19. septembris, Ceturtdiena
Vārda dienas: Verners
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Ko tagad vērta mūsu pašnoteikšanās?
Ko tagad vērta mūsu pašnoteikšanās?
9. jūlijs 2019, 10:55
Diemžēl starp pēdējiem Latvijas kultūras ministriem es neredzu cilvēkus, kuri būtu spējuši vai vismaz gribējuši būt kultūrpolitiķi valsts, nācijas, tautas, nevis tik vien kā nozares, ministrijas mērogā. Jā, es nebūt negrasos apstrīdēt, piemēram, Daces Melbārdes spēju savest kārtībā atsevišķas resora lietas, taču par kultūrpolitiķi es viņu neuzskatu.

Un arī jaunais Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis savās līdzšinējās publiskajās izpausmēs nopietna kultūrpolitiķa potenciālu, manuprāt, neuzrāda. Es uzreiz ņemšu savus apgalvojumus atpakaļ tad, ja Puntuļa kungs zinās, kā praktiski un ikdienā instrumentēt, kā reāli īstenot paša sacīto: «Mans lielais mērķis ir: šajā globālisma un hibrīdkaru pasaulē saglabāt un attīstīt mūsu nacionālo identitāti.» (NRA, 4.07.2019.) Tas tiešām ir lielais mērķis, bet bez konkrēta kultūrpolitiska instrumentārija šie skaistie vārdi kārtējo reizi būs vien tukšas pļāpas. Esmu par šo tēmu kopš deviņdesmitajiem gadiem runājis ar vairākiem Latvijas kultūras ministriem, tomēr visprofesionālākās sarunas man bijušas nevis ar kādu no viņiem, bet ar bijušo Valsts kancelejas vadītāju Guntu Veismani. Manuprāt, Gunta bija viens no retajiem cilvēkiem, kurš te redzēja valsts telpu tās veselumā.

Turklāt - ja Puntuļa kungs tieksies uzturēt paša definēto lielo mērķi un kopt «moderno nacionālismu», tad viņam nāksies kaut vai vien pašam sev godīgi atbildēt uz jautājumu - kas tagad ir, kāda tagad ir mūsu tautas patība, ko tagad vērta mūsu pašnoteikšanās? Vai arī Kultūras ministrijai nebūs daļas gar to, ka mūsu tauta turpina izklīst? Vai ar «moderno nacionālismu» tiks saprasta tik vien kā uz dažādu (Rietumi, ES, varbūt Eirāzija...) globālu regulu noteicošā, diktējošā pamata uzklāta nacionāla glazūra? Piemēram, krāšņi dziesmu svētki, vienlaikus izliekoties neredzam, ka Latvijā kļūst arvien vairāk pamestu vietu un nesakoptu lauku. Tad tā nebūs kultūrpolitika, tad tā būs tik vien kā fasādes, atrādīšanās politika. Bet, ja Puntuļa kungs atradīs reālu veidu, kā pievērst visus (!) Latvijas politiķus, Latvijas varu paša definētajam mērķim - visu cieņu!

Jo - kas tad ir kultūrpolitika? Pirmkārt, kultūrpolitika nav kādas atsevišķas ministrijas, bet valsts funkcija. Valstij jābūt kultūrvalstij kā tādai. Vai tā te ir? Otrkārt, valsts (!) un ne kāda atsevišķa resora pārvaldes līmenī ir jābūt perfekti apzinātam un izkoptam principu un normu kopumam, kas nodrošina sabiedrības un valsts kultūras progresu. Pagaidām man šķiet, ka mēs Latvijā kultūrpolitiku lielā mērā arvien uzlūkojam kā kaut ko bijušos - padomju laikos ierastu, kā savā ziņā autonomu, no visa tautas kopuma atrautu kultūras iestāžu darbību. Jā, mēs varam «apmeklēt» un «baudīt» kultūru, bet mums taču pašiem, lai ko arī mēs nedarītu (artu zemi vai spēlētu teātri), it kā būtu jābūt ne tik vien savas kultūras patērētājiem, bet arī tās radītājiem. Tikai tad mūsu zeme viscaur atdzīvotos. Vai ne? Tāpēc ir jābeidz turpināt turēt Kultūras ministriju tik vien kā par kaut kādas resoriski noslēgtas «kultūrpolitikas» izpildītāju. Par kaut ko tādu, kas attieksmē pret lielu sabiedrības daļu būtībā top vien fikcija. Atgādinu - nācija izirst! Jā, jā - kultūras vērtības, kultūras mantojums, kultūrizglītība, radošās telpas uzturēšana - tās visas ir ārkārtīgi svarīgas būšanas, tie visi ir nozīmīgi kultūrpolitikas elementi. Bet te es vēlos akcentēt ko citu. Te es vēlos uzsvērt to, ka valsts (!, ne tikai KM) kultūrpolitikai ir jānodrošina mūsu tautas, mūsu nacionālās valsts nākotne, pēctecība. Ja tas tā nenotiek, vai tad visa šī mūsu superemocionālā, mūsu kultūrvēsturei, mūsu kultūras mantojumam, mūsu radošajiem ģēnijiem pievērstā jūtināšanās nav vistīrākā liekulība?

Un - beidzamais, nē - priekšpēdējais aspekts - kultūrpolitika Latvijā, domājot arī par kultūrizglītību, manā uztverē ir nepietiekami strukturēta un visai eklektiska. Manuprāt, valsts kultūrpolitikai nav jāpakļaujas, teiksim, politiskās elites, bet gan profesionālās elites domām par to, kā te jābūt.

Visbeidzot - Puntuļa kunga domas par medijiem krievu valodā (to pieejamības ierobežošanu) man šķiet vistīrākā spekulācija. Izdabāšana veciem mūsu uztveres stereotipiem. Es bieži tiekos ar krievu cilvēkiem un tos, ar kuriem tiekos, es patiesi cienu. Viņi visi, viņu bērni un mazbērni zina latviešu valodu un teic, ka no sirds mīl Latviju. Bet - es uzskatu, ka informācija (un arī izglītība - vismaz pamatskolā) te jāsaņem valodā, kura man mentāli (!) vistuvākā. Tā mēs gūsim savai zemei gudrākus un zinošākus cilvēkus.

Viktors Avotiņš / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats