viens force majore – Krājbanka. Gadu pabeidzām ir 4,5 miljonu latu zaudējumiem. Kopš 2008. gada valsts pasūtījums slimnīcai ir samazinājies par 14 miljoniem latu, bet 2011. gadā ārstējām to pašu vai pat lielāku pacientu skaitu. Ja budžets jau ir izveidots ar plānotiem zaudējumiem, kādu rezultātu sagaidām, saglabājoties tai pašai pacientu plūsmai? Tarifi šajā laikā mazināti, pārskatīti. Tāpēc uzskatu, ka nevar vainot tikai un vienīgi slimnīcas menedžmentu.
– Kur VM iesaka jums taupīt? Visām slimnīcām iesaka novirzīt pacientus uz ambulatoro aprūpi. Vai ir vēl kādi piedāvājumi?
– VM domās dzīvo kaut kur rītdienā. Neviens neapstrīd tēzi, ka primārā aprūpe ir lētākais palīdzības veids, taču, kamēr tas nostājas uz kājām, kamēr jūs būsiet pārliecināta, ka ģimenes ārsts ir pieejams, kamēr viņš zvanīs man uz mājām un informēs, ka man vajadzīga vakcinācija vai kārtējā pārbaude. Šajā sistēmā tiek likta nauda, taču, kamēr tā pilnvērtīgi nedarbojas, nevar aizvērt acis uz to, kas notiek slimnīcā, kas sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri nav aprūpēti šajā pirmajā līmenī. Nu, paskatāmies, ā, Stradiņi, tik daudz naudas! Paņemsim tur!
Bet par to, ka mūsu slimnīca sniedz resursu visietilpīgākās palīdzības programmas, piemēram, kardioloģijā transplantācija un citas, netiek padomāts. Plāni neiet kopā ar reālo situāciju. Varu pamatot katras struktūrvienības izmaksas, neesam tālu no katra pacienta izmaksu pierādījuma. Reti kurā slimnīcā to var.
Jau tagad puse pacientu uzņemšanas nodaļā netiek slimnīcā uzņemti. Nē, mums saka, tas ir par maz, vajag vēl vairāk sūtīt mājās. Tad man dažreiz gribas teikt, tad, lūdzu, atnāciet un sašķirojiet. Es redzu problēmu arī tarifu noteikšanā – ir lietas, pacienti, ar kuriem lokālās slimnīcas netiek galā, un šie pacienti nonāk pie mums, bet tarifi mums ir vienādi.
– Kāds būtu risinājums?
– Vissvarīgākais ir ministrijai nostāties kopā ar mediķiem, slimnīcām, izskaidrot situāciju, nevis teikt, ka mūsu neprasmes dēļ ir parādi, valdības sēdē premjeram teikt: nu, redz, tie ir mūsu «vājākie skolnieki», mēs ar viņiem strādāsim. Tādā brīdī vairs negribas... Nē, ir jāstrādā, un mēs visu šo laiku to arī darām.
Es atnācu uz slimnīcu 2008. gadā, un tad bija pāri par 10 miljoniem latu parādu. Esmu ticies ar katru piegādātāju, runājam, lai pacienti no tā neciestu. Situācija ir būtiski uzlabojusies. Vai slimnīcai draud maksātnespēja? Nē. Man uz daudziem jautājumiem, par ko mūs vaino, nav atbilžu.
– Vai jaunā budžeta plānošanas sistēma, ko ieviesusi ministrija valsts slimnīcās, vai visi tie norādījumi no ministrijas, kā vajadzētu panākt bezdeficīta budžetu, bet nemainot finansējumu un nesamazinot pacientiem sniegtās palīdzības apmēru, var dot augļus un tādu situāciju, ka nekādu parādu slimnīcai nebūs?
– Nē, nav iespējama pašlaik tāda situācija. Pati par sevi šī plānošanas sistēma neatrisina naudas trūkumu veselības nozarē. Ar tās palīdzību var kontrolēt, ko un kā slimnīcas dara – cik esam samaksājuši komunālajos maksājumos, cik algās, cik tērējuši medikamentiem.
Mēs šajā laikā esam paveikuši daudz darba. Ar katras struktūrvienības vadītāju panākta strikta vienošanās par iekļaušanos budžeta rāmjos. Administratīvi striktu pieeju aizstājām ar vienošanos, ka jāiekļaujas budžetā, ka nauda jāskaita līdzi, un tas arī izdodas. Liels darbs panākts ar izmaksu uzskaiti. Kā finansists sacīšu ar lepnumu – divu gadu laikā esam nonākuši pie sistēmas, ka varam pateikt, cik pacients izmaksā.
– Nesen valdībā parādījās ziņojums par slimnīcu parādiem un kā ar to tikt galā. Tur bija iekļautas tādas lietas, no kurām mati cēlās stāvus, piemēram, praktiski pāriet uz maksas medicīnu, un – ka to rosina slimnīcas...
– Es pateikšu, kā tas radās, un tad seciniet, kā tiek gatavoti Ministru kabineta ziņojumi. Mums atsūtīja vēstuli, kurā teica, lai norādām visneiedomājamākās lietas, ko vajadzētu darīt, lai likvidētu visus parādus. Austrumu slimnīca iekļāva, ka 1000 darbinieku jāatlaiž, mēs, ka visi izmeklējumi būtu jāveic par maksu, Bērnu slimnīca – slēgtu atsevišķas programmas. Un tas parādās valdības ziņojumā. Ja man prasa, kur tu dabūsi astoņus miljonus ar nosacījumu, ka pamatpakalpojumu apjoms paliek tāds pats ārstēšanā, tad vienīgais, ko mēs varējām iekļaut, ir visa diagnostika par maksu. Bet tas viss ir pretrunā ar valdības noteikumiem. Kāpēc ziņojumā vispār ko tādu iekļaut?
– Rodas iespaids, ka tā vietā, lai atklāti pateiktu, kāda ir situācija veselības aprūpē, tiek meklēti vainīgie, kuri nemāk saimniekot, un tās šajā situācijā ir slimnīcas.
– To izdarīt ir vieglāk – atrast vainīgos. Mēs sakām, ka visu nevaram izdarīt par piešķirto naudu, bet mums saka – varat, tikai jāmāk plānot.
– No sarunas saprotu, ka esat diezgan pārliecināts, ka jūs vairs nebūsiet valdes priekšsēdētājs.
– Man ir tāda sajūta. Viens ir tas, ka uzrunā citus cilvēkus šiem amatiem. Otrs – baumas par apvienošanu ar Rīgas Stradiņa universitāti un citas lietas. Diemžēl atklāti ne par vienu, ne otru lietu neviens nerunā.
Rādīt reklāmu
