Pēc Koalīcijas nodokļu politikas attīstības komitejas (tā tagad glaunāk sauc darba grupas) sēdes Feldmans tautu apgaismojis, ka «konceptuāli iezīmējies atbalsts virzībai uz minimālās algas celšanu līdz 500 eiro no 2020. gada, nevienam neizsakot iebildumu pret šādu iespēju». Lēmumu gan pieņems valdība, tomēr jāņem vērā, ka komitejā ir visu koalīcijas partiju ietekmīgi pārstāvji.

Februārī gan finanšu ministrs Jānis Reirs intervijā Neatkarīgajai stāstīja, ka nodokļu sistēmai pēc iepriekšējās reformas «ir jāpadarbojas» un 2020. gadā to tikai var sākt vērtēt. «Agrāk varam raudzīties uz nodokļu izmaiņām, kas neskar uzņēmējdarbību, piemēram, neapliekamā minimuma celšana nerada nekādus papildu izdevumus uzņēmējiem. To var ieviest agrāk,» visai saprātīgi sprieda Reirs. Jautāts, vai 2020. gadā vēl necels arī minimālo algu, kuru valdības deklarācijā solīts celt un tuvināt ar neapliekamo minimumu, Reirs atbildēja, ka «deklarācija ir četriem gadiem un apņemšanās necelt minimālo algu arī ir spēkā, bet šo tuvināšanu varam sākt agrāk ar neapliekamā minimuma celšanu». Līdzīgu solījumu Reirs devis arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, kuras vadība arī pauž neizpratni par minimālās algas celšanu, turklāt uzreiz par 70 eiro, jau nākamgad. Kam lai tauta tic - finanšu ministram Reiram vai feldmaršalam, atvainojos, JKP priekšsēdētāja vietniekam Feldmanam? Negribētos domāt, ka laikā, kad premjers izsludinājis garās valdības sēžu brīvdienas un daļa ministru, tostarp Reirs, devušies atvaļinājumā, viena «komiteja» sāk pārņemt varu un bīdīt ministru un valdības pozīcijām nepieņemamas iniciatīvas.

Nav runa par to, ka strādājošajiem nebūtu jāceļ algas, tostarp minimālā alga. Dzīves dārdzība pieaug (cita starpā minimālās algas celšana to vēl paaugstinās), cilvēki aizbrauc, dodoties labāk atalgota darba meklējumos uz ārvalstīm, darbaspēka trūkst, pieaug arī prasības pēc dzīves kvalitātes - gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot, baudīt. Un, jā, Lietuvā un Igaunijā minimālā alga ir augstāka. Tas viss ir saprotams. Bet jāraugās arī no iespēju gala - algas kāpumam jāsakņojas produktivitātes kāpumā, kas varbūt daļai uzņēmumu varētu arī celties līdz ar iespējām vairāk investēt attīstībā, pateicoties ieviestajai nulles likmei reinvestētajai peļņai. Taču ne visiem uzņēmumiem šāda formula nostrādās. Vairāk nopelnīt, lai samaksātu lielākas algas, vēl var, ceļot preces vai pakalpojuma cenu, kur to atļauj konkurence tirgū - tas atkal būs spiediens uz cenu un inflācijas kāpumu.

Cits konkurētspējas faktors, jo īpaši strādājot atvērtā Eiropas tirgū un darbaspēka trūkuma apstākļos, kad algas jau tā tiek dzītas augšā ātrāk nekā pieaug produktivitāte, ir nodokļu slogs. Uzņēmēji, jo īpaši nelielie, pēdējā laikā arvien skaļāk runā par nepaceļamo nodokļu slogu. Tādējādi vienīgais saprātīgais risinājums, ceļot minimālo algu līdz 500 eiro, būtu vienlaicīga neapliekamā minimuma celšana, pretējā gadījumā politiķi būs tikai uzkrāvuši smagu nastu uz uzņēmēju pleciem, vienlaikus no maz pelnošajiem iekasējot vairāk nodokļu valsts budžetā un nodrošinot kārtējo algu lēcienu pašiem ministriem, deputātiem un citām amatpersonām. Šo augsto amatpersonu algas ar noteiktu koeficientu ir piesaistītas vidējai darba algai valstī, un, ceļot minimālo algu, kāpj arī vidējā alga, rezultātā arī amatpersonu algas. Tā deputāti, ministri, parlamentārie sekretāri dažkārt pamanās tikt pie automātiska algas kāpuma gadā par diviem simtiem un vairāk eiro.

Jāatgādina, ka JKP priekšvēlēšanu programmas valis bija 3x500 jau 2019. gadā, kas atšifrējumā nozīmē 500 eiro minimālā alga, tikpat - ar nodokli neapliekamais minimums algai, tikpat - pensijai. Arī Attīstībai/Par! programmā melns uz balta rakstīts: «Palielināt minimālo algu UN neapliekamo minimumu līdz 500 eiro mēnesī.» Šīs divas lietas abu pašlaik lielāko (deputātu skaita ziņā Saeimā) koalīcijas partiju programmās nepārprotami saistītas kopā, jo viena no otras atrauti tās strādā pilnīgi savādāk. Tikai minimālās algas celšana, to neskatot kopā ar uzņēmējdarbības vidi, darbaspēka tirgu, nodokļu slogu, ir, mazākais, vieglprātīga vai drīzāk kaitnieciska. 1x500 nepavisam nav tas pats, kas 3x500 vai 2x500. Tā pat nav trešdaļas šīs sērijas solījumu pildīšana, tā ir ņirgāšanas par tiem, kas tam ticēja, tā ir ciniska uzņēmēju un strādājošo piesmiešana budžeta lāpīšanas vārdā, turklāt - pildot pašu maciņus vai vēderus. Jācer, ka Feldmans jaunumu labāko daļu - par būtisku neapliekamā mnimuma celšanu - būs pietaupījis laikam, kad sabiedrības uzmanība politikai būs lielāka. Tas patiesi iepriecinātu tos 122 tūkstošus jeb 15,3% strādājošo un pat 26,1% strādājošo Latgalē, kuri saņem minimālo algu (CSP šā gada 1. ceturkšņa dati), kā arī mazinātu ēnu ekonomiku.

Baiba Lulle / nra.lv