21. jūlijs,
Vārda dienas: Meldra, Meldris, Melisa
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Pārspēsim britus ar savu referendumu
Pārspēsim britus ar savu referendumu
19. jūnijs 2019, 10:16
Referendums attiecībā uz Latvijas pašvaldību reformu ir pilnīgi iespējams paņēmiens sabiedrisko attiecību sakārtošanai, bet ne pareizā reformas plāna izvēlei.

Vēlēšanu un referendumu jēga kaut kādā mērā pārklājas vienmēr, bet dažkārt sakrīt pilnīgi. 13. Saeimas vēlēšanās tas nenotika tik viennozīmīgi kā pēdējās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kad vēlētājus interesēja tikai tas, kurš kandidāts balsos par un kurš - pret Latvijas neatkarību, bet tik un tā vēlētājiem tika piedāvāta referendumam līdzīga iespēja paust savu attieksmi attiecībā uz reformām. Nepieminēt reformas vispār un pašvaldību reformu tajā skaitā neatļāvās neviens no priekšvēlēšanu cīņas dalībniekiem, bet uzvaru vēlēšanās noteica vēlētāju ticība tiem, tiem un vēl šitiem, ka tie jau nu gan izdarīs kaut ko vairāk par reformu darba grupas nodibināšanu. Ko izdarīs, kā izdarīs un vai tiešām izdarīs - tie ir jau pēcvēlēšanu laikam atstāti jautājumi.

Pa pretējos virzienos vedošiem ceļiem pie viena un tā paša ir nonākusi Latvija un Lielbritānija. Proti, nonākusi līdz vajadzībai darīt kaut ko atbilstošu tam, par ko nobalsojis balsstiesīgo vairākums. Aritmētiski vidējais no Latvijas valdošo koalīciju izveidojušo partiju solījumiem neko daudz neatšķiras no vairākuma nobalsošanas referendumā, ka jā - ka pašvaldību reformu vajag. Lozungs ir savu panācis, bet ko šis lozungs nozīmē? Vai to varētu uztaustīt ar referenduma palīdzību?

Vēlēšanas ir divi vienā - izvēle vienlaikus gan par idejām, gan par cilvēkiem, kuri spētu šīs idejas īstenot dzīvē. Šādā nozīmē ar vēlēšanu procedūru valsts pārvaldes aparātam vajadzētu tikt tuvāk pilsoņu uzdotajiem mērķiem nekā ar referendumu, bet reālajā dzīvē tas nav obligāti, jo kā lai vēlētāji piespiež pašu ievēlēto deputātu korpusu vai izpildvaras vadītāju izpildīt priekšvēlēšanu solījumus? Tieši referendums ir viens no nedaudzajiem instrumentiem, kas tādiem mērķiem izmantojams. Referenduma lietošana liek virzieties lēnāk, bet toties ļauj virzīties soli pa solim. Lai referendums vispār varētu notikt, ir jāizdomā jautājums ar tādiem atbilžu variantiem, no kuriem varētu saprast, kādai rīcībai jāseko atkarībā no tā, kurš atbilžu variants savāks referenduma dalībnieku vairākumu. Citiem vārdiem sakot, kādam ir jāspēj konstruēt situācija ar diviem vai varbūt trijiem risinājumiem, pārveidojot reālās situācijas atbilstoši masu uztveres spējām un politiķu konkrētajām vajadzībām. Ja situācijai tiešam ir tikai pāris iespējamie risinājumi, tad tā ir pārāk vienkārša, lai kaut cik nozīmīgs cilvēku skaits censtos to risināt ar referenduma palīdzību. Plašākā sabiedrībā par referendumu sāk runāt tad, ja šī sabiedrības daļa pati nesaprot, kas īsti to nomāc. Tad tā ļaujas publiskās psihoterapijas seansam, ļaujot sevi iestāstīt, kāds ir nomāktības cēlonis un ka tā likvidēšanai vajadzīgs sazarots rituāls, kura laikā vieni met kastēs papīra gabaliņus, otri tos saskaita, trešie novēro, un tagad obligāti kļuvuši ceturtie, kas pārceļ visas iepriekšējās darbības uz digitālo vidi.

Ja Latvijā līdz referendumam nonāktu pašvaldību reforma, mums nedraudēs tādas briesmas kā britiem ar viņu Brexit, ka nebija iespējams piedāvāt referenduma dalībnieku apstiprināšanai vai noraidīšanai jau gatavu izstāšanās līgumu. Lai kādas ierēdņu ordas, leģioni un miriādes būtu sasēdušās Eiropas Savienības pārvaldes pilsētā Briselē ar tās filiālēm ES dalībvalstu galvaspilsētās un citur, ne ierēdņi, ne politiķi tur tomēr neuzņēmās gadiem ilgu darbu, gatavojot līgumu pirms britu balsojuma par to, ka viņiem šāds līgums patiešām vajadzīgs. Turpretī Latvijas ierēdņu un politiķu ieinteresētība, centība un skaļums jebkuras reformas gatavošanā aug proporcionāli pārliecībai, ka lai nu kas, bet tāda reforma noteikti nenotiks. Jo drošāk tas zināms, jo lielākas iespējas par mazu, bet taisnīgu atlīdzību apsolīt visiem visu bez riska tikt pieķertam blēdībās. Jo ilgāk reforma tiek gatavota, jo ilgāk saglabājas darba vietas reformatoriem un jo lielāka varbūtība, ka galu galā visi aizmirsīs, kāpēc cilvēki vispār tika pieņemti šajās vietās darbā. Novest jebkuru reformu līdz izgāšanai referendumā šiem cilvēkiem būtu ne liels kauns, bet liela veiksme, jo neveiktas reformas taču nevienu neapdraud, nekaitina, savu autoru nemākulību neatklāj un izmaksā lētāk par paveiktām reformām.

Līdzība starp vēlēšanām un referendumu arī tāda, ka ne vienu, ne otru procedūru neatļautos lietot, ja ar tās palīdzību kaut ko varētu mainīt. Lai cik grūti būtu paredzēt, vai pašvaldību reforma ar vai bez referenduma Latvijā notiks, vēl grūtāk būs saprast, ar ko ne tikai Latvijas karte, bet Latvijas cilvēku dzīve pēc reformas atšķirsies no situācijas bez reformas. Tā paša jautājuma apgrieztais variants prasa, vai tiešām aizvien mazākais Latvijas iedzīvotāju skaits spēs uzturēt aizvien lielāku ierēdņu skaitu tikai tāpēc, ka reforma ar vai bez referenduma tiktu atcelta, atlikta u.tml. Izmaiņas notiks neatkarīgi no tā, vai tās sauks vai nesauks par reformām vispār un pašvaldību vai teritoriālo reformu tajā skaitā.

Arnis Kluinis / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats