Piesardzīgi–progresīvi–radikāli izmīcījusies pa koncepcijas platformām, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (tekstā arī – Padome) lēmusi veidot progresīvi vienotu sabiedrisko mediju.
Projektam jābūt gatavam aprīlī, lai paspētu iekļaut jaunajā Nacionālajā attīstības plānā, cerot pretendēt uz Eiropas finansējumu. Vai beidzot ir sasniegts rezultāts, uz kuru bija cerējis LTV šefs, izvirzot ideju par jaunu sabiedrisko mediju? Ko no fiksajām radio un televīzijas aprēķina laulībām iegūs sabiedrība?
To jautājam Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoram Edgaram Kotam, Latvijas Radio vadītājam Jānim Siksnim un Rīgas Stradiņa Universitātes asociētajam profesoram, mediju ekspertam Sergejam Krukam.
– Kāpēc tapa Koncepcija par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi, un kas no sākotnējās ieceres palicis šobrīd?
E. Kots: – Tas ir sens stāsts. Pēc neatkarības atgūšanas sabiedriskās televīzijas budžets bija izveidots nepareizi. Tāpēc vēl joprojām saskaramies ar šīs rīcības negatīvajām sekām. Apzinoties, kādā situācijā ir Latvijas Televīzija (LTV), kura bez attiecīgā finansējuma pēc dažiem gadiem vairs nebūs spējīga strādāt, 2004. gadā sāku interesēties, kā piesaistīt investīcijas. Rezultātā tapa dokuments, uz kura pamata cerējām dabūt Eiropas Savienības (ES) fondu naudu sabiedriskajiem medijiem. Tagad ar šo dokumentu pamatīgi manipulē.
J. Siksnis: – Man grūti komentēt to, ko teica kolēģis. Tā ir viena no lietām, par kuru iepriekšējais Latvijas Radio (LR) ģenerāldirektors Dzintris Kolāts darbiniekiem īpaši nestāstīja. Pieļauju, ka viņš negribēja lieki satraukt.
– Koncepcija ietvēra trīs risinājumus – piesardzīgo, progresīvo un radikālo. Atgādiniet kopīgo un atšķirīgo.
J. S.: – Tā sauktais piesardzīgais risinājums būtiskas izmaiņas abu mediju darbā neparedzēja. Bija iecere izveidot kapitālsabiedrību ar vienotu administrāciju, kurā saglabātos saturiskā, redakcionālā un pārraides autonomija. Progresīvais modelis plāno vienotu sabiedriskā medija kapitālsabiedrību ar kopīgu vadību, pārvaldi un infrastruktūru. Savukārt radikālais variants iecerēja daudz būtiskākas izmaiņas. Paliktu vienotas kapitālsabiedrības modelis ar kopīgu administrāciju un pārvaldību. Būtu unificēts ziņu dienests. Pārējos raidījumus iegādātos no privātajiem producentiem. Kā ārpakalpojums tiktu pirkta (vai nomāta) arī infrastruktūra, ko izmantotu satura veidošanai, tiešraides un arhīva pakalpojumu nodrošināšanai. Turklāt notiktu arī pakāpeniska pāreja uz licenču maksu, atsakoties no reklāmas ieņēmumiem. Mēs atbalstījām pirmo variantu, ka LR un TV strādā kā atsevišķi uzņēmumi, katrs ar savu administrāciju un saimniecisko pārvaldi, bet kopā veido interneta portālu vai citas multimediju formas.
– Izskatās, ka radio vadība tomēr nav īsti apmierināta ar notiekošo...
J. S.: – Par sabiedrisko mediju apvienošanu runāja jau gadiem ilgi. Mēs šo koncepciju uztvērām kā vienu no teorētiski iespējamiem nākotnes modeļiem, bet ne jau kā tuvākā brīža realitāti. Edgars Kots jau teica – doma bija dabūt līdzekļus, ko ieguldīt materiāli tehniskajā bāzē. Tikko pats iesēdos Kolāta vietā (16.01.2012.), tūlīt uzaicināju uz radio toreizējo Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja vietnieci Daci Bucenieci, lūdzot precīzāk iepazīstināt ar iecerēto koncepciju. Viņa mierināja, ka dokuments esot tāds kā tēmas pieteikums, lai sabiedriskie mediji dabūtu lielākas investīcijas. Paredzēts, ka koncepciju iesniegšot valdībai, lūdzot veikt rūpīgu izpētes darbu, lai izanalizētu labāko no trim iespējamajiem modeļiem. Arī mēs, protams, varēšot šajā procesā piedalīties. Tagad redzam, ka pilnveides process, kas bija iecerēts vismaz gada garumā, tiek forsēts. Klausoties NEPLP priekšsēdētāja Aināra Dimanta izteikumos, šķiet, ka apvienošana ir kaut kāds pašmērķis. Būs traki, ja saliks kopā divus pusbadā turētus medijus, argumentējot, ka tādējādi ietaupīs līdzekļus. Vienubrīd domājām – paldies Dievam!, šī ideja palikusi pagātnē... 2009. gadā, kad Latvijā trakoja finanšu krīze, Nacionālajai radio un televīzijas padomei šķita, ka, apvienojot abas raidorganizācijas, varēs ietaupīt naudu. Taču no auditorfirmai Ernst & Young speciāli pasūtītā pētījuma izrietēja, ka īstermiņā ietaupījuma nebūs, bet apvienošanas process izvērtīsies ilgstošs un sarežģīts. Tagad atkal šī ideja ir atpakaļ, bet ietaupīt vairs nav iespējams. Jau tagad LR trūkst grāmatvežu un juristu. Arī žurnālistu ir par maz. Krīzes gados tika atlaista trešā daļa darbinieku. Ietaupīt var tikai uz saturu, taču tad zaudēs auditorija.
E. K.: – Kad jaunievēlētā Padome skatīja veco koncepciju, tā secināja, ka pārāk maz vērības veltīts saturam. Tagad redzu, ka viņi nodarbojas ar to pašu, proti, ar variantu modelēšanu. Manuprāt, šis ir sekundārs jautājums. Galvenais ir tas, kā sabiedriskais medijs strādās pēc gadiem pieciem sešiem, kādi būs tā kvalitatīvie un kvantitatīvie parametri. LTV labprāt ierakstītu teātru izrādes, bet – cik daudz? Kādas būs tiešraides? Kāda būs saturiskā vīzija? Par maz uzmanības tiek veltīts nākotnes paradumu pētīšanai. Jau šobrīd ziņas pilnībā iekarojušas internetu, bet tajā būtu jāiekļauj arī jauna saturiskā domāšana. Kāda tā būs? Lūk, šos jautājumus noskaidrojot, var izvēlēties piemērotāko modeli. Patlaban rodas sajūta, ka kādam gribas nodarīt visu ļoti, ļoti ātri, lai 2013. gada janvārī jau būtu jauns sabiedriskais medijs. Brīnos, ka bijušais LTV ģenerāldirektors Rolands Tjarve saka – kāda tur problēma trijos mēnešos apvienot televīziju un radio! Vai tad nav skaidrs, ka tik milzīgu mašinēriju nevar izkustināt tik īsā laikā? Piekrītu, ka nākotnē būs jāveido gluži jauns sabiedriskais medijs, bet ne jau pāris gadu laikā.
– Jūsu mērķis, aktualizējot jautājumu par jaunu pieeju sabiedriskajām raidorganizācijām, bija cits, nevis redakcionālas pārmaiņas. Teiksim atklāti, jūs gribējāt naudu televīzijai.
E. K.: – Jā, mēs reāli gribējām naudu. Vēlējāmies norādīt problēmas un piesaistīt Eiropas fondu līdzekļus. Es ietvēru priekšlikumus turpmākās rīcības plānojumam līdz pat 2018. gadam, taču jaunajā koncepcijā tāda laika plāna nemaz nav. Nav arī nodefinēts galvenais, kas šim dokumentam jāpasaka. Tāpēc ap to virmo emocijas. Izteikumi, kurus dzirdam no Padomes puses, veido destruktīvu vidi, liekot domāt, ka LTV darbinieki ir neprofesionāli. Bet tā jau nav! Viņi pēc labākās sirdsapziņas dara visu iespējamo, ko vien var izdarīt esošajos apstākļos.
– Koncepcijas bīdītāji sola, ka apvienojoties būšot lielāka iespēja pievērsties saturam. Kam ir jāspriež par radošā produkta saturu – radio un televīzijas žurnālistiem vai politiķiem un viņu vēlētajai Padomei?
S. Kruks: – Saturam jāpaliek redakciju ziņā. Reformas tiešais mērķis ir uzlabot saturu, taču nav argumentēti parādīts, ka, struktūrām apvienojoties, žurnālisti, diktori, operatori sāks strādāt profesionālāk. Tas līdzinās Ņikitas Hruščova politikai, kurš, apvienojot kolhozus un sadalot partijas komitejas, cerēja panākt labākus ražošanas rezultātus. Par tehniskiem risinājumiem gan var diskutēt. Kaut arī nav īsti saprotams, kādu mantu radio un televīzija var koplietot. Izmantos tās pašas skaņu studijas? Skan racionāli, bet praktiski nav realizējams, jo radio un TV ir atšķirīgi darba ritmi: vieni var ātri mainīt darba grafikus, otriem viss ir jādara savlaikus. Par sabiedriskā pasūtījuma kvalitāti un kritērijiem jau sen spriež patīk – nepatīk līmenī. Neesmu dzirdējis kritiķu atsauces uz konkrētiem datiem, kas apliecinātu, cik labais vai sliktais ir izplatīts, kas tieši žurnālistu darbā nav pareizs.
J. S.: – Runājot par saturu. LR iesniedza priekšlikumus par t. s. ideālajiem budžetiem. Tas bija milzu darbs, kuru nācās paveikt dažu dienu laikā. Mēs norādījām, kādu gribētu savu programmu – ar visiem raidījumu nosaukumiem un žurnālistu vārdiem. Pieļauju, ka Padomes viedoklis atšķiras. Bet tas ir tikai normāli, ka savā starpā varam diskutēt par to, kādam jābūt ideālam sabiedriskā pasūtījuma variantam; ciktāl jāstrādā mijiedarbībā ar televīziju, ciktāl jābūt katram par sevi. Šīs lietas ir jāizrunā. Tikai tad varam skatīties, kurš no modeļiem – apvienotais, mazāk apvienotais – ir labākais, lai to sasniegtu.
E. K.: – Vienreiz arī precīzi jānodefinē, kas sabiedriskajai televīzijai ir svarīgāk – reitings vai kvalitāte. Jau atkal sākas... NEPLP priekšsēdētājs paziņo: tā ir katastrofa, ka komerctelevīzijām ziņu raidījumu reitingi ir augstāki nekā LTV. Atšķirības starp Panorāmas auditoriju ir kādi 15–20 tūkstoši, bet tā jau skaitās KATASTROFA! Šādi izteikumi ļoti aizskar ziņu dienesta žurnālistus.
– Raidījumu kvalitātei nav nekāda sakara ar reitingiem?
E. K.: – Tie nav simtprocentīgi savietojami jēdzieni. Atcerieties, savulaik bija raidījumu cikls Vakara intervijas, kuras vadīja Gints Grūbe. Kad viņš intervēja Pavilu Globu vai Hruščova mazdēlu, reitingi bija milzīgi. Ja iztaujāja Gidonu Krēmeru vai citus intelektuāļus, reitingi bija zemē. Tikko atspoguļojam kādu kašķi ar Aināru Šleseru, skatītājs uzreiz salīp ar ekrānu. Runājam par enerģētikas problēmām valstī – momentā vērojami kritumi. Popularitātes reitingus lielā mērā nosaka tematikas izvēle. Iedomājieties, ja De Facto kādu laiku pētnieciski pievērstos ļoti svarīgajai enerģētikas tēmai, kas notiktu ar reitingiem... Esam atvēlējuši laiku vakara filmiņai bērniem. Protams, ar to jau arī nekādus reitingus neuztaisīsi. Kas tad galu galā ir sabiedriskais medijs – kvalitatīvas sabiedrības veidotājs vai spēlētājs reklāmtirgū, kas pelna naudu izdzīvošanai? Šos jautājumus noskaidrojot, varam virzīties uz priekšu.
S. K.: – Jā, var piekrist, ka ar raidījumu kvalitāti mēdz būt problēmas. Bet tad žurnālistam, redakcijai ir jāpalīdz saprast, kur ir kļūme, un svarīgākais – kas konkrēti viņiem ir jāizdara, lai sniegums būtu labāks. LTV reiz sarīkoja kursus novadu žurnālistiem – sižetu kvalitāte manāmi uzlabojās. Pēc kāda laika apmācītie aizgāja no reģionālajām televīzijām uz labāk apmaksātām darba vietām un kvalitāte atkal pasliktinājās.
– Pastāv risks uzurpēt auditorijai kādu noteiktu politisku viedokli?
S. K.: – Mediju apvienošana atvieglo kontroles iespējamību. Pieminēšu, ko teikuši žurnālisti: ja ir divi sabiedriskā medija direktori, pastāv izvēle. Mūsu lietišķajā kultūrā darbinieki tomēr lielāku nozīmi piešķir priekšnieka personībai, nevis darba formālai organizācijai. Un mēs vēl nezinām, kādi būs jaunā medija statūti... Kā redzam no pieredzes, reorganizācijas parasti domātas tam, lai pārstrukturētu iestādes vadības personālsastāvu. Veco vadītāju ir viegli atlaist vai, gluži otrādi, atstāt amatā ilgāk, ja bija termiņu ierobežojumi. Par to liek domāt tas, kādā steigā notiek koncepcijas virzīšana. NEPLP sastāva maiņa arī neliecina, ka personāliju atlasīšanas procedūra būs atklātāka pēc būtības, nevis tikai pēc formas. Jaunajā padomē nav neviena opozīcijas pārstāvja, lai arī lietussargu ideāli paredz opozīcijas respektēšanu.
E. K.: – Satrauc fakts, ka mediju apvienošana ir paredzēta pat valdības deklarācijā.* Kaut gan šādā kontekstā valdībai ar medijiem nevajadzētu būt nekādam sakaram. Jāspēj ētiski atdalīt mediju neatkarību no politikas, ļaujot sabiedrībai pašai izvēlēties, kas tai pieņemams, kas – nē.
– 2007.–2008. gadā LTV varēja pamanīt neslēptas žurnālistu simpātijas pret Jauno laiku un Pilsonisko savienību. Pirms dažu žurnālistu pievienošanās šo partiju ideoloģiskajam ruporam TV3, par neitralitāti vispār varēja nepīkstēt.
S. K.: – Kā liecina raidījumu analīze studentu pētījumos, šobrīd LTV un LR žurnālisti ievēro neitralitātes principus.
– Nav noslēpums, ka politiskā elite un tās satelīti šķībi skatās uz LTV ģenerāldirektoru. Edgaru Kotu uzskata par Aivaram Lembergam pietuvinātu cilvēku. (To apliecināja arī preses konference par Eirovīziju, kur Kots un Lembergs ļoti pietuvināti sēdēja pie viena galda. Par to Padomes locekļi gauži uzbudinājās.) Kas attiecas uz Jāni Siksni, viņš ir vēl neatminēts – ej nu zini viņa politisko orientāciju... Cik reāla ir versija, ka viens no reformas iemesliem ir vēlme tikt vaļā no jums abiem, ieliekot topošā konglomerāta virspavēlniecībā politiski pareizus biedrus?
E. K.: – Tajā brīdī, kad cilvēku apzīmogo, ar viņu ir vieglāk cīnīties. Ziniet, man pat grūti iedomāties, ka šajā sistēmā, kas izveidota LTV, es kā ģenerāldirektors varētu iespaidot kādu žurnālistu... Turklāt, kopš pastāv sociālie tīkli, tas ir nereāli. Tas, kurš saredz politisko angažētību, lai met akmeni pirmais!
J. S.: – Nekad neesmu gribējis iedziļināties jel kādās politisko sazvērestību teorijās. Gan būdams žurnālists, gan tagad LR vadītājs, vienmēr esmu vadījies tikai pēc profesionāliem kritērijiem. Taču, redzot, cik neloģiski un dīvaini notiek mediju apvienošanas process, šobrīd grūti oponēt tiem, kas saredz jūsu minētos iemeslus. Nav argumentu.
– Kā izskatās no malas? Ir kādam prātā stratēģija, lai tiktu vaļā no Jāņa Sikšņa un Edgara Kota?
E. K.: – Uzskatu, ka vienreiz skaidri un gaiši jāpasaka, ka sabiedriskais medijs Latvijā ir prioritārs, un precīzi jādefinē investīcijas apjoms, kas sakārtos vidi, kurā veidoties saturam. Kamēr nebūs šādas nostājas, turpināsies tukšas polemikas par to, kurš ir pietuvināts Aivaram, Sarmītei vai Nilam.
– Kots laikam domāja Sarmīti Ēlerti, kura sāka šīs koncepcijas virzību, kā vienu no galvenajiem ieguvumiem minot Eiropas naudas piesaisti. Vai ir zināmi precedenti, kad ES naudu devusi dalībvalstu sabiedriskajiem medijiem?
J. S.: – Nezinu nevienu piemēru, kad ES nauda tiktu iedota sabiedriskā medija tehnoloģiju attīstībai.
E. K.: – Es cīnos par vienreizējām investīcijām, lai atslogotu valsts budžetu. Ja varam pirkt miljonus vērtus vilcienus, tad kāpēc gan nevaram pamatot, ka Latvijā ir vajadzīgs savs medijs, kas uztur nacionālās vērtības! LTV ir 25 000 ierakstu stundu. Tās iet bojā. Mēs cīnāmies par katru latu, lai šīs vērtības digitalizētu. Diemžēl attieksme pret sabiedrisko mediju ir šausminoša.
J. S.: – Televīzijas vajadzības šobrīd ir lielākas nekā radio. Tātad visa nauda, kas nāks vienotajam sabiedriskajam medijam, visticamāk, aizies ugunsgrēka dzēšanai LTV, nevis paliks arī LR attīstībai. Pat ja dabūsim līdzekļus vienreizējai investīcijai, tik un tā politiskās varas pārstāvjiem nāksies lemt par regulāru finansējumu un bāzes budžeta palielināšanu sabiedriskajiem medijiem. Labi, dabūsim kādus 40 miljonus no Eiropas, uzcelsim jaunu māju, sēdēsim spīdošās telpās, televīzija strādās ar jaunām kamerām... Bet regulārais finansējums no valsts budžeta paliks tikpat niecīgs! Vai tad mainīsies satura kvalitāte? Neesam pret reformām, tikai vēlamies, lai tās notiktu pārdomāti. Diemžēl mūs cenšas iztēlot par stagnantiem, kas smird pēc naftalīna un visiem spēkiem grib nobremzēt jebkuru iniciatīvu.
S. K.: – ES neprasa, lai sabiedriskais medijs tiktu veidots tieši pēc šāda modeļa, kas būtu kritērijs naudas piešķiršanai.
E. K.: – Ziniet, man ir skumji, jo zināmā mērā esmu vainīgs, ka viss izvērties tieši tā... Bet mana doma jau bija pavisam cita! Redzot, ka krīze padziļinās un seko viena budžeta konsolidācija pēc otras; ka nauda jaunām tehnoloģijām nebūs, es kopā ar iepriekšējo Padomi meklēju alternatīvas finansējuma iespējas. Finanšu ministrijā mums ieteica rīkoties šādi. Tieši tādēļ jau tika radīta visa tā koncepcija... Bija vien vajadzīga politiskā izšķiršanās. Šobrīd man šķiet, ka dažiem ļaudīm iestājies individuālais egoisms – gribu tūlīt un tagad! Ir vajadzīgs konkrēts darbības plāns vismaz desmit gadiem, bet tikai un vienīgi balstoties uz saturiskām prioritātēm. Kāda gan jēga modernai ēkai un tehnoloģijām, ja medijam nebūs kvalitatīva satura? Komerctelevīzijas to vien tikai gaida, lai pazūdam.
S. K.: – Steiga ir atslēgas vārds notiekošajam. Tomēr, jāatzīst, nav arī jēgas runāt par internetu un tehnoloģiju attīstību, velkot laiku līdz 2018. gadam, kā bija paredzēts iepriekšējā koncepcijā. Bažas rada, ka kolēģi lieto sarežģītās frāzes par konverģenci, sinerģētiku un platformām, nepaskaidrojot, kas, ko un kā iespaido. Ko es gribētu sagaidīt nākotnē? Lai pārmaiņas sāktos no zemākā līmeņa. Redzu iekšējās darba organizācijas trūkumus, kas žurnālistiem traucē izpaust savu radošumu. Tas notiek ne aiz ļauna prāta, bet to varbūt ietekmē kāds normatīvais akts, kurš izrādās svarīgāks nekā radošā darba galarezultāts. Šī koncepcija ignorē žurnālistu radošā darba menedžmentu. Ja Padome pārmet, ka nav sadarbības starp radio un televīziju, tad jājautā: vai tad pastāv kāda sadarbība starp citiem žurnālistiem? Latvijā ir izjaukts žurnālistu socializācijas process, viņi nesatiekas savā klubā, lai apmainītos ar informāciju, ar radošām idejām, draudzīgi pavērtētu cits citu. Domāju, ka profesionālās brālības izjaukšanā savu roku pielika bijusī Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte. 90. gadu sākumā no darba bija spiesti aiziet pieredzējušie žurnālisti. Viņu vietā tika savākti vidusskolas beidzēji, radot precedentu, ka par žurnālistu var kļūt, nākot pa taisno no skolas sola. Lai kā arī vērtētu topošo žurnālistu sagatavošanu augstskolā, viens no plusiem ir tas, ka viņi viens otru tur iepazīst. Šodien redakcijām nav priekšnoteikums ņemt darbā tādu, kurš jau ir apviļājies profesionālajā vidē un iesūknējis sevī vismaz kādas no žurnālistikas vērtībām.
– Kotam un Siksnim naudas pietiek labi ja vidusskolas absolventam. Profesionālie asi prasa krietni vairāk.
S. K.: – Ja žurnālists nevar pretendēt uz augstāku honorāru par aktuālu sižetu, ko gatavojis rīta agrumā, atbraucot no perifērijas; kad pa mobilo telefonu viņš sarunājies visu nakti, bet kompensāciju par to nesaņem – protams, interese gatavot šādus sižetus samazinās. Lai šādas ikdienišķas ķibeles novērstu, nav jātaisa revolūcijas. Var sākt ar konkrētiem pakāpeniskiem soļiem, nevis uzreiz konverģēt platformas sinerģijas radīšanai.
* 8.6.2. – Sadarbībā ar NEPLP izveidot jaunu Latvijas Sabiedrisko elektronisko mediju, savlaicīgi sagatavojot projektu un piesaistot finansējumu no nākamā ES struktūrfondu programmēšanas perioda, atbildīgā – KM, izpildes termiņš – 01.10.2014.
Rādīt reklāmu
