29. maijs, Piektdiena
Vārda dienas: Maksis, Raivis, Raivo
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Centrālās superkontroles spīlēs
Centrālās superkontroles spīlēs
11. maijs 2020, 12:37
Dienu pirms mūsu (kam vairs ne "mūsu") valdība lēma par ierobežojumu mīkstināšanu no 12. maija, Vācijas pavalstu vadītāji tikās ar kancleri Angelu Merkeli, lai spriestu par to, kā menedžēt Vācijas izeju no krīzes. Neuzskatu, ka "citi visu dara labāk", bet šajā gadījumā no Vācijas varam kaut ko mācīties. Pirmkārt, uzticēšanos vietējām varām, spēju deleģēt tām lēmumu pieņemšanu, spēju atteikties no totālas centra komandantūras un vienīgās pareizās patiesības.

Galvenais ‒ ievērot kontrolskaitļus

Merkele ar pavalstu premjeriem nonākusi pie kopsaucēja, ka, ņemot vērā reģionālās atšķirības vīrusa izplatībā, pavalstis pašas noteiks, kad un kādi ierobežojumi atceļami un kādi saglabājami. Pavalstu vadītāji atzinīgi novērtējuši šādu pieejas maiņu, krīzes lēmumu decentralizāciju. Centrālā valdība tikai noteikusi skaidru kritēriju, kad jāatgriežas pie stingrākiem ierobežojumiem: ja jaunu inficēšanās gadījumu skaits apgabalos un pilsētās pārsniedz 50 cilvēkus uz 100 000 iedzīvotāju septiņu dienu periodā. Šī robeža nebūt nav drastiska, drīzāk pielaidīga, tomēr liek rīkoties saprātīgi. Vienlaikus, pavalstis var pieņemt lēmumus, balstoties uz līdzšinējo un mainīgo situāciju, reaģēt elastīgāk, saprātīgi salāgojot veselības, ekonomikas un sociālos riskus. Pavalstis lemj gan par pakāpenisku skolēnu atgriešanos skolās un bērnudārzos, viesumāju un viesnīcu atvēršanu u.c. To kompetence gan nav pasaulē plaši izplatītās mobilās izsekošanas aplikācijas ieviešana, bet interesanti, ka pēc zinātnieku un digitālo apvienību pārstāvju asas kritikas par personas datu aizsardzības pārkāpšanu Vācija šo iniciatīvu apstādināja, neraugoties uz to, ka tajā jau bija investēti 600 000 eiro. Latvijā aplikācijas "Apturi Covid" izstrāde turpinās, jo tā būšot nepieciešama vīrusa izplatības otrajā vilnī, savukārt Datu valsts inspekcija to atbalsta, solot uzmanīt personas datu aizsardzības nosacījumu ievērošanu.

Ja Vācijā noteikto limitu, kad jāatgriežas pie stingrākiem mēriem, mēs piemērotu Latvijā, tad sanāktu, ka uz mūsu 1,9 miljoniem iedzīvotāju septiņās dienās varētu būt 900 jauninficētu gadījumu ‒ tieši tik, cik līdz 6. maijam kopš marta bija reģistrēts ar Covid-19 saslimušo Latvijā kopumā! Vai tas nozīmē, ka mūsu pieņemtie ierobežojumi iepretim slimības izplatībai ir bijuši pārspīlēti, lai arī dēvēti par liberāliem salīdzinājumā ar citām valstīm, vai tieši tas palīdzējis noturēt šo labo statistiku, lai katrs spriež pats. Te nebūs pareizās atbildes, būs tikai viedokļi un minējumi. Nav šaubu ‒ jo stingrāki ierobežojumi, jo mazākas vīrusa izplatības iespējas, taču jautājums ir par samērīgumu iepretim ekonomikai, cilvēku zaudētiem gadu desmitiem būvētiem biznesiem, atteiktiem pabalstiem, ielaistām citām slimībām, iedzīšanu lielākos parādos, bezcerībā, bezdarbā, alkoholismā.

Pār vienu kārti

Neraugoties uz daudz pozitīvāku statistiku Latvijā, ierobežojumi tiek atcelti pakāpeniski, kas gan ir saprotams.

Taču nav saprotama unificētā pieeja visās jomās visā Latvijā laikā, kad vairāk nekā trešdaļā pašvaldību vīruss joprojām nav reģistrēts!
Ja paraugāmies uz Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) veidoto karti par slimības izplatību reģionos, redzam, cik balta ‒ bez inficētajiem ‒ tajā ir Latgale! Nedaudz raibāka, bet mazāk sārta un vietumis balta arī daļa Kurzemes iepretim tumšsarkanajai Rīgai un sārtajai tās aglomerācijai. Arī pēdējās dienās jaunie vīrusa infekcijas gadījumi konstatēti pamatā Rīgā.

Politiķi nebeidz vien mētāties ar klišejām, sakot, ka vīruss nepazīst robežas, bet nepieminot to, ka vīrusam arī nepatīk mazapdzīvotas vietas. Var jau teikt, ka teorētiski vīruss var skart jebkuru un jebkur, bet daudz lielākas "perspektīvas" tam ir blīvi apdzīvotās un pārapdzīvotās vietās. Kādēļ par Rīgas, Pierīgas un lielo pilsētu problēmām sodīt mazapdzīvoto lauku iedzīvotājus, kur jau tā ekonomika ir daudz mazāk attīstīta, ir zemāki ienākumi, algas, mazāka ekonomiskā aktivitāte, kur ikdienas dzīve rit pavisam citā komunikāciju intensitātē? Kādēļ šajās mazajās lauku pašvaldībās, kurām vīruss nav bijis ne tuvumā, slāpēt jau tā zemo ekonomisko aktivitāti, piemērojot tādus pašus ierobežojumus kā Rīgā, kur konstatēta vairāk nekā puse no visiem saslimšanas gadījumiem Latvijā?

Alternatīvu netrūkst

Ja skolas ciet Rīgā, tad arī Baltinavā, Viļakā, Rucavā, Nīcā... Tas nekas, ka dažās mazajās lauku un pierobežas pamatskolās skolēnu skaits visā skolā ir mazāks nekā vienā Rīgas skolas klasē! Kādēļ neļaut šo skolu pašvaldībām lemt par citādāku mācību organizāciju, jo īpaši, ja nācies atzīt, ka joprojām aptuveni 300 bērniem nav nodrošinātas viedierīces, kas nepieciešamas attālinātām mācībām, ka tiem, kam līdz šim bija mācību grūtības, attālinātajā procesā tās vēl vairāk pastiprinājušās? Latvijā ir, piemēram, 135 skolas, kurās 9. klasē ir mazāk nekā 10 skolēni, mazas ir arī citu klašu grupas. Darbu šādās mazās skolās, turklāt pašvaldībās, kurās nav fiksēts neviens vīrusa gadījums, varētu organizēt savādāk nekā pieblīvētajās Rīgas skolās.

Tāda pieeja ir arī Vācijā, kur vīrusa izplatība pavalstīs un attiecīgi arī ierobežojumu mīkstināšanas politika ir atšķirīga, tostarp attiecībā uz mācībām skolās. Daļa pavalstu mācības jau atsākušas, pamatā eksāmenus kārtojošajās klasēs (līdzīgi to darīs Igaunijā no 15. maija), sākumskolas klasēs, daļa skolu plāno mācības atsākt no 11. maija, tostarp, piemērojot dažādus piesardzības pasākumus, piemēram, pusotra metra distances ievērošanu, klašu dalīšanu, došanos uz skolu pārmaiņus pusei klašu nepāra dienās, pusei ‒ pāra dienās, tostarp mācoties arī sestdienās. Tāpat atstāta iespēja arī turpināt mācīt attālināti tiem skolotājiem, kuri atrodas riska grupā. Latvijā pagaidām tiek runāts tikai par klātienes konsultāciju atsākšanu no 12. maija, bet ne plašākām klātienes mācībām. Kaut kā jau nomuļļās gadu līdz beigām, kurš mums gan ir daudz īsāks nekā Vācijā, kur skolēniem brīvlaiks ir tikai 75 dienas visā mācību gadā. Savukārt, piemēram, Francijā, kur centrālā vara visu vēlas regulēt, pilsētu mēri tieši otrādi ‒ iebilst pret prezidenta un valdības ieceri nākamnedēļ atsākt mācības skolās.

Skaidrs, ka Latvija nav federālu pavalstu savienība, bet mums ir pietiekami atbildīgas pašvaldības, kurām varētu ļaut atsevišķas lietas lemt pašām ‒ lai rīkojas, ievērojot noteiktus saslimstības kritērijus! Vai arī, valdībasprāt, tās ir spējīgas lemt tikai par skolēnu ēdināšanu, mazturīgo stutēšanu un valsts noteikto ierobežojumu ievērošanas kontrolēšanu vienlīdz stingri visur ‒ kur tas pamatoti un kur tie ir tikai nodeva centram?

Baiba Lulle / nra.lv



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats