12. novembris, Otrdiena
Vārda dienas: Kaija, Kornēlija
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Politiski bastardi
Politiski bastardi
16. oktobris 2019, 11:52
Es partijas principiāli uzskatu par sabiedriskām organizācijām, nevis valsts vai varas iestādēm. Tāpēc partiju gribēšana baroties no valsts budžeta šķiet man nesaprotama un nepieņemama.

Partijas - tās taču ir tautas pārstāvji, un šīs pārstāvības apjomam arī jānosaka partiju dzīvotspēja. Ja partijas veidojas bez sajēgas par to, kas sabiedrībai šobrīd ir (politiski, sociāli, ekonomiski...) būtisks, ja tās nespēj savai pastāvēšanai pietiekamā skaitā mobilizēt ap sevi cilvēkus, tad tās nav nekādas partijas. Tad tās ir vien kādu lokālu korporatīvu vai koruptīvu grupu izbīdīti grupējumi. Nevis tautas gribas īstenotājas.

Un - ja mēs ļaujam šiem grupējumiem tikt pie varas, tad esam iestiguši kaut kādos no savas pilsoņu gribas pastarpinātos stereotipos, uzskatām, ka nevis mums - pilsoņiem - jānosaka varas spektrs, bet brīvprātīgi (!) deleģējam šo noteikšanu velns zina kam. Tāpēc Latvijas partijas lielā mērā ir tik vien kā politiski bastardi. Man šis raksturojums patlaban šķiet itin skaidri nolasāms esošo varas partiju spējā lietišķi programmēt valsts perspektīvu.

Diemžēl man sāk likties, ka deviņdesmito gadu miju nekādi nevar salīdzināt ar 1918. gadu. Deviņdesmitajos neatkarība un brīvība mums nākusi pārlieku viegli, var teikt - gluži vai iedota «no augšas». Jo liela daļa no mums tā arī nav vīžojusi iemācīties un uzturēt Latviju kā savas nācijas galveno dārgumu, kā tās izdzīvošanas pamatresursu.

Kā šo stavokli labot? Kļūt savas valsts pilsoņiem pēc būtības un gribēt savu valsti, savu nāciju no sirds. Nevis tik vien kā izlikties par pilsoņiem padomju laika mērcē. Proti - tik vien kā skatīties uz «augšām», pie sevis lādēt «augšas», balsot vai nebalsot par to, ko «augšas» piedāvā, bet savu organizētu, patiesi sabiedrisku, tautas viedokli nemobilizēt. Tas man šķiet nožēkojami. Jo paši savas (!) valsts publiskajā telpā mēs neesam vis lepni, bet arvien uzvedamies kā dīcēji.

Manuprāt, šīs Saeimas kvalitāte vedina domāt, ka līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mums katram (!) ir nopietni jāpārvērtē sava pilsoniskuma kvalitāte. Ja vien mēs neuzskatām savu valsti un savu tautu tik vien kā par patēriņa priekšmetiem.

Šobrīd man liekas, ka mēs esam tā saucamo politisko dzīvi no sevis atsvešinājuši, pastarpinājuši un uzskatām, ka tā ir itin kā distancēta no mūsu ikdienas. Taču - mēs to jūtam ik dienu. Vai raugāmies uz mūsu sociālo nevienlīdzību, vairuma pensijas vecuma ļaužu pastāvēšanu faktiski zem iztikas minimuma, arī - skolotāju un mediķu algām. Es tā nerunātu, ja tagad būtu, teiksim, 1993. gads. Bet tagad - 2019. gadā - es uzskatu, ka es un citi Latvijas pilsoņi esam tiesīgi stingri un uzstājīgi jautāt partijām - kāpēc šī brīvā valsts jūsu dēļ nav piedzīvojusi pienācīgu, pārliecinošu augšupeju visā sabiedrības spektrā. Vai varbūt nosauksiet kādus citus iemeslus, izņemot jūsu politisko un sociālekonomisko analfabētismu? Nosauciet! Es citus iemeslus neredzu. Jo vara jums visu šo laiku bijusi vien pašmērķis, bet tauta nav bijusi mērķis. Un tāpēc šīs, 13. Saeimas spektrs, manuprāt, jau uzrāda galējas politiskas izvirtības pazīmes.

Vēl man gribētos no oficiālām aprindām skaidri un bez spekulācijām dzirdēt profesionālu valsts elites (arī kontrelites, ja tāda te pastāv) definīciju. Ja tiks nosaukti vien varas un priekšnieku amati, man ar to nepietiks. Es gribēšu dzirdēt šīs elites vērtības pamatojumu. Tieši tāpēc, ka politiskās partijas taču sauc par organizētām domubiedru grupām, kuras pārstav noteiktas sabiedrības daļas intereses un uzskata par savu mērķi to īstenošanu, gūstot varu vai daloties tajā ar kādu. Nu tad definējiet sevi kā šo interešu līderus ne tikai iegūtā krēsla, bet arī savu smadzeņu, arī valsts nākotnes redzējuma apjomā.

Stulbs jautājums - kāda ir partiju faktiskā ietekme mūsdienu sabiedrībā? Domāju, ka cilvēki vairumā rēķinās ar partijām tik vien kā ar varas faktoru. Jā, jā - tas ir svarīgs faktors, bet, ja šī attieksme ir tikai tāda, tad tā, manuprāt, liecina, kāpēc lērums Latvijas politisko partiju laika gaitā nav spējušas kā nākas noturēt pat savu nosaukumu. Kur tad un kāpēc pazuda, piemēram, Latvijas ceļš, Tautas partija, arī Vienotība. Tas nozīmē tik vien to, ka šīm partijām nebija sava vēlētāja, savas sabiedrības daļas, ko tās pārstāvētu. Jā, varu gribas, bet valdīt kā pienākas nav ne mākas, ne gribas. Diemžēl tieši šajā Saeimā es to saskatu vairāk nekā iepriekšējās. Un tāpēc atļaujos te melst par politiskiem bastardiem. Taču neaizmirstu, ka tos ražojam arī mēs - vēlētāji.

Viktors Avotiņš / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats