Alma Mater tagad varētu atviegloti uzelpot un pievērsties akadēmiskam darbam, taču diezin vai tik skaisti būs.

Jo uz augstskolu kā uz iespējamu kumosu paraudzījās politiķi, un tur, kur klāt ir politiķi, viss tiek saķēzīts.

Līdzšinējam un tagad jau atkārtoti ievēlētajam Muižniekam bija radies līdzvērtīgs konkurents - profesors Gundars Bērziņš. Par Bērziņu kāds anonīms trauksmes cēlējs bija palaidis kompromatu, ka viņa promocijas darbs esot plaģiāts. No tā gan vairāk cieta Muižnieks, jo dažs nodomāja, ka šis sitiens Bērziņam zem jostasvietas nāk no viņa. Jādomā, ka apgalvojumi par promocijas darbu var būt uzradušies pavisam citas Bērziņa darbības jomas dēļ - viņš nesen tika ievēlēts par farmācijas giganta Olainfarm padomes priekšsēdētāju. Tur pēc agrākā uzņēmuma īpašnieka Valērija Maligina nāves notiek skarba cīņa par ietekmi un naudu, un metodes mēdz nebūt tās skaistākās. Var būt, ka Bērziņam mērķēto pikuci meta kādi olainieši, bet tas trāpīja viņam Rīgā, kad viņš ar piepūlē piepūstiem vaigiem vēra vaļā LU ēkas smagās durvis.

Muižnieks un Bērziņš pirms rektora vēlēšanām kaismīgi diskutēja, cenšoties parādīt, kurš ir labāk piemērots rektora krēslam.

LU Satversmes sapulces sēdē, kas notika 24. maijā, Muižnieks ieguva vairāk delegātu balsu nekā Bērziņš. Ar to saskaņā ar spēles noteikumiem jau tā kā pietika, taču balsojuma rezultāts bija 141 «par» un 143 «pret» Muižnieku - tātad nepārliecinošs un tāds, kas dotu iemeslu juristu strīdiem, vai Muižnieks ir leģitīms rektors. Tagad pēc otrā balsojuma, kurā par Muižnieku ir nevis vairs mīnus divas, bet plus 20 balsis, viņš jau ir «dubultleģitīms».

Taču arī tas var nebūt pēdējais pārbaudījums augstskolai un tās rektoram, jo ir spēki, kas jau bija sapriecājušies, ka varēs izmantot LU izveidojušos situāciju, lai universitāti pakļautu, izreiderētu, padarītu par kalponi un naudas avotu savām populistiski partejiskajām vajadzībām. Izglītības ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) pašā LU Satversmes sapulces ārkārtas sēdes priekšvakarā izteicās tā: «Mani bēdīgu dara fakts, ka nepatīkamā situācija LU ir veidojusies nesakārtotas dokumentācijas dēļ, kas nav ļāvis notikt demokrātiskām un atklātām rektora vēlēšanām. Tomēr par vēl nesimpātiskāku situāciju padara fakts, ka tas noticis vienā no lielākajām augstskolām, kas ir Latvijas augstākās izglītības pīlārs.» Tāpēc Izglītības ministrija domājot par Latvijas augstskolu pārvaldības maiņu, par izmaiņām vairākos normatīvajos aktos, kā arī Augstskolu likumā.

Tulkojumā no JKP «novojaza» šī partija plāno uzkundzēties augstskolām, atņemt tām autonomiju un izmantot visus ieročus, kas ir tās rīcībā - iniciēs likumu izmaiņas, izmantos iemeslus un izdomās ieganstus, lai diskreditētu pašreizējo pārvaldības formu augstskolās, un nesmādēs arī melno sabiedrisko attiecību paņēmienus, lai dēmonizētu augstskolas un to vadītājus. LU var pie sevis gaidīt visu veidu kontrolierus, auditorus un cilvēkus maskās. Ja neko neatradīs, arī par to nav bēda, jo var bārstīties ar pilnīgi izdomātiem apgalvojumiem, kā to JKP politiķi jau vairākkārt ir darījuši.

Pie Šuplinskas leksikas ir acīmredzami piestrādājuši kādi konsultanti no PR firmas - rektora demokrātiskā ievēlēšana tiek pasniegta kā «nesimpātiska», «bēdīga», «nepatīkama», «nesakārtota», «nedemokrātiska» un «necaurspīdīga». Jau iepriekš plašsaziņas līdzekļos tika nemitīgi skandināts, ka tā ir «skandaloza», «netīra». Lai gan nesimpātiska un skandaloza ir nevis LU, bet JKP, kas augstskolām grib iecelt no augšas savus ielikteņus vai vismaz uzbāzt tām politizētas padomes, pasludinot to par nezin kādu labas pārvaldības dižsasniegumu.

LU rektors vēl jāapstiprina valdībā. Jācer, ka valdība neliks Muižniekam vinnēt vēl trešo, ceturto un vēl nezin cik reižu.

Ar LU rektora ievēlēšanu JKP ir mazliet tā kā aplauzusies. Nesanāca. Gribējās, lai nesaprotama un nestabila situācija vēl ilgi turpinās, taču augstskolā grasās iestāties ilgs miers un Muižnieks.

Pāris pēdējās nedēļās partijai nav diez kā gājis arī citos frontes sektoros. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns 3. jūnijā prezentēja savu ieceri par specializētu ekonomisko noziegumu tiesu, taču Tieslietu padomē to uztvēra ar lielu skepsi, nesaskatot pasākumam jēgu.

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits ir dabūjis pretkodienu no Latvijas dzelzceļa vadītājiem, kas nevēlas ciest, ka viņus bez kādiem pierādījumiem apsaukā, un ir lūguši Valsts policiju uzsākt kriminālprocesu pret satiksmes ministru par neslavas celšanu.

Taču, pazīstot JKP maniakālo paštaisnumu, jādomā, ka šie kungi un dāmas turpinās snaikstīties pēc sava varas areāla paplašināšanas, ne nieka nepadomājot, ka viņu izteikumi un izdarības diskreditē cilvēkus, uzņēmumus, veselas nozares un Latvijas valsti.

Māris Krautmanis / nra.lv