20. jūlijs, Sestdiena
Vārda dienas: Ramona, Ritma
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Puļemjotu – uz metālkausētavu!
Puļemjotu – uz metālkausētavu!
28. marts 2019, 11:08
«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

Protams, ka arī Pārdaugavas nepareizi nodrāztajam zīmulim īstā vieta ir kapos vai muzejā. Protams, tas jānovāc no acīm kā vēsturisks apkaunojums, kas atgādina ne tikai par padomju okupācijas turpinājumu 1944. gadā, bet arī par to, ka visiem - visiem! - nācās maksāt par tā uzsliešanu bijušajā karātavu laukumā. Šo «pieminekli» pabeidza 1985. gadā, un ikviens darbaļaužs «ziedoja» desmit rubļus šā monstra celsmei. Neviens nejautāja - gribi ziedot vai ne? - tev vienkārši atskaitīja no algas.

Viss ir pareizi, ko saka Edvīns Šnore. Un ir pareizi arī tas, ka vairāk nekā 10 000 cilvēku ir parakstījušies zem iniciatīvas demontēt vēstures biedēkli, kas oficiāli saucas «Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem» - kaut gan nekas vairs nebija varonīgi «jāatbrīvo»: Rīga jau sen bija vācu atstāta, un krievi te iešļūca ar gumijas galošām pāri Ķīšezeram. Pareizi būtu Pārdaugavas uzvarekli aizslaucīt vēstures mēslainē, taču - kā apgalvo mūsu dzimtā Ārlietu ministrija - pat tādā gadījumā, ja Saeima atbalstītu vairāk nekā 10 000 cilvēku parakstīto ierosinājumu, «pieminekli» sargā pirms 25 gadiem ar Krieviju noslēgtais līgums...

Neanalizēsim, cik pamatīgs ir šis līgums, vien paskatīsimies, cik esam naski, lai norādītu īsto vietu telpiski daudz nenozīmīgākiem «vēstures artefaktiem». Piemēram, Jūrmalā joprojām ir Otomāra Oškalna iela, kuru neviens pat nav taisījies pārdēvēt. Atgādināšu, ka Oškalns pēc 1940. gada okupācijas bija Tautas saeimas deputāts, pēc vācu ienākšanas viņš atkāpās uz padomju Krieviju, kur gatavojās partizānu kara organizēšanai Latvijā. Viņa sarkano partizānu pulks Par padomju Latviju, kam viņš bija komisārs, piedalījās reidos Latvijas teritorijā, vēlāk viņš komandēja dažādas sarkano partizānu brigādes. Par to, ko tās darīja, var uzzināt, palasot slepkavas Kononova lietu: sarkano «cīnītāju» rokraksts visur bija vienāds.

Savukārt Saulkrastos ir Viļa Lāča - fenomenāli populārā 30. gadu romānu autora - iela. 1940. gada 21. jūnijā - četras dienas pēc okupācijas - bijušais laikraksta Jaunākās Ziņas līdzstrādnieks Vilis Lācis kļuva par iekšlietu ministru, pēc tam - par Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. Un tieši viņš akceptēja izsūtāmo latviešu sarakstus 1949. gadā. Padomju režīma paklausīgais ierēdnis, dižais kolaborants Vilis Lācis saņēma septiņus Ļeņina ordeņus un divas Staļina prēmijas. Bet varbūt saulkrastiešiem joprojām patīk Viļa Lāča romāni, tik talantīgi uzrakstīti? Iespējams. Šie romāni savulaik patika arī izdevējai Emīlijai Benjamiņai, kura bija Viļa Lāča talanta virzītāja. Bet tas viņai nepalīdzēja izvairīties no izsūtīšanas 1941. gada 14. jūnijā (viņa Sibīrijā nomira badā 1941. gada 23. septembrī), kaut gan iekšlietu ministram Lācim bija iespējas novērst šo traģēdiju.

Traģikomisks ir stāsts par Jēkabpils lielgabalu. Tā stobrs tēmē uz pilsētas kultūras namu. Nevienam īsti nav skaidrs, kas atrodas zem šī nāves rīka: iespējams, ka Krustpils «atbrīvotāji» Kuprijanovs, Šarikalovs un Gazejevs. Bet varbūt arī ne, jo Krievijas arhīvs sniedzis ziņas, ka viņi krituši dažādās vietās un dažādos laikos. Tad varbūt tur čuč vācu oberšturmfīreri Kronšteins, Štuthofs un Ginzmans? Nav arī saprotams, kāpēc kritušajiem jāatdusas ielas malā, nevis kapos. Pilsētas dome jau gadu gadiem nespēj tikt galā ar šo «pieminekli», un vēl absurdāku šo situāciju dara tas, ka šogad Neatkarības dienā (4. maijā) NBS parāde notiks Jēkabpilī. Mūsu karavīri ies garām sīkajam okupeklim, kuru pilsētas tēvi solās aizklāt... ar kaut ko.

Ir jau diži atvēzēties uz Pārdaugavas «zīmuli», kamēr neesam organizējuši tādus niekus kā ielu nosaukumu maiņa vai sarūsējuša «puļemjota» aizvākšana uz metālkausētavu. Tie ir sīkākie uzdevumi, kas jāveic. Un tādi ir teju katrā pilsētā. Tad sāksim ar šiem niekiem, lai pēc tam ķertos pie lielā uzdevuma.

Elita Veidemane / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats