22. februāris, Piektdiena
Vārda dienas: Adrians, Ārija, Rigonda
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Trūcīgi vai sociāli mazattīstīti?
Trūcīgi vai sociāli mazattīstīti?
8. februāris 2019, 9:42
Cerams, ka parlamentāriešu un valdības attieksme pret tiem savas personīgās dzīves, vajadzības un ambīcijas malā nolikušajiem cilvēkiem, kas kopj bērnus invalīdus, nepaliks tajā stadijā, ko aprakstījis Eduards Veidenbaums: «Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu – nēzdodziņu».

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputātus aizkustināja bērnu invalīdu un tā dēvēto mūžīgo bērnu atvešana uz komisiju. Zināt par viņu eksistenci ir viena lieta, vērot tuvumā - cita. Tur tiešām var izvilkt nēzdodziņu. Bet - vai arī sniegt reālu atbalstu? Viņiem nevajag un viņi neprasa ordeņus un luksusu, tik vien kā minimālo izdzīvošanai, bērna kopšanai un, ja ne stāvokļa uzlabošanai, tad tā nepasliktināšanai ar terapiju, procedūru, medikamentu un ne vienmēr pieejamo ārstu palīdzību. Prasība smagi slima bērna kopšanas pabalstu, kas pašlaik ir 213 eiro un vēl ar piemaksu ģimenes valsts pabalstam par bērnu invalīdu (106,72 eiro) veido ap 320 eiro, paaugstināt līdz minimālās algas līmenim (430 eiro) nav nesamērīga. Jā, palielinājums varbūt šķiet liels, bet absolūtā prasītā summa ir pieticīga, ja ņem vērā, ka smagi slimu bērnu vecāki ir spiesti pamest darbu, jo bērna kopšana prasa nepārtrauktu uzmanību un atdevi. Kliedzoši, ka šis 213 eiro pabalsts nav mainījies astoņus gadus, kamēr deputātiem un citām valsts amapersonām ik gadu algas automātiski palielinās līdz ar vidējās algas kāpumu valstī par simt, divsimt un vairāk eiro! Šajā laikā arī vairākkārt indeksētas pensijas, palielināti citi pabalsti, mininālā alga, piedzīvota ekonomikas izaugsme, bet smagi slimo bērnu kopēji atstāti kā tāda zemāka kasta. Šāda attieksme rāda nevis to, cik trūcīga valsts mēs esam, bet cik sociāli, solidāri mazattīstīta.

Prasītais atbalsts ir arī ļoti pieticīgs, ja ņem vērā četras piecas reizes lielākus līdzekļus, ko tērē valsts šādu bērnu aprūpei iestādēs. Pat nosacīti veselu bērnu uzturēšana bērnunamos un internātskolās izmaksā trīs četras reizes vairāk. Visu cieņu Labklājības ministrijas uzsāktajam deinstitucionalizācijas projektam, kura ietvaros tiek veicināta audžuģimeņu kustība, bet, arī salīdzinot ar viņiem, bērnu invalīdu pastāvīgi kopjošie vecāki tiek pamatīgi diskriminēti. Un pieredzējušajiem politiķiem nevajadzētu tēlot pārsteigumu - skaitļi viņiem ir zināmi, jautājums, cik skaļi tie izskan. Pirms apmēram pusgada atklātā vēstulē labklājības (tagad finanšu) ministram Jānim Reiram, veselības ministrei Andai Čakšai un citām amatpersonām šo ģimeņu pārstāvji norādīja uz netaisnību: specializētajām audžuģimenēm, kuras sniedz īslaicīgu atbalstu, uzņemot bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, atbalsts var sasniegt 645-1118 eiro mēnesī, kamēr pastāvīgi bērnu kopjošajiem vecākiem tas ir divas trīs reizes mazāks. Arī noalgot asistentu par valsts noteikto minimālo algu, apmēram diviem eiro stundā, lielākoties ir neiespējami, jo nav gribētāju veikt šādu fiziski un emocionāli smagu darbu par neadekvātu atalgojumu.

Jāteic gan, ka arī palielinātais atalgojums specializētajām audžuģimenēm nav nostrādājis un šo pakalpojumu sniedzēji nereģistrējas. Jāpiekrīt speciālistiem, ka jāmaina virkne nosacījumu, bet lielu daļu sabiedrības pieņemt slimu svešu bērnu neuzrunātu ne ar kādu pasaules naudu un ne ar kādiem nosacījumiem. Šis izaicinājums nav katram pa kaulam. Primārā mērķauditorija varētu būt tieši institūcijās esošo bērnu vecāki, kuri nereti spiesti atteikties no bērna kopšanas mājās gan finanšu līdzekļu, gan ārstēšanas iespēju, gan asistenta nepieejamības dēļ. Piedāvājot šiem vecākiem kaut nepilnu to atlīdzības un pakalpojumu klāstu, kas ir institūcijās, protams, ne visi, bet daļa bērnu varētu atgriezties mājās, un valsts budžets nezaudētu.

Deinstitucionalizācijas process tieši paredz bērnu atgriešanos ģimenēs un plašu pakalpojumu klāsta radīšanu, «lai arī bērni, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā». Gribētos cerēt, ka šie 2015. gadā uzsāktie deinstitucionalizācijas projekti, kas 91 miljona eiro apmērā tiek īstenoti ar Eiropas struktūrfondu palīdzību, neierindosies «apgūtās Eiropas naudas» projektu klāstā, bet arī tiks sasniegti būtiski rezultāti ilgtermiņā. Atzīstami, ka pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis audžuģimeņu skaits, samazinājies bērnu skaits bērnunamos un citās institūcijās, slēgti pāris bērnunami (toties sarukuši adopcijas rādītāji), bet te vēl ir daudz darāmā, jo īpaši sistēmiskas pieejas veidošanā. Valsts nevar paļauties tikai uz šo Eiropas naudu - procesam jāiet roku rokā ar valsts politiku un ieguldījumu. Slimo bērnu kopšanas pabalstu un valsts izdevumu milzīgā diference, kā arī specializēto audžuģimeņu neveidošanās šo bērnu uzņemšanai ir spilgts piemērs šīs sinerģijas trūkumam. Liela šķēre joprojām ir arī starp bērnu uzturēšanos institūcijās un audžuģimenēs, kurām gan palielināti pabalsti, gan ieviestas kādas sociālās garantijas, un vēl lielāka - starp adoptētājiem, kuriem lielāks atbalsts vēl ir tikai mutvārdu daiļrade. Līdzīgi mazatalgoti ir valsts sociālās aprūpes centru darbinieki, kuriem pēc streikošanas pērn solīts neliels atalgojuma kāpums, kurš arī makā vēl nav iekritis. Arī par pabalstu minimālās algas apmērā slimo bērnu kopējiem, kas prasītu papildus astoņus miljonus eiro šogad un 20 miljonu gadā turpmāk, politiķi ir skeptiski, bet «kaut ko» gan varētu pielikt. Un izvilkt nēzdodziņu.

Baiba Lulle / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats