Līdz šim Leiena iegājusi vēsturē kā pirmā sieviete - Vācijas aizsardzības ministre. Tagad viņa būs arī pirmā sieviete - EK vadītāja. Diemžēl lepoties ar Vācijas bruņoto spēku kaujas spēju pieaugumu viņas vadībā Leiena nevar. Vācu presē bieži parādījās raksti par, maigi sakot, Vācijas armijas tehniskajām nepilnībām. Viņai izveidojās visai saspringtas attiecības ar armijas augstāko vadību. Opozīcija vairākkārt pieprasīja viņas atkāpšanos, taču viņai izdevās amatu saglabāt. Pēc viņas nominēšanas par EK priekšsēdētāju bijušais Eiroparlamenta (EP) priekšsēdētājs Martins Šulcs tviterī ierakstīja: «Fon der Leiena ir mūsu [Vācijas] vājākais ministrs. Acīmredzot ar to ir pietiekami, lai kļūtu par EK priekšsēdētāju.» Tas būtu līdzīgi, ja no Latvijas par eirokomisāru tiktu vizīta Šuplinska vai Petrāviča. Sieviete, bet ne jau tā spēcīgākā ministre. Var jau teikt, ka Šulcs ir no konkurējošās sociāldemokrātu partijas, taču ir arī citas indikācijas, ka Leiena nav tas spēcīgākais spīdeklis Vācijas politiskajā debesjumā. Kad pirms pieciem gadiem viņa kļuva aizsardzības ministre, viņa skaitījās reālākā Merkeles pēctece Kristīgo demokrātu partijas vadībā, taču pēdējos gados viņu par tādu vairs neuzskatīja.

No Latvijas ievēlētie eiroparlamentārieši par Leienu izsakās atturīgi atbalstoši. Tam ir zināms izskaidrojums. Jau iepriekšējā EP laikā izveidojās politiskā tradīcija EK vadītāju ievēlēt no vislielāko mandātu skaita ievēlētās politiskās grupas. Arī šajā EP visvairāk mandātu saņēma labēji centriskā Tautas partiju grupa, kura uz vēlēšanām gāja ar savu EK priekšsēdētāja kandidātu Manfrēdu Vēberu. Taču Tautas partiju grupas pārsvars pēc vēlēšanām nebija nospiedošs, un savu pārstāvniecību EP palielināja liberāļu un zaļo partijas. Tā kā ES vadības amatus faktiski izvirza Eiropas Padome, kur noteicošo lomu spēlē lielo valstu vadītāji, Francijas prezidents Emanuels Makrons salīdzinoši konservatīvā Vēbera kandidatūru nobloķēja. Priekšplānā izvirzījās otras lielākās frakcijas, sociāldemokrātu, kandidāts Makss Timmermans. Pret kreiso, imigrācijas jautājumos pielaidīgo Timmermanu bija daudzi, tajā skaitā Centrāleiropas, Baltijas valstu un Itālijas valstu vadītāji. Lai gan Timmermanam balsu pietiktu, veidotos nevajadzīga spriedze starp vecajām dalībvalstīm un austrumeiropiešiem (arī Itāliju), tāpēc Merkele izvirzīja Leienu kā kompromisa figūru.

Latvijas pārstāvis no liberāļu (ALDE) grupas Ivars Ījabs publiskoja desmit iemeslus, kāpēc balsojis par Leienu. No 10 punktiem labākajā gadījumā tikai divi (turklāt visai nosacīti) ir tādi, kuri varētu būt Latvijas stratēģiskajām interesēm atbilstoši. Tie ir: 1) kā Vācijas aizsardzības ministre viņa labi pārzina Baltijas drošības problēmas un vajadzības un ir gatava EK vadībā apņēmīgi virzīt Eiropas Aizsardzības savienības izveidi; 2) viņa ir pārliecināta vienotas Eiropas un arvien ciešākas integrācijas aizstāve, kura vēlas nostiprināt Eiropas Savienības spēku pasaulē un Eiropas valstu spēju vairāk darīt kopā. Pārējie ir atvasinājumi no idejas, ka Leiena ir liberālākā no it kā konservatīvo kandidātiem.

Viņa ir sieviete un iestājas par nekavējošu Stambulas konvencijas ieviešanu dzīvē. Viņa ir pārliecināta klimata pārmaiņu novēršanas pasākumu piekritēja un tamlīdzīgas darba kārtības uzturētāja. Citiem vārdiem, viņa dzīvo tajā paradigmā, kurā tiek ignorētas tādas parādības kā Putina hibrīdkara doktrīna ar informatīvo karu, kas sajauc vienā putrā visus jēdzienus un izraisa haosu ne tikai cilvēku galvās, bet arī politiskajā vidē; kurā tiek ignorēti iemesli, kāpēc britu vēlētāji nobalsoja par Breksitu, ASV vēlētāji par Trampu, bet Itālijā pie varas nonāca tādi cilvēki kā Mateo Salvini. Respektīvi, Leiena turpina dzīvot tajā iežūžojošajā realitātē, kur galvenās problēmas ir genderu līdzsvars, CO2 izmešu daudzums un tamlīdzīgas pārtikušo valstu dīkdienības problēmas.

Nesaku, ka tie būtu nenozīmīgi jautājumi, bet pasaulē briest daudz nopietnākas un tiešāk apdraudošas problēmas. To neredzēšana, ignorēšana nav apliecinājums dziļai izpratnei par pasaulē notiekošajiem procesiem. Leiena pārstāv to politisko novirzienu, kurā valda pārliecība, ka gan jau esošās pasaules kārtības apdraudējumi pamazām uzsūksies un nokārtosies paši no sevis. Jāsaka, ka tā tas ilgus laikus ir arī bijis. Cerēsim, ka būs arī šoreiz.

Bens Latkovskis / nra.lv